Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
“Graveniekos” atnākuši kaut kādi tur jaunticībnieki, kas<br />
dievvārdus turēšot. Par jauno ticību ļaudis runājuši,<br />
ka tā esot ļoti bīstama; kas reiz bijis uz jaunticībnieku<br />
dievvārdiem, tas vairs citādi nevarot, kā kristīties jaunā<br />
ticībā (..)”, tā, atsaucoties uz grāmatu “Draudžu izcelšanās”<br />
(137. lpp) raksta Tervits.<br />
Lapiņš Ģībietis, kurš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem<br />
baptisma evanģēlistiem Latvijā, piemēram, laikā no 1879.<br />
gada 1. maija līdz 1880. gada maijam noturēja 101 sapulci<br />
69 vietās, apmeklēja 969 ģimenes, ar kurām sarunājās par<br />
garīgiem jautājumiem. Bez tam izdalīja 367 kristīga satura<br />
rakstus (28 Bībeles un 41 Jaunderību neieskaitot).<br />
“Ģībiešu” mājās (neprecizējot, kurā no saimēm – 8.<br />
jeb 10.) 1870. gadā tika atvērta pirmā zināmā baptistu<br />
skola, kas visticamāk, bija darbojusies vien divus gadus.<br />
Visticamāk, skolas izveides iniciators bija Lapiņš Ģībietis,<br />
kurš bija skolotājs.<br />
Tāpat ievērības cienīgs ir fakts, ka no baptistiem augstāko<br />
stāvokli Aizsargu organizācijā sasniedza Gramzdas<br />
draudzes mācītājs (laikā no 1914. līdz 1917. gadam)<br />
Jānis Ģībietis (*2.3.1869. Gramzda †14.2.1940., apbedīts<br />
Mazgramzdas kapos) – viņš bija Liepājas aizsargu pulka<br />
3.bataljona komandieris. Ģībietis arī aktīvi pievērsās<br />
politiskajai darbībai – no Zemnieku savienības saraksta<br />
viņš tika ievēlēts par 2. Saeimas deputātu un tika apbalvots<br />
ar Triju zvaigžņu ordeni. Gramzdas luterāņuu draudzes<br />
mācītājs H.Biezais savā atmiņu grāmatā “Saki tā, kā tas<br />
ir”, kas tika izdota 1986. gadā, par Ģībieti rakstīja (100.<br />
lpp): “Kad aizsargu sarīkojumos man vajadzēja piedalīties<br />
kā mācītājam, tad parasti mēs vienmēr bijām kopā. Atceros<br />
viņu kā sirsnīgu un jauku cilvēku, taču bez nopietnākas<br />
izglītības.”<br />
Par Dobeļu dzimtas vēsturi Arvīds Dobelis 2012. gadā<br />
publicēja grāmatu “Gramzdas zēns” , bet 2014. gadā –<br />
“Ābeļu ziedos” , kurās aprakstīja sava dzimtas atzara<br />
vēsturi un kas ir citētas šajā nodaļā, sniedzot biogrāfiska<br />
rakstura ziņas par dzimtas locekļiem. Tāpat šajā nodaļā<br />
ir iekļauti fragmenti no Modra Dobeļa iesāktā, bet līdz<br />
šim plašāk nepublicētā pētījuma par dzimtas atzaru. Tieši<br />
A.Dobeļa grāmatā pieminētais fakts par Jēkabu Dobeli,<br />
kurš ir pārcēlies uz Elejas apkaimi un par kuru dzimtai<br />
nav izdevies atrast plašākas ziņas, ļauj izteikt pieņēmumu,<br />
ka šeit grāmatas autors ir norādījis Kulbaru dzimtas<br />
radniecības virziena “ciltstēvu” Jēkabu Dobeli, taču ņemot<br />
vērā faktu, ka savus pētījumus A.Dobelis balstīja uz<br />
salīdzinoši nepilnīgu arhīva izziņu un pieņēmumiem, tie ir<br />
nedaudz neprecīzi, A.Dobelis savā pētījumā “sapludināja”<br />
divus gandrīz vienlaicīgi dzimušus Jēkabus Dobeļus.<br />
Iespēju robežās šajā pētījumā ir veikta iepriekš pieļauto<br />
