You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
atradās Plostgalā, bet nosaukuma izcelsme ir saistāma ar<br />
aušanas terminu “trinitis”, kas ir audekls, ko veido ar trim<br />
nīšu kārtām un kam raksturīgs diagonāls raksts.<br />
Paaudzes vecākais dēls Jēkabs Dobelis (*1831. †pēc 1899.)<br />
kļuva par “Jaunzemu” māju saimnieku un apprecējās ar<br />
Ievu Dobeli (*1834. Bārta †20.11.1899.). Ieva nomira<br />
64 gadu un 8 mēnešu vecumā, bet abu laulībā piedzima<br />
(paaudze):<br />
• Jānis Dobelis (*1856. †ap 1950.) – iespējams,<br />
ir domāts šis, vai kāds cits brālis, Miķeļa brālis (ja<br />
bija vēl brāļi) Dobelis dzīvoja Lanģerī, “Smiltnieku<br />
mājās”,<br />
• Miķelis Dobelis (*1858. †pirms 1937.)<br />
• Ieva Dobele (Šalme) (*3.1869.)<br />
Ir zināms, ka 1889. gada 3. decembrī Bārtas draudzē<br />
salaulājās Bārtas saimnieka Miķeļa Šalmja dēls Pēteris<br />
Šalme (*8.1863.) kurš laulību brīdī bija 26 gadus un 4<br />
mēnešus vecs, un Bārtas “Jaunzemu” saimnieka Jēkaba<br />
Dobeļa meita Ieva Dobele (Šalme) (*3.1869.), kura<br />
laulību brīdī bija 20 gadus un 8 mēnešus veca.<br />
Savukārt Ievas Dobeles brālis Miķelis Dobelis (*1858.<br />
†pirms 1937.) 1895. gada 19. novembrī Bārtas baznīcā<br />
bija precējies ar Jāņa Russan meitu Katrīnu Russan<br />
(*1872. Rucava †pēc 1945.) [iespējams, uzvārda izruna<br />
bija “Rūsiņš”, kas ir vēsturiski un fonētiski raksturīgāka šai<br />
apkaimei], kas esot bijusi jautra un dzīvespriecīga sieviete.<br />
Miķelis un Katrīna ir apglabāti Bārtas “Plostnieku”<br />
kapos. Ziņas par šī dzimtas atzara ģimenes pārstāvjiem<br />
ir atrodamas arī represēto lietā Nr. 9995 (16440) un ir<br />
saistīta ar “Silenieku” mājām. Miķeļa Dobeļa un Katrīnas<br />
ģimenē piedzima (paaudze):<br />
• Jānis Dobelis (*1896. Bārta, “Jaunzemu” mājas †<br />
dzīvoja Bārtā)<br />
• Dobelis (*pēc 1902 ????. †) noslīka Bārtas upē,<br />
tīņa gados, [vidējais? Jeb jaunākais?]<br />
• Klāvs Dobelis (*14.10.1901. Bārta, “Jaunzemu”<br />
mājas †4.11.1981. Durbe).<br />
Par paaudzes vecāko dēlu Jāni Dobeli (*1896. Bārta,<br />
Attēli 396.<br />
Klāvs Dobelis un viņa sieva Made Dobele (dzimusi Metējs).<br />
“Jaunzemu” mājas †) pagaidām ir visai skopas ziņas – ir<br />
zināms, ka viņš saimniekoja “Jaunzemju” mājās, Bārtas<br />
baznīcā precējies ar Margrietu. Šajā ģimenē bija dēls<br />
(paaudze):<br />
• Klāvs Dobelis, kuram bija ģimene, (sieva<br />
skolotāja, vismaz divi bērni (paaudze) - 1 meita, 1<br />
dēls). Dzīvoja Liepājā. Plašāku ziņu pagaidām nav.<br />
Savukārt paaudzes pārstāvis, Miķeļa dēls Klāvs Dobelis<br />
(*14.10.1901. Bārta, “Jaunzemu” mājas †4.11.1981. Durbe)<br />
1915. gadā ieguva 4 klašu izglītību, strādāja savā zemnieku<br />
saimniecībā. Klāvs Dobelis bija precējies ar Jēkaba Metēja<br />
(*21.3.1862. †27.10.1943. Dunikas pagasta “Sileniekos”)<br />
meitu Madi Metējs (*<strong>30</strong>.4.1896. Nīca, “Silenieku” mājas<br />
†8.8.1970. Dunikas pagasta “Sileniekos”), kas 1905. gadā<br />
ieguva 3 klašu izglītību. Jēkaba Metēja miršanas aktā<br />
norādīts, ka viņš nodarbojās ar zemkopību, saņēma<br />
alimentus un bija luterānis. Ir zināms, ka kara laikā ģimene<br />
tika izlikta no “Silenieku” mājām, taču Jēkaba sieva nolēma<br />
