Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Slavenākais Ķūķu dzimtas pārstāvis ir Latvijas<br />
armijas pulkvedis, Saeimas deputāts Krišs Ķūķis<br />
(*28.1.1874. Padure †pēc 18.2.1945.), kurš piedzima<br />
kalpu ģimenē un mācījās Padures pagastskolā, kuru<br />
beidza kā labākais skolnieks, taču līdzekļu trūkuma<br />
dēļ tālāku izglītošanos neturpināja, zināšanas<br />
apgūstot pašmācības ceļā. 1895. gadā iesaukts<br />
armijā pēc tā sauktās ložu vilkšanas sistēmas. Palicis<br />
virsdienestā un piecos gados iepazinis visas karavīra<br />
grūtības, nodienot no ierindnieka līdz seržantam.<br />
1900. gadā Ķūķis iestājās Odesas junkuru skolā, kuru<br />
beidza vecākā junkura pakāpē. Skolu beidzis 1902. gadā<br />
un sācis dienēt kādā no Sibīrijas pulkiem. Krievu—japāņu<br />
karā piedalījies jau kā rotas komandieris. Pēc kara — pulka<br />
ložmetēju rotas komandieris un ieroču pārzinis.<br />
I Pasaules karā Ķūķis parādīja izcilu varonību jau neilgi<br />
pēc kara sākuma 1914. gada 15. augusta kaujā Satšovas.<br />
Par spīti smagam ievainojumam, Ķūķis turpina vadīt<br />
uzbrukumu, saņemot ievērojamu skaitu gūstekņu, 20<br />
ienaidnieka ložmetējus un iegūstot divus trofeju karogus.<br />
Par izrādīto drosmi viņš tiek apbalvots ar Svētā Jura<br />
oficiera krustu (IV šķiras), Svētā Vladimira krustu (III<br />
šķiras) un tiek paaugstināts pulkveža pakāpē. 1916. gadā<br />
Ķūķis trešo reizi tiek smagi ievainots un nonāk vācu gūstā.<br />
No vācu gūsta Ķūķim izdodas nokļūt Anglijā, un 1919.<br />
gadā viņš atgriežas Latvijā, tā paša gada nogalē viņš jau<br />
piedalās Bauskas kājnieku pulka formēšanā, ar kuru kopā<br />
Zemgales divīzijas sastāvā piedalās Latgales atbrīvošanas<br />
cīņās pret lieliniekiem. No 1920. gada aprīļa līdz 28.<br />
maijam izpilda 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandiera<br />
pienākumus, no 28. maija tiek iecelts par Zemgales<br />
divīzijas pagaidu komandiera pienākumu izpildītāju, vēlāk<br />
1920. gadā tiek iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas<br />
komandieri, piedalās arī īslaicīgajā robežkonfliktā ar<br />
Lietuvas armiju. Ar saviem principiālajiem uzskatiem<br />
pulkvedis drīz vien kļuva augstākai vadībai nevēlams un<br />
viņam piedāvāja inspektora vietu Rīgā, kas materiālajā<br />
ziņā būtu ļoti izdevīga, bet Ķūķis atteicās no šīs vietas, kas,<br />
pēc viņa uzskatiem, pienācās ģenerālim Jānim Balodim.<br />
1924. gada februārī pulkvedis Ķūķis tiek demobilizēts, kā<br />
piemiņu viņš saņem trīs <strong>30</strong>0 mm lielgabala šāviņus. 19<strong>30</strong>.<br />
gada 8. maijā, 12. Bauskas kājnieku pulka 10 gadu jubilejā<br />
viņš tiek apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.<br />
K. Ķūķis bija nacionāli domājošs virsnieks, kurš ar sirdi<br />
un dvēseli ticēja 1918. gada 18. novembra Latvijai. Viņa<br />
devīze bija: «Visu par Latviju!» Viņš sekoja savai devīzei ne<br />
tikai vārdos, bet arī darbos. Liepājas garnizonā viņš centās<br />
ieviest nacionālo garu. Ar šo rīcību K. Ķūķis iemantoja<br />
daudz pretinieku un savai darbībai — pretdarbību<br />
demokrātijas vārdā, kas beidzās ar viņa atcelšanu no amata.<br />
Tajos gados Liepāju dēvēja par «sarkano Liepāju», jo jau<br />
no gadsimta sākuma tur notika demonstrācijas, streiki,<br />
kas mudināja uz pastāvošās iekārtas gāšanu, ekonomikas<br />
graušanu. Arī 1921. gadā valsts varas pretspēki, izmantojot<br />
ĶŪĶU DZIMTAS ATZARS<br />
KULBARI-ĶŪĶI<br />
Attēls 396.<br />
Pulkvedis Krišs Ķūķis fotosalonā un viņa<br />
pavadīšana no Liepājas.<br />
bet pulkvedim bija tikai viena doma — jebkādos apstākļos<br />
jāglābj Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz<br />
dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulkvedis atrisināja<br />
streiku jautājumu valstiski, pretēji citādi domājošo<br />
iecerēm. Tas radīja nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi,<br />
jo citādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju, bet tajā<br />
pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā grāva tās ekonomiku.<br />
Pulkvedis Ķūķis pats «Brīvās Zemes» 1924. gada 8. marta<br />
numurā rakstīja: «Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un, ja nu<br />
Tēvijai draud briesmas no ekonomijas puses, tad karavīru<br />
pienākums ir šīs briesmas novērst. Liepājas garnizona<br />
karavīri to ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu<br />
atzinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir bijusi «Visu<br />
par Latviju!», un es ticu, ka viņa paliks arī uz priekšu.»<br />
Tāda bija reālā situācija Liepājā un Liepājas garnizonā no<br />
1921. līdz 1924. gadam. Kā jau tādos gadījumos, arī šajā<br />