kļūdu labošana, faktu precizēšana un papildināšana.<br />
Saskaņā ar Mežmuižas draudzes grāmatā norādīto<br />
līgavaiņa Jēkaba Dobeļa vecumu laulību brīdī (1858. gadā)<br />
- 31 gads, par ticamāko dzimšanas dzimšanas gadu būtu<br />
uzskatāms 1827. gada 7. novembris, taču Arvīds Dobelis<br />
savā grāmatā kā “izceļotāju” norādījis 1823. gadā dzimušo<br />
Jēkabu Dobeli, kurš ir miris 2 mēnešu un 14 dienu<br />
vecumā. A.Dobeļa pieņēmums par Jēkabu Dobeli tādejādi<br />
ir kļūdains, taču ņemot vērā faktu, ka dzimtas vēsturē ir<br />
saglabājušās ziņas tikai par vienu Jēkabu Dobeli, kurš pēc<br />
dzimtbūšanas atcelšanas ir pārcēlies no Mazgramzdes uz<br />
Elejas apkaimi, šeit visticamāk, runa ir par vienu un to<br />
pašu personu.<br />
Attēls 396.<br />
Mazgramzdas apkaimes karte, kurā norādītas ar Dobeļu dzimtu saistītās mājas.<br />
8 “Vecģībieši”, Ernsta Ģībiešu saime<br />
9 “Upes Siksna”, Siksnes Jēkaba saime<br />
10 “Jaunģībieši”<br />
11 “Ezerveiti”<br />
12 “Dārznieki” Lapiņa Dobeļa saime<br />
13 “Sīmaņi”, Jāņa Siksnes saime<br />
14 Dobel Jāņa “Ģirt” saime<br />
15 “Vecvagari” Pētera Ģībieša saime<br />
16 “Ģībiešu Pētera saime”<br />
17 “Saulīteni” Balcera Saulitēna saime<br />
18 “Sudmaļi” Ernsta Sudmaļa saime<br />
19 “Grāvnieki” Lapiņš Buivida saime<br />
20 “Runge” Miķeļa Galkinta saime<br />
21 “Buividi” Dobeļa Viļuma saime<br />
22 Birze Dobelis<br />
23 Jāņa Veita saime<br />
Vissarežģītāk ir precīzi rekonstruēt dzimtas<br />
pirmssākumus – ņemot vērā to, ka Gramzdas baznīcu<br />
grāmatas ir saglabājušās tikai kopš 1765. gada, bet dvēseļu<br />
revīzijas ir turpat pusgadsimtu jaunākas, par laiku līdz<br />
18./19. gs mijai galvenokārt ir jārunā pieņēmumu formā<br />
– izmantojot pieejamos datus par personām, modelējot<br />
dzimtas saknes ar lielāko varbūtības pakāpi, ko varam<br />
dēvēt par dzimtas celmu. No dzimtas celma vēlāk veidojas<br />
vairāki lieli dzimtas atzari, kas saistīti ar “Ezerveitu”,<br />
“Sīmaņu” un “Gobzemu” mājām. Milleru dzimtas virzienā<br />
atzars veidojas no muižas ļaužu saimes un tas ir aprakstīts<br />
Kulbaru dzimtai veltītajā nodaļā.<br />
Spriežot pēc “Dvēseļu revīzijām”, Mazgramzdas muižā<br />
bija 23 saimes, kurām 1867. gada revīzijā ir norādīti šādi<br />
nosaukumi:<br />
Attiecībā uz Dobeļu dzimtas izcelsmi (un dzimtai<br />
1 “Silenieki”, Sila Runge saime<br />
netipiski agri – jau vismaz 1765. gadā piešķirto uzvārdu)<br />
2 “Galkint”, Viļuma Veita saime<br />
atļaušos izvirzīt teoriju, ka pirmie Dobeļu dzimtas<br />
3 “Purvenieki” (iepriekš norādīti arī kā “Avoti”), Viļuma<br />
pārstāvji Mazgramzdas muižā nav “iezemieši”, bet gan<br />
Dobeļa saime<br />
ieceļotāji, kas uz dzīvi muižā apmetušies, visticamāk,<br />
4 “Gobzemi”, Jēkaba Sudmaļa saime<br />
pēc 1709./10. gadu Lielā mēra un pirms tā notikušajiem<br />
5 “Kapu Siksne” Klāva Siksnes saime<br />
“juku laikiem”, kas Kurzemē faktiski ilga visu 18. gadsimta<br />
6 “Lapše” (?) Zāmeļa Dobeļa saime<br />
pirmo desmitgadi. Domājams, ka šie ieceļotāji varēja būt<br />