tajā palikt. Kad Jēkabs ar pārējiem ģimenes locekļiem<br />
atgriezās savās mājās, sieva tika atrasta mirusi. Savukārt<br />
saimniecība “Silenieki” (citviet norādīta - “Silnieki-Vamži”,<br />
kas ir šo māju senākais nosaukums, jo “Silenieki” atradās<br />
līdzās “Vamžiem” un laika gaitā atdalījās no tiem, kļūstot<br />
par patstāvīgu saimniecību) 1939. gadā bija 29 ha liela (no<br />
tās tikai puse bija aramzeme), tajā bija 2 zirgi, 8 govis, 10<br />
cūkas, un tika algots viens pilna laika strādnieks. Kara<br />
laikā visa iedzīve tika izpostīta un pēckara gados Dobeļu<br />
ģimene dzīvoja nelielā pašu celtā namiņā, kam bija dots<br />
iepriekšējās saimniecības nosaukums.<br />
Savukārt Mades brālis Metējs piedalījās I Pasaules karā,<br />
kritis kaujās pret Bermontu. Madei ir norādīts vēl viens<br />
brālis – Miķelis Metējs (*27.12.1892. Dunikas pagasts),<br />
kurš ir minēts Mades represēto anketā kā dzimtenē<br />
palikušais radinieks, kurš dzīvo Liepājā. Miķelis Metējs<br />
strādāja bankā, taču PSRS laikā viņu apcietināja (īsi pēc<br />
kapitulācijas, atbrīvots pirms 1956.). 1941. gada tautas<br />
skaitīšanas datos ir norādīts, ka Miķelis Metējs kopš<br />
1940. gada 27. septembra dzīvoja Bernātu/Strautu ielā<br />
20/10 dz 13 (pirms tam – Bernātu ielā 3), bija strādnieks<br />
un vienā dzīvoklī ar viņu dzīvoja arī kāda Emma Lizums<br />
(*19.1.1898. Jumurkā), kura uz Miķeļa Metēja dzīvokli<br />
pārcēlās 1940. gada 15. novembrī un pirms tam dzīvoja<br />
Bārtas ielā 11. Miķelim Metējam pēcnācēju nebija,<br />
apbedīts Līvas kapos. Ir zināms, ka Metēju dzimtas kapi<br />
bija Ģedertu kapsētā Dunikā, kas padomju laikā tika<br />
iznīcināta. Pati Made Dobele sava mūža pēdējos 10 gadus<br />
bija slima un kopjama, gulēja gultā. Lai arī represēto<br />
lietā viņa sievas dzimtas uzvārds ir norādīts “Mēmā”, pēc<br />
Austras Annas Dobeles teiktā, šī informācija ir kļūdaina,<br />
jo dzimtas uzvārds ir bijis “Metējs”. Abu ģimenē piedzima:<br />
• Ilmārs Dobelis (*pirms 1936., †1936. ?), mira kā<br />
zīdainis gada vecumā.<br />
• Austra Anna Dobele (*7.4.1937. Dunika,<br />
“Silenieki”), neprecējusies, bērnu nav, represēto<br />
dokumentos kļūdaini dēvēta par Ausmu.<br />
• Dobelis (*1938. †1938.), miris dzemdībās.<br />
Austra Anna Dobele (*7.4.1937. Dunika, “Silenieki”)<br />
kopā ar vecākiem 1949. gada 25. martā tika deportēta uz<br />
Omskas novada Ņižņe-Omskas rajona Novo-Ivanovskas<br />
sovhozu. No nometinājuma vietas ģimene tika atbrīvota<br />
1956. gada 8. septembrī un pēc atgriešanās Latvijā dzīvoja<br />
Durbē, Raiņa iela 65a-19. Izsūtīšanas brīdi savās atmiņās<br />
ir aprakstījusi Austra Anna Dobele: “Manas atmiņas sākās<br />
ar to, ka pie galda viesistabā sēdēja un ēda krievu virsnieks.<br />
Otrs, arī krievu formā tērptais, šaudījās pa malu malām.<br />
Izrādījās, ka nabaga virsnieciņš bija galīgi badā un mamma<br />
viņam uzcepusi speķīti un olas. To viņai lūdzis zaldātiņš, lai<br />
iedod virsniekam brokastis. Pa to laiku, kamēr virsnieciņš<br />
stūķēja vēderā speķīti ar olām, zaldātiņam vajadzēja<br />
sapakot visu iedzīvi līdzi ņemšanai. Man vēl šodien tas<br />
skats stāv acu priekšā un ja es mācētu gleznot, es varētu<br />
