You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ihres Bestehens 20. Januar 1891 gewidmet vom Verfasser”<br />
(“Liepājas muzeja 50 gadu svinībām 1891. gada 20.<br />
janvārī”), 1902. gadā - Liepājas vēstures grāmatu “Studien<br />
zur Geschichte Libaus” (“Liepājas vēstures studijas”), bet<br />
1909. gadā publicēja pilsētas arhitektūras un būvniecības<br />
vēsturei veltītu rakstu “Hausertypen in Libau” (“Liepājas<br />
ēku tipi”). 336 Šajā publikācijā A.Šēns izveidoja Liepājas<br />
ēku klasifikāciju pēc būvveida un iedalīja to raksturīgos<br />
tipos. Savukārt grāmata “Studien zur Geschichte Libaus” ir<br />
bagātīgi ilustrēta ar pilsētas attīstībai veltītu kartogrāfisko<br />
materiālu – tajā iekļautas 1637., 1701. un 1875. gadu<br />
pilsētas plāni ar paskaidrojošo tekstu. Šī grāmata bija<br />
kā papildinājums Liepājas komercskolas vācu valodas<br />
virsskolotāja, pilsētas muzeja (dib.1910.) direktora<br />
Aleksandra Vēgnera 337 grāmatai “Geschichte der Stadt<br />
Libau”, kas Liepājā tika izdota 1898. gadā. Dz.Ozoliņa<br />
norāda, ka A.Šēns vadīja Liepājas amatniecības biedrības<br />
vakarskolu un mācīja vēsturi Vācu savienības Liepājas<br />
nodaļas meiteņu skolā. 338 Šāda, no no V.Haupta pētījumā<br />
sniegtajiem faktiem atšķirīga informācija ir publicēta<br />
grāmatā “Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca”, kurā kļūdaini<br />
norādīts Šēna nāves mēnesis. 339 Kā nāves iemesls ir norādīts<br />
sirds kaite, viņa pēdējā dzīvesvieta Liepājā bija Republikas<br />
iela 1. Miršanas faktu pieteica radinieks Alfons Šēns.<br />
Par XI paaudzes pārstāvi Luīzi Mariju Adeli Magdalēnu<br />
Šēnu (Hufu) (Louise Marie Adele Magdalene Schoen<br />
(Huff), *23.4.1863. Liepāja (Saka) †8.1.1945. Eberswalde,<br />
Branderburg) ir zināms, ka viņa mira bēgļu gaitās,<br />
dodoties no Pozenas (Poznaņas) uz Berlīni, bet dzīves<br />
laikā, 1886. gada 8. janvārī Liepājā salaulājās ar tirgotāja<br />
Johana Frīdriha Teodora Hufa (Johann Friedrich Theodor<br />
Huff) un viņa sievas Annas Elizabetes Razevskas (Anna<br />
Elisabeth Rasewski) dēlu Dr.Med. Eiženu Gothardu<br />
Albertu Hufu (Eugen Gotthard Albert Huff, *1861.<br />
Liepāja †11.2.1931. Rīga), kurš strādāja kā ārsts Rīgā un<br />
bija mācījies Tērbatas universitātē, kur 1884. gadā saņēma<br />
ārsta diplomu. Eižena Gotharda Alberta Hufa nāves<br />
cēlonis ir norādīts Peritonitis puruleta. Interesanti, ka šis<br />
laulību ieraksts ir veikts Rīgas Mārtiņa draudzes baznīcas<br />
grāmatā, ar norādi, ka kāzas notikušas Liepājā. Ir zināms,<br />
ka Eiženam Gothardam Albertam Hufam bija māsas Ina<br />
Auguste Vilhelmīne Hufa (Ina Auguste Wilhelmine Huff,<br />
*16.7.1864. Liepāja †), Johanna Luitgarde Hufa (Johanna<br />
Luitgard Huff, *22.3.1866. Liepāja †) un brāļi Roberts<br />
Eduards Hufs (Robert Eduard Huff, *9.7.1867. Liepāja<br />
