Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
• Otīlija Alīde Jaunsniķere (*24.6.1896.).<br />
• Ludvigs Kārlis Jaunsniķeris jr. (*23.4.1897.<br />
†4.4.1942. VJATLAG).<br />
• Līna Malvīne Jaunsniķere (*7.2.1899.).<br />
• Dāvids Augusts Jaunsniķeris (*31.8.1902.).<br />
paaudzes pārstāvis Jūlijs Kristaps Jaunsniķeris<br />
(*21.12.1894. [*2.1.1895.] Sīpeles pagasts †7.1.1965.<br />
Lenckirhe, Švarcvalde) savā dzīvē izvēlējās militāro karjeru.<br />
Pēc pagasta skolas un Jelgavas ģimnāzijas pabeigšanas,<br />
1915. gada oktobrī viņš iestājās Aleksandra karaskolā<br />
Maskavā, un to beidzis 1916. gada februārī uzsāka<br />
dienestu 232. Kājnieku rezerves bataljonā un kļuva par<br />
vienu no latviešu strēlniekiem. 1917. gada 1. oktobrī viņu<br />
paaugstināja par podporučiku, bet 1918. gada 24. februārī<br />
Tartu viņš krita vācu gūstā, no kura atgriezās tā paša gada<br />
20. augustā. Gūsta laikā viņš nokļuva Vācijā - vispirms<br />
Strālzundā, bet vēlāk Austrumprūsijā, Pr.Holland pilsētā.<br />
1919. gada 3. janvārī viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas<br />
armijā, kur tika ieskaitīts virsleitnanta pakāpē. Viņa<br />
pirmā dienesta vieta šeit bija Latvijas atsevišķā rota, pēc<br />
tam – 3. Jelgavas kājnieku pulks, kur 3. oktobrī vioņš tika<br />
paaugstināts kapteiņa pakāpē. Tas bija visnotaļ loģisks<br />
paaugstinājums, jo šajā dienā kaujās par Līvāniem,<br />
kad pulks pie “Kalnišānu” mājām forsēja Daugavu,<br />
Jaunsniķeris, redzēdams, ka mūsu spēkiem stiprā<br />
ienaidnieka ugunī draud briesmas, pēc savas iniciatīvas<br />
uzņēmās bataljona komandēšanu un ar enerģisku<br />
rīcību likvidēja kritisko stāvokli, tā sekmēdams Līvānu<br />
atbrīvošanu. Par šo rīcību 1922. gadā viņam piešķirs III<br />
šķiras Lāčplēša kara ordenis (Nr. 1448).<br />
Tāpat Jaunsniķeris piedalījās pozīciju apsargāšanā pret<br />
lieliniekiem Ventas krastos pie Lenas muižas laikā no<br />
1919. gada 15. februāra līdz 3. martam. 1919. gadā<br />
piedalījies visās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanas kaujās<br />
(pie Jaunās muižas 3. martā, Airītēm 6. martā, Saldus,<br />
Jaunpils un Sarmām 22. martā, Kalnciema 24. martā).<br />
Laikā no 1919. gada 24. marta līdz 22. maijam piedalījās<br />
pozīciju apsargāšanā pie Kalnciema un Kauguriem, bet<br />
22. maijā piedalījās Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem.<br />
1919. gada oktobrī un novembrī ņēmis dalību kaujās pret<br />
bermontiešiem pie Daudzevas, Bauskas un Meitenes.<br />
1920. gadā viņš kļuva par pulka adjutantu, bet 1924. gadā<br />
- par rotas komandieri. 1929. gadā Jaunsniķeris beidza<br />
artilērijas virsnieku kursus un 1933. gada 17. novembrī<br />
tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par<br />
bataljona komandieri 8. Daugavpils kājnieku pulkā.<br />
Kopumā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru,<br />
Viestura ordeņa III šķiru (ar šķēpiem), Triju Zvaigžņu<br />
ordeņa V šķiru, Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi,<br />
