You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
priekš tam viņiem esot tikai naktis, kad viņi varot droši<br />
strādāt. Par sapulci un pārējo vārdus Blūms viņam teicis<br />
citiem nedzirdot. Laucis prasījis, lai Blūms arī viņu ņem<br />
līdz uz sapulci, bet Blūms atbildējis, ka viņš esot stipri<br />
iedzēris un tamdēļ šoreiz līdzi nevarot ņemt, jo tur vajagot<br />
būt skaidrām galvām; solījies Lauci citu reizi ņemti līdzi uz<br />
slepeno sapulci. Laucis solīja aprunāties ar Blūmu, lai arī<br />
mani varētu tur ņemt līdzi un tas esot tad jātura slepenībā,<br />
pat sievas mājā par to nedrīkstot zināt. (..)”<br />
Visbeidzot, 23. maijā “Jēcis” ziņo: “(..) 22.maijā 1941. g.<br />
prasīju Laucim, vai Blūms ir drošs cilvēks. Laucis atteica,<br />
ka Blūms esot mūsu cilvēks un tagadējās valdības lielākais<br />
ienaidnieks; Blūms pie viņa (Lauča) atnākšot jaunnedēļas<br />
otrdienā, tad viņš (Laucis) pasaukšot arī mani, lai mēs kopīgi<br />
varētu pārrunāt slepenus pagrīdes jautājumus. (..)” Kā<br />
redzams no šiem ziņojumiem, to autori bija labi pazīstami<br />
ar Lauci – bija viņa tuvāko draugu vai darba kolēģu lokā,<br />
tomēr mums šobrīd vairs nenoskaidrojamu iemeslu dēļ<br />
kļuva par savas tautas nodevējiem. Šie ziņojumi kļuva par<br />
formālo pamatu S.Lauča aresta ordera izdošanai 1941.<br />
gada 29. aprīlī, taču pats arests, līdzīgi citiem, notika 14.<br />
jūnijā, Lauču dzīvoklī Jelgavā, Raiņa ielā 29, dz. 4.<br />
lombardā. 1933. gadā viņa kļuva par mašīnrakstītāju<br />
kādā Jelgavas juridiskajā birojā, bet no 1935. līdz 1940.<br />
gadam strādāja par mašīnrakstītāju Latvijas Zemkopības<br />
kooperatīvā. 1940. gadā viņa kļuva par LK(b)P Jelgavas<br />
nodaļas mašīnrakstītāju, tomēr pat darbs komunistiskās<br />
partijas birojā viņu nepasargāja no represijām.<br />
Pirmie divi izsūtījumā pavadītie gadi tika aizvadīti<br />
kolhoza darbos, bet 1942. gadā viņa sāka strādāt zivju<br />
pārstrādes rūpnīcā Noriļskā – vispirms kā strādniece zivju<br />
sagatavošanas cehā, bet vēlāk – kā noliktavas pārzine zivju<br />
sagādes cehā. 1947. gadā viņa strādāja par administratori<br />
un uzskaitvedi atpūtas namā, 1948. gadā – zivju rūpnīcas<br />
grāmatvedībā, bet gadu vēlāk kļuva par zivju sagādes<br />
bāzes grāmatvedi un uzskaitvedi, kur viņa iepazinās ar<br />
savu nākamo vīru un strādāja līdz atbrīvošanai 1955. gadā.<br />
Pēc sava vīra S.Lauča miršanas apliecības saņemšanas<br />
A.O.Zvirgzdiņa 1950. gada 23. decembrī Noriļskā otrreiz<br />
aprecējās – ar savu darba kolēģi, grāmatvedi Haraldu<br />
Roots (*1.8.1905. Harjumā †15.7.1986. Tallinā), kura<br />
tēva vārds dokumentos bija norādīts “Juranesovičs”. Šajā<br />
laulībā bērnu nebija.<br />
Attēls 683., 684. un 685.<br />
Jānis Laucis ar sievu Mildu kāzu dienā un 1950. gadā, Staņislavs Laucis un Paulis (Pāvels) Laucis Jelgavā,<br />
1926. gada 26. novembrī.<br />
komunistus aizdzīšot pie velna un ka tagadējā valdība ilgi<br />
nepastāvēšot. Arī Strādn.-zemnieku milicijā neesot viss<br />
kārtībā un ka Tautas milicija esot tautas “maukas” (..)”.<br />
Līdzīgu ziņojumu dažas dienas vēlāk sniedz arī aģents<br />
“Ansis”, kurš raksta, ka “(..) Staņislavs Laucis, kas strādā<br />
pie griezmašīnas, maiņas laikā esot izrunājies, nosaucot<br />
Tautas miliciju par maukām. (..)”<br />