†) un Oskars Rūdolfs Hufs (Oscar Rudolf Huff, *Liepāja<br />
†), kurš bija precējies ar Frideriki Margarēti Jubelti<br />
(Friderike Margarethe Jubelt *†). Savukārt paša Eižena<br />
Gotharda Alberta Hufa laulībā ar Luīzi Mariju Adeli<br />
Magdalēnu Šēnu piedzima (XII paaudze):<br />
• Vilma Luīze Hufa (Heidenreiha) (Wilma<br />
Louise Huff (Heidenreich), *4.12.1886. Rīga<br />
†?), kristīta Rīgas Mārtiņa draudzē, 1907. gada<br />
5. oktobrī Mūlheimā salaulājās ar diplomētu<br />
inženieri Hansu Eduardu Heidenreihu (Hans<br />
Attēls 398.<br />
Paziņojums par Eižena Gotharda Alberta Hufa<br />
Attēls 395.<br />
Rīgas Mārtiņa draudzes baznīcas grāmatas ieraksts<br />
par Luīzes Marijas Adeles Magdalēnas Šēnas un Eižena<br />
Gotharda Alberta Hufa laulībām Liepājā.<br />
Eduard Heidenreich, *18.10.1875. Mullheim/Baden<br />
†10.5.1951. Bad Cannstadt) un pēc kara dzīvoja<br />
Kanštadtē (Cannstadt bei Stuttgart, mūsdienās -<br />
Bad Cannstadt).<br />
LĪTU DZIMTA (LUTH)<br />
Lītu dzimtas vēsture Rīgā aizsākās pēc 1860. gadā, kad<br />
Vulfsdorfas (Wulfsdorf) zemnieka Johima Kristofa<br />
Karstena Līta (Jochim Christoph Carsten Lüth *18.11.1791.<br />
Wulfsdorf †26.3.1881. Gronau) un viņa otrās sievas<br />
Kristīnes Margarētes Elizabetes Dērlinas (Christina<br />
Margerethe Elisabeth Derlin *20.7.1806. Wulfsdorf<br />
†3.12.1880. Gronau) jaunākais dēls Johans Kristofs<br />
Fridrihs Līts (Johann Christoph Friedrich Lüth *<strong>30</strong>.9.1843.<br />
St.Jürgen, Lübeck †13.4.1924. Riga) no Lībekas pārcēlās uz<br />
Rīgu un te 1872. gada 2. janvārī dibināja savu trikotāžas<br />
un zeķu fabriku, kas no neliela ģimenes uzņēmuma kļuva<br />
par plaši zināmu zīmolu cariskajā Krievijā un ārpus tās.<br />
Jāpiezīmē, ka Līti kā zemnieki Vulfsdorfā dzīvoja jau<br />
pirms Trīsdesmitgadu kara, t.i. - pirms 1618. gada. Līta<br />
došanās uz Rīgu 1860. gadu nogalē “laimes meklējumos”<br />
Attēls 396.<br />
Rīgas Mārtiņa draudzes baznīcas grāmatas ieraksts par<br />
Vilmas Luīzes Huffas kristībām 1887. gada janvārī.<br />
kristībām 1861. gadā. 343<br />
Attēls 401.<br />
Johans Kristofs Fridrihs Līts un viņa sieva Elfrīde<br />
Karolīne Marija Šindlere savā zelta kāzu gadadienā<br />
1920. gada 20. oktobrī.<br />
bija likumsakarīga, jo saimniecību mantoja viņa vecākais<br />
pusbrālis. Ir zināms, ka Johims Kristofs Karstens Līts bija<br />
precējies divas reizes - 1825. gada 3. oktobrī ar Katrīnu<br />
Margrēti Elizabeti Šārbau (Catharina Margarethe Elisabeth<br />
Scharbau, *23.5.1797. Wulfsdorf 31.12.1831. Wulfsdorf),<br />
kura mira no tuberkulozes. Zemnieku saimniecību Līts<br />
mantoja no sievastēva.<br />
Savu pirmo kapitālu Rīgā Frīdrihs Līts ieguva, uzpērkot un<br />
pārdodot biljarda galdus, šujmašīnas un naudas seifus. Jau<br />
gadu pēc laulībām, pateicoties sievas pūram, Līts ieguva<br />