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas<br />
piemiņas medaļu, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas<br />
medaļu, kā arī Aizsargu Nopelnu krustu.<br />
Līdz mūsdienām ir saglabājies 8. Daugavpils kājnieku<br />
pulka komandiera, pulkveža Šepko 1939. gada <strong>30</strong>. oktobrī<br />
gatavotais pulkvežleitnanta Jaunsniķera atestējums, kurā<br />
norādīts, ka viņš ir “(..) fiziski ļoti labi attīstīts, spējīgs panest<br />
kara diensta grūtības kā miera, tā kara laika apstākļos.<br />
Garīgā attīstība ļoti laba. Morāliskās īpašības un ētiskās<br />
arī labas. Pēc sava rakstura pietiekoši stingrs un noteikts.<br />
Alkoholiskos dzērienus lieto retos gadījienos un tas nekādu<br />
iespaidu neatstāj uz dienesta pienākumu izpildīšanu ne<br />
arī vietējo sabierību. Ārpus dienesta citas nodarbošanās<br />
nav. savus dienesta pienākumus kā bataljona komandieris<br />
ar atsevišķo novietojumu Kauguros pārzin ļoti labi un<br />
izpilda ar lielu centību un enerģiski. Visus saimnieciskos un<br />
citus jautājumus atrisina ļoti labi un patstāvīgi. Vienmēr<br />
un visur izturās ļoti disciplinēti un korekti, kā dienestā,<br />
tā arī privātā sabiedrībā. Ar padotiem karavīriem ļoti<br />
saticīgs, gādīgs un taisnīgs savās prasībās. Ar Valmieras<br />
pašvaldības priekšstāvjiem, kā arī sabiedrību sadzīvo un<br />
saprotās labi. Karavīru dzīvi pazīst labi un nežēlo pūles<br />
to vajadzību un labklājību sarīkošanai. Stingri ievēro<br />
valsts intereses un arvien cenšās pēc likumības. Dzīvo sava<br />
budžeta robežās. Taktiski sagatavots labi. Uzdotus darbus<br />
apvidū un karaspēles ir atrisinājis sekmīgi. Ir pašierosme<br />
Attēli 1001.<br />
Jūlijs Kristaps Jaunsniķeris. dienesta laikā Latvijas armijā un vienīgā līdz mūsdienām saglabātā fotogrāfija, kurā<br />
redzama “Latviešu” māju Milleru ģimene. Centrā – Kārlis Aleksandrs Millers, no viņa pa labi – Franciska Braško<br />
ar dēlu Kārli Milleru. Jānis Millers ir redzams attēla kreisajā stūrī. Pārējie attēlē redzamie cilvēki – nezināmi.<br />
Iespējams, ka pirmais no kreisās, ar zīdaini klēpī ir viens no Franciskas brāļiem ar savu sievu un bērnu.<br />
un savā rīcībā ļoti patstāvīgs, nekad netrūkst drosmes<br />
spert attiecīgus soļus, nebaidoties no atbildības par sekām.<br />
sagatavots apmācīt, audzināt un vadīt patstāvīgi atsevišķu<br />
karaspēka daļu. Ļoti labs bataljona komandieris, izbīdams<br />
uz pulka komandiera amatu. (..)”. Tiesa gan - dažas<br />
nedēļas pēc šī vērtējuma sagatavošanas, 1939. gada 28.<br />
novembrī ir atrodama šāda Latgales divīzijas komandiera,<br />
ģenerāļa Krustiņa piezīme: “(..) Š.g. 12. oktobrī noliku btl.<br />
taktiskās mācības Valmierā, par kurām iepriekšējā dienā<br />
ar telegrammu norādīju, ka ieradīšos pārbaudīt. Neskatotie<br />
suz to pulkv-ltn. Jaunsniķeris uz mācībām neieradās, jo bija<br />
lietojis alkoholiskos dzērienus. Labs. atstājams ieņemamā<br />
amatā (..)”.<br />
Padomju okupācijas laikā 1940. gadā dienējis 24.<br />