tika meklētas un atrastas vājās puses. Pulkvedim pārmeta<br />
jaukšanos politikā, viena politiskā virziena aizstāvēšanu.<br />
Vai viņš toreiz domāja valstiski? Varbūt vajadzēja ļaut<br />
tukšot jau tā tukšo valsts kasi, graut prestižu citu valstu<br />
tirgotāju acīs, dzīvot bez elektrības? Kas to šobrīd spēs<br />
pareizi novērtēt? Tika panākta K. Ķūķa atstādināšana,<br />
un 1924. gada 29. februārī viņš rakstīja savu pēdējo<br />
pavēli Liepājas garnizonam sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu<br />
(kara padomi, dienesta labā). Toreizējais kara ministrs<br />
pulkvežleitnants Birkenšteins pārmeta K. Ķūķim pavēļu<br />
nepildīšanu, iejaukšanos partiju politiskajā dzīvē, tāpēc<br />
dienesta labā viņš tika pārcelts uz Rīgu. Tāda bija oficiālā<br />
versija. Bet patiesībā? Laiks ir pagājis. Vienu gan var teikt<br />
— pulkvedis bija vīrs ar skaidriem uzskatiem, par kuriem<br />
nekad nav kaunējies, ar kuriem dzīvojis un strādājis. Viņš<br />
atteicās no piedāvātā amata Rīgā un aizgāja dzīvot uz savu<br />
saimniecību Padures «Vindolās». Pulkveža Ķūķa laikā<br />
Liepājas garnizons bija izglītības centrs, kurā karavīri<br />
demokrātiskās tiesības, Liepājas elektrostacijā organizēja<br />
streiku. Apstājās visas Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu<br />
dzinējs bija elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā<br />
rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija, valsts kasē<br />
neienāca nauda. Bija 1921. gads, kaut gan tikai 1920. gadā<br />
bija iestājies ilgi gaidītais miers. Bija jau uzņemti pirmie<br />
sakari ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražojumus.<br />
Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražošanu, satricināti visas<br />
valsts ekonomiskie pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu<br />
vadoņu mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis Ķūķis<br />
nosūtīja darbā uz elektrostaciju kareivjus virsnieku vadībā<br />
no Liepājas garnizona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu,<br />
un rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika atgriezās darbā<br />
elektrostacijas personāls. Izmantodami iegūto pieredzi,<br />
streiku vadoņi uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku —<br />
šoreiz ostā. Atkal K. Ķūķis sūtīja savu garnizonu palīgā<br />
ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai neiekrautiem<br />
kuģiem jāmaksā soda nauda, bet valsts nav tik bagāta, lai<br />
naudu sētu vējā. Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja<br />
un viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un dāsnajiem<br />
solījumiem. Streiki turpinājās no 1921. līdz 1924. gadam,<br />
694 695<br />
varēja iegūt pamatizglītību, tur tika lasītas lekcijas par<br />
Latvijas vēsturi, politiku, rādīts kino. Augstā līmenī bija<br />
karavīru militārās zināšanas un iemaņas. To apliecināja<br />
teicamie novērtējumi armijas manevros un sacīkstēs kara<br />
mākslas profesijā.<br />
Trīsdesmitajos gados Karostā jo bieži vēl varēja dzirdēt<br />
nostāstus par pulkveža Ķūķa neparastajām izdarībām.<br />
Viens no tiem stāstīja, ka reiz vēlā rudens vakarā<br />
Karostas tramvaja galapunktā pie Kalpaka tilta izkāpis<br />
jaunkareivis. Viņam ceļā pāri tiltam piebiedrojies kāds<br />
apnēsātā puskažociņā ģērbies pavecs lauku vīrs, kurš<br />
teicis, ka atbraucis apciemot savu dēlu, kurš dien Karostā.<br />
Izraisījusies saruna par dienesta apstākļiem un kārtību, arī<br />
par to, kāds tad galu galā ir tas pulkvedis Ķūķis. Atbildes<br />
nav bijušas visai glaimojošas. Vēlāk jaunkareivis gan<br />
sapratis, ka viņa sarunu biedrs bijis pats pulkvedis Ķūķis,<br />
taču nekādu sodu par atklātību jaunkareivis nav saņēmis,<br />
bet virsniekiem un saimniecības daļai gan ticis…<br />
Ķūķa norīkotā karavīru patruļa rūpējusies par kārtību<br />
pilsētā. Ķūķim nav patikuši tā saucamie zvaniņpuikas,<br />
kuri bieži kaitinājuši patruļas un izraisījuši vēl citas<br />
nekārtības. Zvaniņpuiku mode bijusi valkāt bikses ar<br />
izteikti paplašinātām starām. Kroņu ielas zālītē, kur tie<br />
mīlējuši pulcēties, nosūtīta Ķūķa norīkota patruļa – rokās<br />
pamatīgas šķēres. Tiem jaunekļiem, kuri nav paklausījuši<br />
uzaicinājumam zāli atstāt, turpat zālē bikses līdz ceļgaliem<br />
saīsinātas…<br />
Pulkvedis bija sabiedrisks un vēlējās arī armijas puišus<br />
iesaistīt sabiedriskajā dzīvē. Cieša sadarbība karavīriem<br />
veidojās ar tādu cēlu biedrību kā Dāmu korpusu.<br />
Liepājas prestižās dāmas apguva sanitārās iemaņas un,<br />
protams, ar virsniekiem rīkoja kopīgus atpūtas vakarus.<br />
Attēls 396.<br />
Pulkvedis Krišs Ķūķis atvadās no Liepājas.
Change language