līdzekļus ražošanas iekārtu iegādei, lai varētu izgatavot<br />
kungu trikotāžu. Kopš 1876. gada uzņēmuma ražotne un<br />
veikals atradās Vecrīgā, Smilšu ielā 6, ēkā, kur mūsdienās<br />
atrodas Centrālais vēlēšanu birojs - bet 1886. gadā Līts<br />
iegādājās īpašumu savai ražotnei Šarlotes ielā.<br />
1905. un 1906. gada revolūcijas laikā fabrikai tika radīti<br />
milzīgi zaudējumi, bet tās dibinātājs 1911. gadā devās<br />
pensijā, nododot fabrikas vadību saviem dēliem. Līdz<br />
I Pasaules karam fabrikā strādāja 200 strādnieku un<br />
viens no lielākajiem sadarbības partneriem bija rūpnīca<br />
“Prowodnik” - tā ražotās gumijas galošas iekšpusē tika<br />
apstrādātas ar Līta fabrikā ražoto audumu.<br />
Attēls 401.<br />
Lītu ģimenes nama Smilšu ielā 6 renovācijas projekts<br />
(1912. gads) un veikala ēka 1939. gadā.<br />
Attēls 401.<br />
Lītu ģimenes nams Smilšu ielā 6 ap 1900. gadu un Līta<br />
tekstilfabrikas dibinātājs Johans Kristofs Fridrihs Līts<br />
1920. gadā.<br />
I Pasaules kara laikā uzņēmums turpināja ražošanu,<br />
saglabājot savu augsto kvalitāti, taču 1915. gadā bija spiests<br />
evakuēt uzņēmumu, pārceļot ražošanu uz Maskavu. Lai<br />
arī ģimene apmeklēja Rīgas Veco Sv.Ģertrūdes draudzi,<br />
daudzi dzimtas ieraksti ir atrodami arī Doma draudzes<br />
dokumentos. Pēc atgriešanās Rīgā, rūpes par fabrikas<br />
atjaunošanu turpināja brāļi Augusts un Eižens Līti.<br />
Fabrikas mājvieta bija gruntsgabals Krišjāņa Valdemāra<br />
ielā 114 (agrāk Šarlotes 60, paralēli nr. Kareivju 2/4),<br />
kas līdz 20. gadsimta <strong>30</strong>. gadu beigām bija ādu rūpnieka<br />
Hirša Levina īpašums. Šajā gruntsgabalā 20. gadsimta<br />
sākumā darbojās F.Līta (Lüth) trikotāžas fabrika. 20., <strong>30</strong>.<br />
gados tur izvietojās ādu apstrādāšanas fabrika (sākotnēji<br />
hromādu ģērētava) “Viktorija” (dibināta 1920. gadā<br />
īpašnieki H.Levins un S.Prusaks). 1940. gadā, uzņēmumu<br />
nacionalizējot, to pārdēvēja par ādu fabriku “Komunārs”,<br />
kas vēlāk iekļauta ādu apstrādes un ražošanas apvienībā<br />
“Kosmoss”. Vecie fabriku korpusi un kantora ēka nojaukti<br />
ap 2002. gadu un to vietā tika uzbūvēts tirdzniecības<br />
centrs “Rimi”. Lūtu dzimtai piederēja arī gultas veļas<br />
veikals Smilšu ielā 4 (ēkā, kurā mūsdienās ir Centrālā<br />
vēlēšanu komisija, agrāk - Smilšu iela 6). Presē ir norāde,<br />
ka uzņēmums 1937. gadā pārcēlies uz Jaunavu ielu 1<br />
(tagadējo Krāmu un Tirgoņu ielu stūri līdzās rātsnamam),<br />
jo ēku Smilšu ielā faktiski nacionalizēja K.Ulmaņa<br />
Vecrīgas pārbuves projekta ietvaros. Veikals tika atvērts<br />
pēc pamatīgiem ēkas rekonstrukcijas darbiem 1938. gadā,<br />
taču tas saviem pircējiem bija atvērts vien līdz 1939. gada<br />
rudenim, kad notika baltvāciešu izceļošana. Firmas jaunā<br />
294 295
Change language