You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Attēls 404.<br />
Jūlijs Kristofs Heinrihs Vitte, viņa dēls Sergejs Vitte un Sergeja Vittes otrā sieva Matilde fon Nuroka 1905. gadā.<br />
Bruno von Witte, *1.5.1846. †),<br />
• Franciska fon Vitte (Gērike) (Franziska von Witte<br />
(Guericke), *12.9.1948. Essern †10.19<strong>30</strong>.),<br />
• Ludmila fon Vitte (Gareize) (Ludmila von Witte<br />
(Gareise) *1853. †1928./29.),<br />
• Adolfs fon Vitte (*†),<br />
• Aleksandrs fon Vitte (*†),<br />
• Marija fon Vitte (Langevica) (Marie von Witte<br />
(Langewitz), *†).<br />
XI paaudzes pārstāvis Ludmila fon Vitte (Gareize)<br />
(Ludmila von Witte (Gareise) *1853. †1928./29.)salaulājās<br />
ar Oskara Gareizes (Oskar Gareise,*†) dēlu Frīdrihu<br />
Gareizi (Friedrich Gareise, *†) un šajā laulībā piedzima<br />
(XII paaudze):<br />
• Artūrs Gareize (Arthur Gareise, *9.1.1888.<br />
Moskva).<br />
• Margarita Gareize (Luksa) (Margaretha Gareise<br />
(Lux) *9.1893. Surazh, Bransk).<br />
XII paaudzes pārstāve Margarita Gareize (Luksa)<br />
(Margaretha Gareise (Lux) *9.1893. Surazh, Bransk)<br />
salaulājās ar Grigorija Luksa (*4.1843 †pēc 1916.) un<br />
Fridrihas Korfas (Fridrika Korff, *1860. †12.1934.<br />
Attēls 404.<br />
Maurice Erzi un Raimondo Erzi.<br />
Smolensk) dēlu Mihailu Luksu (Mihail Lux, *12.1893.<br />
Surazh, Bransk †) un šajā laulībā piedzima (XIII paaudze):<br />
• Irina Kvasņikova – Luksa (Irina Kwasnikow-Lux,<br />
*3.1925. Paris, France †).<br />
XIII paaudzes pārstāve Irina Kvasņikova – Luksa (Irina<br />
Kwasnikow-Lux, *3.1925. Paris, France †) salaulājās ar<br />
Maurīcija Erci (Maurice Erzi, *25.12.1880. Cairo, Egypt<br />
†pēc 1951. Rio de Janeiro, Brasil) un Marijas Fialas (Maria<br />
Fiala, *ap 1896. Schwarbach, Austria †) dēlu Raimondo<br />
Erci (Raimondo Erzi, *16.8.1922. Hale, Austria †), kurš<br />
1946. gadā pārcēlās uz Brazīliju un apmetās Riodežaneiro.<br />
Ziņu par šajā laulībā dzimušiem bērniem pagaidām nav.<br />
X paaudzes pārstāvis Jūlijs Kristofs Heinrihs Vitte (Julius<br />
Christoph Heinrich Witte, *21.10.1814. †31.5.1868. Tbilisi)<br />
studēja lauksaimniecību un kalnrūpniecību Prūsijā,<br />
bet pēc 1840. gada tika nosūtīts uz Saratovas guberņu,<br />
kur vadīja saimniecību 80 verstu attālumā no Saratovas.<br />
Te Jūlijs Kristofs Heinrihs Vitte iepazinās un salaulājās<br />
ar Saratovas gubernātora Andreja Fadejeva (Andrey<br />
Fadejev, *31.12.1789. †28.8.1867. Tbilisi) un kņazienes<br />
Elenas Dolgorukovas (Elena Dolgorukova, *11.4.1788.<br />
†12.8.1860.) meitu Jekaterinu Fadejevu (Jekaterina<br />
Attēls 404.<br />
Sergeja Vittes pēdējā mājvieta Sanktpēterburgā.<br />
Fadejeva, *1821. Odesa, Ukraine †1897. Odesa, Ukraine)<br />
un šajā laulībā piedzima (XI paaudze):<br />
• Olga Vitte (Olga Witte, *. †),<br />
• Boris Vitte (Boris Witte, *17.7.1843. Pjatigorsk<br />