Savukārt 1941. gada 28. aprīlī aģents “Jēcis” raksta: “(..) Š.g.<br />
28. aprīlī aizs.[-args] Laucis, Raiņa ielā 29, man stāstīja, ka<br />
viņš iesniedzot zīmītes cietumā aizs. virsniekam Neimanim.<br />
Zīmītes viņš esot nodevis vienam cietumsargam, kas esot<br />
noķerts pie kāda pārkāpuma un pag. nedēļā atstādināts,<br />
tāpēc viņš (Laucis) nevarot vairāk Neimanim zīmītes<br />
iesūtīt. Viņam gan esot draugi vēl citi cietuma ierēdņi,<br />
raudzīšot caur tiem zīmītes iesūtīt. Laucis stāsta, ka viņš<br />
zinot, ka daudzi cietumnieki esot nosūtīti uz Krieviju.<br />
Kādā citā reizē Laucis, iedzēries, lādēja šo valdību un<br />
visus komunistus. Lielījās, ka viņam esot sakari ar visiem<br />
cietumā atrodošamies aizsargiem. Viņš man stāstīja arī,<br />
ka viņam esot noglabāta vācu kara šautene un kādreiz tā<br />
noderēšot komunistu tīrīšanai. Viņš saka, ka man varot<br />
uzticēties un droši ar mani runāt un gan es redzēšot, ka reiz<br />
aizsargi atkal būšot lieli vīri. (..)” Rezolūcijas veidā “Jēcim”<br />
ir uzdots turpināt novērošanu, ko viņš arī veicis, maijā<br />
iesniedzot veselus trīs ziņojumus, kas pievienoti S.Lauča<br />
krimināllietai.<br />
NKVD darbinieks Orups 21.maijā pieņēma nākošo<br />
Attēls 686.<br />
1944. gada laikraksta sludinājums<br />
aģenta “Jēcis” ziņojumu, kurā teikts: “(..) Š.g. 21.maijā<br />
Laucis (bij. aizsargs, dzīv. Raiņa ielā) man stāstīja, ka<br />
viņš dabūšot sakarus ar aizsargu pagrīdniekiem un: “ja<br />
tiksim uzņemti par biedriem, mums jānodibina sakari<br />
ar komunistiem, jādabū no viņiem kādas svarīgas ziņas,<br />
jāpaliek par komunistu draugiem. Jārauga tikt valsts<br />
darbos, atbildīgākās vietās, tad mums būs vieglāk tikt<br />
sakaros ar komunistiem. Ja iznāks krieviem karš ar vācieti,<br />
tad mums būs labi, tad mēs pa iekšieni sadosim tiem<br />
komunistiem pa kaklu un aizdzīsim pie visiem velniem. Ar<br />
komunistiem mums tādēļ jāsadraudzējas, lai izzinātu, ko<br />
viņi ar mums, aizsargiem, kara laikā iesāks, vai mūs atstās<br />
uz brīvām kājām, vai tūlīt karam sākoties, iebāzīs cietumā.”<br />
Vēl Laucis stāstīja, ka viņa darba vietā – Valsts mechaniskā<br />
darbnīcā Jaunatnes ielā, strādājot daudz aizsargi un bij.<br />
polīcisti. Viņiem tur esot arī sarkanais stūrītis, bet neviens<br />
pie tā vēl neesot roku pielicis un šī istaba stāvot aizslēgta,<br />
neviens tur kāju nesper. Viena, otra bilde, kas tur stāvot pie<br />
sienas, esot pārklāta ar putekļu kārtu. Sarkano stūrīti esot<br />
aizsituši ar gabalu finiera. Minētā darba vietā strādājot<br />
visi viņu cilvēki. (..)” Pēc šī ziņojuma pieņemšanas Orups<br />
uzrakstīja rezolūciju: “Turpināt novērošanu. Aģentam<br />
nodibināt tuvākas attiecības ar Lauci, lai pilnīgi atklātu<br />
viņa k-r [kontrrevolucionāro] darbību.”<br />
No S.Lauča krimināllietas mēs varam arī aptuveni<br />
rekonstruēt viņa ģimenes turīguma līmeni 1941. gada 14.<br />
jūnijā, jo lietas materiālos ir divi dokumenti, kuros ir fiksēta<br />
visa Lauču kustamā manta – vienā ir teikts, ka S.Laucim<br />
tiek konfiscēts radioaparāts un pudele vīna (60 l), bet<br />
otrajā ir uzskaitīts kustamais īpašums, kuru S.Laucis uz<br />
pilnvaras pamata nodot savam brālim Jānim (dokumentā<br />
krievu valodā viņa vārds ir norādīts arī kā Ivans). Šajā<br />
sarakstā ir minētas dažādas mēbeles: skapis, dīvāns,<br />