pat viņa seju precīzi atveidot. Tad tēvam vajadzējis iejūgt<br />
zirgu, mantas un mūs pašus sakrāva vezumā un konvoja<br />
pavadībā aizveda līdz pagastmājai. Tur, pagastmājas sētā<br />
mēs bijām līdz vakaram. Visu dienu brauca klāt cilvēki<br />
ar mašīnām un pajūgiem. Apsargāja ļoti stingri, neļāva<br />
nemaz ieiet veikalā, kas atradās turpat, pagasta ēkā. Vēlā<br />
vakarā mūs kopā ar mantām iesēdināja mašīnā un kaut kur<br />
veda. Izrādījās, uz Tores staciju [kādreizējais nosaukums –<br />
Iļģi, atrodas aptuveni 2km uz dienvidiem no Grobiņas ].<br />
Tur ar visām mantiņām bija jāpārsēžas vilciena vagonos.<br />
Kā tas tur notikās, es neatminos. No ceļojuma vilcienā<br />
man palikušas atmiņā tās šausmas, ka nebija kur kārtot<br />
dabiskās vajadzības. Cilvēki to darīja trauciņos un lēja<br />
grīdas caurumā. Es domāju, ka caurumu grīdā izcirta paši<br />
braucēji. Kaut kādās stacijās vīrieši gāja ar spaiņiem pēc<br />
zupas. To dalīja pa karotei katram šķīvī. Tā mēs braucām,<br />
braucām – laikam, kādas divas nedēļas. Palika auksts. Ārā<br />
varēja redzēt lielus sniega kalnus. Kā mēs gulējām un vai<br />
vispār gulējām, es neatminos. Vienīgi manas atmiņas ļoti<br />
saistās ar to, ka es ļoti vaktēju tēti un mammu. Pati visu<br />
laiku raudāju. Gala stacija mums bija Kalačinska, netālu<br />
no Omskas. Mūsu vagonā ienāca kaut kādi cilvēki, civilā<br />
tērpti. Savā starpā runāja mums nesaprotamā valodā. Tie<br />
esot bijuši kolhozu un sovhozu direktori. Katrs no viņiem<br />
gribējis izvēlēties labu darba spēku. Vecīši un bērni viņus<br />
neinteresēja. Tālāk mūs ar mammu veda kaut kādā smagā<br />
mašīnā, tētim ar mantām vajadzējis braukt ar traktoru<br />
mums pakaļ. Te man bija vislielākie kreņķi, vai tikai tētis<br />
nepazudīs.<br />
Nezinu, cik ilgi mēs braucām un kā mēs nokļuvām<br />
zemnīcas tipa istabā. Tur dzīvoja kāda ukraiņu ģimene,<br />
kura arī bija izsūtīta no Ukrainas, tikai jau agrāk. Pirmais,<br />
ko ar mums darīja, bija atutošanas procedūra. Nezinu, vai<br />
mēs tik utaini bijām, bet visas mūsu mantiņas piebēra ar<br />
baltu pulveri, laikam dustu. Tā procedūra man vēl tagad<br />
rādās acu priekšā.<br />
Nokļuvuši mēs bijām Omskas apgabala Ņižņe Omskas<br />
rajona Novo Ivanovskas sovhoza pirmajā nodaļā (Ferma nr.<br />
1). Mums, kā specpārsūtītajiem (specpereseļenci – krievu<br />
val) bija atļauts dzīvot tikai šajā sētā, pēc minētās adreses.<br />
Uzraudzība bija stingra. Katru vakaru nāca pārbaudīt, vai<br />
visis esam mājās. Dokumentu nebija nekādu. Vienīgi bija<br />
izdota tāda izziņa (spravka – krievu val.), ka bija atļauts<br />
dzīvot pastāvīgi Omskas apgabala Ņižņe Omskas rajona<br />
Novo Ivanovskas sovhoza pirmajā nodaļā.”<br />
Austra Anna Dobele pēc atgriešanās no Sibīrijas mācījās<br />
Liepājas 5. vidusskolā – latviešu valodas nezināšanas dēļ<br />
mācības tika pabeigtas krievu plūsmā. Pēc tam strādāja<br />
kolhozā “Nākotne” un neklātienē studēja Latvijas<br />
lauksaimniecības akadēmijas ekonomikas fakultātē.<br />
Neprecējusies, pēcnācēju nav.<br />
Attēli 396.<br />
Jēkabs Metējs, viņa sieva un dēls Miķelis Metējs (stāv) pie I Pasaules kara piemiņas akmens Šķēdē.<br />
940 941
Change language