7 “Jenkus” Siksne Jenkus saime<br />
no Dobeles apkaimes, ar ko arī saistāma uzvārda atveide,<br />
norādot pārceļotāja izcelsmes vietu. Savā publikācijā<br />
“Lielais mēris Kurzemē” cand.phil.et.hist. Ž.Karlsons<br />
norāda, ka 18. gadsimta pirmajā desmitgadē Vidzemē un<br />
Kurzemē daudzkārt mainās okupanti, vietējie iedzīvotāji<br />
tiek apgrūtināti ar kontribūcijām. Šos “juku laikus” aizsāk<br />
sakšu karaspēks J.H. fon Fremminnga vadībā, kas caur<br />
Palangu 1700. gadā iesoļoja Kurzemē un kas pilnībā bija<br />
jāuztur vietējiem zemniekiem. Nelaimi papildināja arī fakts,<br />
ka sakši nespēja atturēties no laupīšanas. Nākošajā gadā<br />
Kurzeme smagi cieta no ostu blokādes, ko veica zviedri.<br />
Savukārt pēc tam, kad Kārlis XII pie Rīgas sakāva krievus<br />
un sakšus, zviedri apmetās “pārziemot” Virgas muižā, t.i.<br />
– tiešā Mazgramzdas muižas tuvumā, kura arī piederēja<br />
fon Noldu dzimtai. Zviedri pieprasīja “kara nodokļus”,<br />
sekvestrēja hercoga kasi un domēņu muižas, ka snoveda<br />
pie tā, ka zemnieki sabēga mežos, no kuriem tos izdzina<br />
vien bads un aukstums. 1704. gadā Kurzemes teritorijā<br />
atjaunojās karadarbība – zviedri karoja ar krieviem pie<br />
Sēlpils, bet 1705. gadā Šeremetjevs iebruka Kurzemē<br />
ar krievu karaspēku. Lai arī 16. jūlijā zviedru ģenerālis<br />
Levenhaupts ieguva spīdošu uzvaru pār krieviem pie Mūra<br />
muižas, galu galā zviedriem Kurzeme (izņemot ostas) bija<br />
jāatstāj. Krievu armijas prasības pret zemniekiem bija vēl<br />
lielākas, bet izsturēšanās – mežonīgāka, ko pastiprināja<br />
daudzie laupīšanas gadījumi. 1706. gadā atkal ierodas<br />
zviedri, pieprasot strādniekus Jelgavas nocietinājumu<br />
atjaunošanai, bet gadu vēlāk vietām uzplaiksnīja nika<br />
baku sērga. Ir saglabājušās liecība,s ka zviedru karaspēkā<br />
ir daudz brīvprātīgo latviešu, daudzi pat ar sievām un<br />
bērniem. 1708. gadā situāciju pasliktināja niknais sals, bet<br />
1709. gadā zviedru okupāciju nomainīja krievu okupācija<br />
794 795<br />
un vietumis Kurzemē jau parādījās bads, kuram drīz vien<br />
sekoja tā “lielais brālis” – mēris. Kopējais iedzīvotāju<br />
noskaņojums dramatiski pasliktinā s- muižnieki bankrotē,<br />
zemnieki atkal bēg mežos, pametot savas saimniecības<br />
likteņa varā. Liepāju mēris sasniedza 1710. gada janvārī<br />
un plosījās līdz feburāra beigām. Tiek uzskat’tsl, ka tas tika<br />
ievazāts no Prūsijas. Heinrihs Rombergs savā grāmatā<br />
“geschichte der stadt Libau”, kas izdota 1898. gadā norāda,<br />
ka mēra laikā Liepājas vācu draudzē miruši ap 900 cilvēku,<br />
lai gan baznīcu grāmatās ir minēti vien 792 mirušie, pret<br />
vidēji 40-50 mirušajiem citos gados. No latviešu draudzes<br />
mirušo skaits tiek lēsts daudz lielāks – ap 5000 cilvēku.<br />
Laukos ap Liepāju mēra gadījumi parādās vēl septembrī.<br />
1715.-1719. gados Kurzemes privātajās muižās tika<br />
veikta revīzija, lai kosnattētu darba roku skaitu un pēc tā<br />
noteiktu katras muižas arklu daudzumu, ka sbija vajadzīgs<br />