†12.1.1902. Odesa),<br />
• Aleksandrs Vitte (Alexander Witte, *12.6.1846.<br />
[*22.5.1846.] Saratow †1884. Tbilisi),<br />
• Sofija Vitte (Sofia Witte, *1849. †1917.),<br />
• Sergejs Vitte (Sergey Witte, *29.7.1849. Tbilisi,<br />
Georgia †13.3.1915. Pēterburga).<br />
XI paaudzes pārstāvis Boris Vitte (Boris Witte,<br />
*17.7.1843. Pjatigorsk †12.1.1902. Odesa) 1897. gada<br />
tautas skaitīšanas laikā dzīvoja Odesā, Voroncova ielā<br />
Nr. 4/3 dz. 4, bija precējies, muižnieku kārtas pārstāvis,<br />
pareizticīgais. Norādīts, ka 48 gadus vecs, kas nesakrīt<br />
ar citos avotos minēto vecumu. Mācījies Novorosijskas<br />
universitātē Odesā, Juridiskajā fakultātē, strādāja par<br />
prokuroru. Bija precējies ar muižnieku kārtas pārstāvja<br />
Ksavera meitu Jekaterinu (Jekaterina, *1860. †), kura pēc<br />
mācībām Vitebskas ģimnāzijā kļuva par mājsaimnieci.<br />
XI paaudzes pārstāvis Aleksandrs Vitte (Alexander Witte,<br />
*12.6.1846. [*22.5.1846.] Saratow †1884. Tbilisi) bija<br />
karavīrs pulka komandieris, miris no 1877.-1878. gada<br />
krievu-turku karā gūtajiem ievainojumiem.<br />
XI paaudzes pārstāvis Sergejs Vitte (Sergey Witte,<br />
*29.7.1849. Tbilisi, Georgia †13.3.1915. Pēterburga)<br />
savas dzīves pirmos 16 gadus pavadīja Tbilisi, kur bija<br />
brīvklausītājs pilsētas ģimnāzijā, bet vēlāk kopā ar brāli<br />
Borisu Vitti pārcēlās uz Kišiņevu, kur iestājās ģmnāzijas<br />
matemātikas skolotāja Belousova pansijā un ja pēc pus<br />
gada abi nokārtoja gala eksāmenus un saņēma ģimnāzijas<br />
atestātus. Tas abiem brāļiem deva iespēju turpināt studijas<br />
nesen atvērtajā Novorosijskas universitātē Odesā. Pēc tēva<br />
nāves arī pārējā ģimene pārcēlās uz Odesu. 1870. gadā<br />
Sergejs Vitte absolvēja augstskolu ar kandidāta grādu,<br />
kas viņam deva iespēju palikt ausgtskolā un ar laiku kļūt<br />
par profesoru, taču viņa māte un onkulis bija pret šādu<br />
karjeru, tād’ēl tika atrasts kompromiss – nesaraujot saites<br />
ar augstskolu, Vitte tika pieņemts darbā Novorosijskas-Besarābijas<br />
ģenerālbubernātora, grāfa Kocebu kancelejā.<br />
Drīz vien Vitte atstāja datbu kancelejā, lai pievērstos daudz<br />
interesantākai un finansiāli izdevīgākai nodarbei – 1870.<br />
gada 1. maijā viņš sāka strādāt Odesas dzelzceļa pārvaldē,<br />
saņemot atalgojumu 2400 rubļus gadā. Uzsākot darbu,<br />
Vitte apguva visus dzelzceļnieku arodus un jau pēc dažiem<br />
gadiem bija Odesas dzelzceļa ekspluatācijas daļas vadītājs.<br />
dzelzceļa katastrofa pie Tiliguļskas, kurā gāja bojā daudzi<br />
pasazieži. Vitte un vēl viens stacijas priekšnieks tika tiesāti<br />
– Vitte saņēma četru mēnešu cietumsodu, taču visas<br />
tiesvedības gaitā Vitte saglabāja savu amatu un izcēlās,<br />
sekmējot armijas transportēšanu krievu-turku kara laikā.<br />