teritoriālajā strēlnieku korpusā, no kura kā neuzticams<br />
atvaļināts. Pēc tam slēpies, izvairījies no apcietināšanas.<br />
II Pasaules kara sākumā saimniekojis deportētā brāļa<br />
Ludviga Jaunsniķera jr. mājās Bērzmuižā.<br />
1942. gadā viņš tika iecelts par Valmieras apriņķa<br />
priekšnieku, taču, nespēdams saprasties ar vācu<br />
okupācijas iestādēm, atstājis šo amatu. 1944. gadā iesaukts<br />
latviešu leģionā (iecelts par 1. Būvpulka komandieri),<br />
kur dienestu atstājis 1945. gada martā slimības dēļ. Pēc<br />
kapitulācijas nonācis amerikāņu gūstā kā civilinternētais,<br />
vēlāk atbrīvots un darbojies saimnieciskā darbā Vācijā,<br />
bet slimības dēļ darbu atstājis un vēlāk pārticis no sociālā<br />
pabalsta. Miris 1965. gada 29. jūnijā Vācijā, Lenckirhē,<br />
kur arī apbedīts.<br />
Par Ludvigu Kārli Jaunsniķeri (*23.4.1897. †4.4.1942.<br />
VJATLAG) junioru ir zināms, ka viņš 1919. gada 4. martā<br />
iestājās Latvijas armijā un tika iedalīts 3. Jelgavas kājnieku<br />
pulkā, kurā jau dienēja viņa brālis. 1922. gada 28. februārī<br />
viņš iestājās Jelgavas 16. Aizsargu pulkā. No 1941. gada 14.<br />
jūnija represiju dokumentiem (lieta Nr. 15467) uzzinām,<br />
ka “Jaunsniķeru” saimniecība bija 77,6 ha, tajā strādāja 6<br />
līgumstrādnieki, bija 21 govs, 6 zirgi, 8 aitas un 35 cūkas.<br />
L.Jaunsniķeris bija Zemnieku savienības biedrs. Kā viena<br />
no apsūdzībām represiju “pamatošanai” bija 1941. gada<br />
21. februārī informatora “A” sniegtais ziņojums, kurā<br />
liecināts, ka L.Jaunsniķeris nicīgi izteicies par komunistu<br />
varu: “Ilgi tas tā nubūs, tikai mazliet jāpaciešas – komunisti<br />
ilgi nevaldīs!”, teicis viņš.<br />
Ludvigs Jaunsniķeris salaulājās ar Olgu Aneti Bērziņu<br />
(*1901. Džūkste), par kuras vecākiem ir zināms, ka tēvs<br />
Indriķis (Heinrihs) ir nodzīvojis 76 gadus, bet Indriķa<br />
māte Gotlība Bērziņa - 70 gadus. Savukārt Olgas Anetes<br />
Bērziņas māte Matilde Blūmentāle nodzīvoja 60 gadus,<br />
Matildes tēvs Jānis Blūmentāls esot miris 35 gadu vecumā<br />
no tīfa, bet māte Līze Strautmane (Blūmentāle) esot<br />
nodzīvojusi 76 gadus. Savukārt Ludviga Jaunsniķera<br />
laulībā ar Olgu Aneti Bērziņu piedzima:<br />
• Viesturs Raimonds Jaunsniķeris (*1927. †1943.<br />
VJATLAG).<br />
• Ludis Augusts Jaunsniķeris (*1928. †1943.<br />
VJATLAG).<br />
• Velta Jaunsniķere (Blūmentāle) (*1931.).<br />
Ir zināms, ka kopā ar saviem dēliem un no Jaunsniķeru<br />
mājām tika deportēti 1941. gada 14. jūnijā uz Krasnojarskas<br />
novada Sajānu rajonu (šeit viņa strādāja kolhozā “Karlik”,<br />
bet 1942. gadā – uz Ustj- Jeņiseju, kur viņa strādāja<br />
konservu rūpnīcā. Olga Anete Jaunsniķere tika nosūtīta<br />
uz Ustj-Jeņiseju, kur 1947. gadā tika informēta par sava<br />
vīra nāvi VJATLAG nometnē, lai gan viņš bija miris jau<br />
1942. gadā.<br />
522 523<br />
Par dzīvi Sibīrijā Velta Jaunsniķere 1955. gadā rakstīja,<br />
ka mātes slimības dēļ (trešās stadijas hipertonija,<br />
arterioskleroze, nierakmeņi) viņa nevarēja pabeigt mācības<br />