kara kontribūciju taisnīgai sadalīšanai. Diemžēl, šīs ziņas<br />
līdz mūsdienām nav saglabājušās. Lai arī šajā revīzijā,<br />
visticamāk, notika reālo iedzīvotāju skaita “samazināšana”,<br />
lai tādejādi būtu maksājami zemāki nodokļi, dažas muižas<br />
šajā revīzijā tika norādītas kā tukšas (wüst), bet citas – kā<br />
nespējīgas (unvermogend). Lielāko daļu muižu viņu<br />
īpašnieki centās pēc iespējas ātrāk apļaužot – domājams,<br />
šis process notika arī Mazgramzdas un Gramzdas muižās.<br />
Gandrīz katrā muižā sastopam svešus ienācējus – sevišķi<br />
daudz tādu ir Lietuvas pierobežā. Revīzijas ir veiktas četrus<br />
gadus pēc mēra, kad izmirušās mājas jau ir pēc iespējas<br />
apļaužotas, pāri palikušos muižas novada iedzīvotājus<br />
sadalot pa sētām puslīdz vienādi, lai mājas nesabruktu un<br />
tīrumi neapaugtu ar mežiem.<br />
Ir saglabājušās ziņas, ka Priekulē (t.i. – tiešā Gramzdas<br />
apkaimes tuvumā) mēris sākās jau ap 1709. gada<br />
Ziemassvētkiem un turpinājās līdz 1710. gada novembrim.<br />
Tā laikā izmira lielākā daļa māju – no 216 zemnieku sētām<br />
apdzīvotas palika tikai 60, bet Zūru muižā izmira 82%<br />
iedzīvotāju. Jāpiezīmē, ka 1710. gadā ne viena vien latviešu<br />
ģimene, kurai bija “brīvības grāmatas”, tās zaudēja, kļūstot<br />
par dzimtcilvēkiem.<br />
Tomēr bez ievērības nedrīkst atstāt arī versiju, ko<br />
pētījumā “Bārtas mājvārdi” ir izvirzījusi pētniece Benita<br />
Laumane. Viņa norāda, ka uzvārds “Dobelis” var nozīmēt<br />
“dobe” jeb “dobums, bedre”, velkot paralēles ar lietuviešu<br />
un prūšu valodām. Kā piemēri tiek minēti vietvārds<br />
“Duobe” (upe Tauraģē), “Duobele” Šilutē, kā arī prūšu<br />
vietvārdi “Doben”, “Dobeniken” un personvārdi “Dobeke”,<br />
“Dobine”. Šī faktora dēļ nevar pilnībā izslēgt varbūtību, ka<br />
Dobeļu dzimtas saknes ir meklējamas Lietuvā vai Prūsijā.<br />
Kā mājvietu nosaukums (vai tā daļa) Dobeļu uzvārds ir<br />
fiksēts Gramzdā, Pērkonē, Bārtā, u.c. Jāpiezīmē, ka Bārtā<br />
(Dunikā) ir atrodams māju nosaukums “Diždobeļi”, kuras<br />
atradās t.s. “Dobeļciemā”., ko var uzskatīt par vienu no<br />
Dobeļu dzimtas izcelšanās punktiem.<br />
Pievēršoties Dobeļu dzimtai Mazgramzdē, jāsecina,<br />
ka mūsdienās atrodamie dokumenti mums nesniedz<br />
informāciju par to, kā sauca šīs, domājams, no Dobeles<br />
pilsētas vai tās apkaimes ieceļojušās ģimenes locekļus un<br />
kāds precīzi bija tās sastāvs, taču savietojot Gramzdas<br />
baznīcas grāmatu reģistrus par dzimšanu, iesvētībām,<br />
laulībām un miršanu 18. gadsimtā, var izvirzīt pieņēmumu,<br />
ka V paaudzes pārstāvis, ko mēs nosacīti varam dēvēt<br />
par “Dobeli - Ieceļotāju”, bija Jānis Dobelis (*ap 1685.<br />
†14.3.1765. Mazgramzda), kura ģimenes pirmā mājvieta<br />
bija “Gobzemu” mājas. Vienlaikus nevar pilnībā izslēgt<br />
iepriekš norādīto varbūtību par dzimtas izcelsmi no<br />
Dobeļciema Bārtā. Šajā ģimenē piedzima (VI paaudze):<br />
• Makke Dobelis (*ap 1705. † pirms 1765.), pēcteči
Change language