gulta ar atsperu matraci, krēsli (10 gb), mīkstie krēsli (2<br />
gb), apaļš galds, galds-skapītis, nakts galdiņš, trīsdaļīgs<br />
spogulis, mazgājamais trauks, plauktiņš, virtuves trauki,<br />
bufete, puķu galdi (2 gb), radio galds, loga puķes (15 gb),<br />
logu aizkari (4 gb), logu karnīzes (4 gb), taburete, neliels<br />
virtuves spogulis, grāmatas (aptuveni 150 gb), galdnieka<br />
instrumenti (aptuveni <strong>30</strong>0 gb), dīvāna spilveni (10 gb),<br />
šujmašīna, rotaļu suns, sēdeklis, dažādas lietotas drēbes,<br />
elektriskās lampas (5 gb), paklāji (5 gb), mazs spogulis,<br />
dvieļu turētājs, maza skulptūra, galda elektriskā lampa un<br />
lietotas cepures.<br />
Jau atrodoties nometnē Sibīrijā, S.Laucis tika vairākkārt<br />
pratināts, bet 1942. gada 2. decembrī viņam tika piespriesti<br />
10 gadi ieslodzījumā, skaitot no aresta brīža 1941. gada<br />
14. jūnijā. Diemžēl, savu atbrīvošanu viņš nepiedzīvoja un<br />
mira 1945. gada 12. aprīlī “SIBLAG” nometnē Kemerovas<br />
rajonā – kā norādīts miršanas apliecībā – no tuberkulozes.<br />
Savukārt Staņislava Lauča dzīvesbiedres Annas Otīlijas<br />
Zvirgzdiņas (*3.4.1913. [*3.3.1913.] Lielvircavā<br />
†24.7.1998. Tallinn) dzīvesgājumu mēs varam rekonstruēt<br />
Šajā pašā dienā “Jēcis” sagatavoja vēl vienu ziņojumu,<br />
tikai no viņas pašrocīgi rakstītās autobiogrāfijas, kas<br />
kurā raksta: “(..) 21.V.41.g. Laucis man stāstīja, ka viņš<br />
pievienota viņas represētās lietai. No tās mēs uzzinām, ka<br />
esot dzīvojis kādas piecas dienas dzerdams. Restoranos<br />
Anna Otīlija Zvirgzdiņa ir dzimusi Lielvircavā, Grīvnieku<br />
iepazinies ar vairākiem komunistiem. Tie no viņa gribējuši<br />
mājās 1913. gada 2. martā (atsevišķās vietās viņas<br />
kaut ko izzināt par aizsargiem, bet viņš neko neesot<br />
dzimšanas gads norādīts arī 1914., bet miršanas reģistrā<br />
stāstījis; tik piedzēries nemaz neesot bijis, kā komunisti<br />
kā dzimšanas datums ir norādīts *3.3.1913.). Viņas tēvs<br />
domājuši. 2.maijā Jaunajā viesnīcā saticis aizsargu Blūmu<br />
– Mārtiņš Zvirgzdiņš (*1869. †19<strong>30</strong>.) bija lauku šuvējs,<br />
(agrāk dzīvojis Līvbērzes pagastā, kur viņa vecākiem<br />
ģimenē bija divi brāļi, kas miruši bērnībā un māsa, kas<br />
bijušas lielas lauku mājas; tagad komunisti Blūma vecākus<br />
mirusi 1937. gadā (vārdi nav norādīti). Māte ir Emīlija<br />
izlikuši no mājām), Jelgavas aizsargu pagrīdes vadītāju,<br />
Zvirgzdiņa (*1878.), Jāņa meita. Savā autobiogrāfijā Anna<br />
kas strādājot tagad agrākā Vinceviča gaļas veikalā kā<br />
Otīlija raksta, ka pirmajās četrās klasēs viņa mācījās<br />
grāmatvedis. Blūmam līdzi bijuši vairāki studenti. Plkst.<br />
Lielvircavas lauku skolā, tad divus gadus Vircavas skolā,<br />
12.00 naktī Blūms ar studentiem no Lauča atvadījušies,<br />
bet līdz 10. klasei mācības turpinātas Jelgavā. Viņa norāda,<br />
teikami, ka viņiem jāejot uz sapulci un jāsākot strādāt;<br />
ka nav bijusi nevienā partijā un savas darba gaitas uzsākusi<br />
1931. gadā kā grāmatvede – mašīnrakstītāja Jelgavas<br />
710 711<br />
Anna Otīlija Zvirgzdiņa no savas nometinājuma vietas<br />
Krasnojarskas novada Ujaras rajonā tika atbrīvota 1955.<br />
gada 3. februārī, un 1955. gada martā viņa kopā ar savu<br />
Attēls 687.<br />
Staņislavs Laucis kāzu dienā – ap 1933. gadu
Change language