Te viņu ievēroja kņazs Nikolajs Nikolajevičs, pēc kura<br />
pavēles cietumsods tika aizstāts ar divu nedēļu arestu,<br />
kura laikā Vittem tika radīti darbam labvēlīgi apstākļi.<br />
1879. gadā Vitte pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur kļuva<br />
par Dienvidrietumu dzelzeļu ekspluatācijas daļas vadītāju.<br />
1880. gada februārī viņš tika pārcelts darbā uz Kijevu.<br />
Pēc 1881. gada 1. martā pret caru Aleksandru II vērstā<br />
atentāta, Vitte ierosināja izveidot slepeno cara apsardzes<br />
dienestu – šī ideja guva valdības atsaucību un Vitte<br />
saņēma uzdevumu organizēt atentāta dalībnieku, taču<br />
viņam izdevās atrisināt problēmu diplomātiskā ceļā. 1883.<br />
gadā Vitte publicēja grāmatu “Dzelzceļa pārvadājumu<br />
tarifu veidošanas principi”, kas viņam deva plašu<br />
atpazīstamību speciālistu vidū un vēlāk tika papaildināta<br />
un atkārtoti izdota vēl divas reizes. 1886. gadā Vitte kļuva<br />
par Dienvidrietumu dzelzeļu priekšsēdētāju un iepazinās<br />
ar imperatoru Aleksandru III. Cara labvēlību viņš ieguva<br />
pēc tam, kad Vitte brīdināja Aleksandru III, ka nedrīkst<br />
izmantot divas dažāda ražojuma tvaika lokomotīves, lai<br />
palielinātu imperatora personīgā vilciena sastāva ātrumu.<br />
1888. gadā Vittes brīdinājums piepildījās – 17. oktobrī,<br />
atceļā no Krimas uz Sanktpēterburgu, cara ģimenes<br />
vilciens avarēja.<br />
1889. gada 10. martā pēc imperatora personiskā lūguma<br />
Vitte atstāja darbu pivātajā uzņēmumā “Dienvidrietumu<br />
dzelzeļa biedrībā”, kur saņēma 40000 rubļu atalgojumu<br />
gadā un kļuva par jaunizveidotā Finanšu ministrijas<br />
Dzelzceļu lietu departamenta direktoru. Tiesa gamn, te<br />
atalgojums bija krietni zemāks – vien 8000 rubļu gadā,<br />
tādēļ Vitte saņēma piemaksu no valdnieka personiskajiem<br />
līdzekļiem – vēl 8000 rubļus gadā. Būdams šajā amatā,<br />
Vitte uzsāka privāto dzelzceļa kompāniju atpirkšanu,<br />
izveidojot vienotu valsts dzelzceļa sistēmu. Laikabiedri<br />
atcerās, ka Vitte bija demokrātisks ar saviem padotajiem,<br />
vērtēja viņu pašiniciatīvu. 1889. gadā publicēja rakstu<br />
“Nacionālā ekonomija un Frīdrihs Lists”, kurā pamatoja<br />
spēcīgas nacionālās rūpniecības nepieciešamību, lai<br />
aizsargātu iekšējo tirgu no ārvalstu ražojumiem. Laikā no<br />
1892. gada februāra līdz augustam Vitte bija ceļu satiksmes<br />
ministrs – šajā laikā viņš spēja likvidēt kravu pārvadājumu<br />
kavēšanos un ieviest dzelzceļa tarifu reformu. Viens<br />
no Vittes jaunievedumiem, kas joprojām ir saglabājies<br />
Krievijas dzelzceļā – metāla glāžu turētāji tējas dzeršanai.<br />
1892. gada <strong>30</strong>. augustā Vitte tika iecelts par Krievijas<br />
Punktu karjerai varēja pielikt 1875. gada nogalē notikusī Attēls 404.<br />
Sergeja Vittes bēres 1915. gadā.<br />
<strong>30</strong>4 <strong>30</strong>5
Change language