8km attālumā esošajā skolā un bija spiesta iestāties darbā<br />
šūšanas ateljē. Pēc atbrīvošanas no izsūtījuma 1956. gada<br />
<strong>30</strong>. jūnijā kā savu izvēlēto dzīvesvietu viņa norādīja Talsus<br />
(1990. gadā viņas adrese bija Talsi, Revolūcijas iela 10-42).<br />
Protokolā kā viņas tante ir norādīta mātes māsa Emma<br />
Jaunsniķere, kas norāda uz to, ka Olgas Anetes Bērziņas<br />
māsa bija precējusies ar kādu no Jaunsniķeru brāļiem.<br />
Savukārt Ludviga Jaunsniķera (seniora) brālis Karls<br />
Gotfrīds Jaunsniķers (*1861. †12.11.1925.) kļuva par<br />
inženieri - tehnologu, vēlāk sadarbojās ar laikrakstu<br />
“Zemkopis”, rediģējot tās pielikumu par dārzkopību un<br />
biškopību. Pats K.Jaunsniķeris bija dzimis “Balderu”<br />
mājās (m.Mežamuiža), pabeidzis Jelgavas reālskolu un<br />
laikā no 1886. līdz 1892. gadam Rīgas politehnikumā<br />
studēja ķīmiju un ieguva inženiera tehnologa grādu, bija<br />
studentu korporācijas “Selonija” biedrs. Studiju laika<br />
beigās strādāja profesora Bišofa laboratorijā, kur pildīja<br />
asistenta pienākumus, bet 1892. gadā sāka strādāt Viļāta<br />
parfimērijas fabrikā Varšavā, kur no 1897. līdz 1905.<br />
gadam bija direktors. Nemieru laikos atgriezās Bērzmuižā,<br />
kur apmetās sievas vecāku mājās “Zīvarti” un pievērsās<br />
dārzkopībai. Laulībā ar Annu piedzima (paaudze):<br />
• Kārlis Augusts Kristaps Jaunsniķeris<br />
(*6.4.1908.).<br />
• Anna Margarēta Alma Jaunsniķere<br />
(*24.10.1909.).<br />
Spriežot pēc dažādiem Dobeles latviešu draudzes<br />
baznīcas grāmatā esošajiem ierakstiem, par senāko<br />
zināmo Jaunsniķeru dzimtas pārstāvi ir jāuzskata Jānis<br />
Jaunsniķers, kura laulībā ar Annu piedzima (paaudze):<br />
• Jānis Jaunsniķers<br />
• Kārlis Jaunsniķeris,<br />
• Lavīze Jaunsniķere (Blūmfelde),<br />
• Jūle Jaunsniķere (Millere) (*1816. †13.12.1857.),<br />
kas apprecējās ar “Līču” saimnieku Kasparu<br />
Milleru (skat. “Līču” mājai veltīto nodaļu).<br />
Ir zināms, ka Lavīze Jaunsniķere (Blūmfelde),1849.<br />
gada 6. novembrī salaulājusies ar Dobeles muižas [?]<br />
“Strautiņu” māju saimnieku Indriķi Blūmfeldu un šajā<br />
laulībā piedzima (paaudze):<br />
• Emīlija Blūmfelds (*22.10.1858. “Strautiņi” †),<br />
krustvecāki saimniece Lavīze Belman, saimnieks<br />
Jānis Belman.<br />
• Johans Karls Blūmfelds (*6.11.1859. “Strautiņi”<br />
†), krustvecāki saimnieks Johans Strauts, puisis<br />
Kristaps Brigge, saimniece Grieta Grīnfelda.<br />
Attiecīgi “Balderu” māju saimnieka Kaspara Jaunsniķera<br />
laulībā (tā notika 1837. gada 12. februārī) ar saimnieka<br />
Anša Neilanda un Grietas meitu Lavīzi Neilandi piedzima:<br />
• Kārlis Jaunsniķeris<br />
• Jūle Anette Jaunsniķere (*1849. †13.4.1850.<br />
“Balderu” mājās), mirusi 1 gada un 10 nedēļu<br />
vecumā.<br />
• Kristaps Ludvigs Jaunsniķeris (*12.12.1850.).<br />
Savukārt paaudzes pārstāvis Kārlis Jaunsniķeris<br />
nodzīvoja 67 gadus un mira no plaušu karsoņa laulībā<br />
ar Lizeti Šteinbergu, kura nodzīvoja 73 gadus (viņas
Change language