You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Attēls 331.<br />
Arhitekta Heinriha Berteļa projektētais Aleksandrova<br />
tirdzniecības nams (realizēts Sanktpēterburgā laikā no<br />
1875. līdz 1879. gadam).<br />
• Kurskas dzelzceļa līnijas pasažieru stacija un<br />
lokomotīvju novietne Maskavā, kā arī vagonu<br />
apkopes ēka un ūdenstornis Caricinas stacijā<br />
(1865.-1866.).<br />
• Muižas ēka ar ar apbūvi Rjazaņas guberņā,<br />
vairākas nenozīmīgas ēku pārbūves Maskavā<br />
(1867.-1868.).<br />
• Astoņas “pusstacijas” Maskavas-Kurskas dzelzceļa<br />
līnijā (1869.)<br />
• Buša un Šļakova nami Ņevas prospektā, Šapkina<br />
nams Mogiļevas ielā, Šaumana nams Zagorodnij<br />
prospektā, Artemjuvu nams Razježnoi ielā,<br />
Kononova nams Ozernij šķērsielā, Lihačova nams<br />
Voskresnom prospektā, u.c. ēkas Sanktpēterburgā<br />
(1870.-1874.).<br />
• Dažādi tirdzniecības objekti (lavkas) Apraksina<br />
sētā (tirdzniecības nams ar 40 korpusiem un<br />
īres namiem), Aleksandrova tirdzniecības nams,<br />
Batorskas nams Mohovka sielā, Sekretarjeva nams<br />
Fontankas krastmalā, grāfa Apraksina vasarnīca<br />
Murzinkā (1875.-1879.).<br />
• Linēviča nams Fontankas krastmalā, grāfa<br />
Apraksina tirdzniecības nams viņa paša<br />
tirdzniecības sētā (1880.-1884.).<br />
• Nīmaņa nams (pie pieciem stūriem) (1885.-1886.).<br />
• Valsts bankas ēkas rekonstrukcija (1891.).<br />
Ziņu par Heinriha Berteļa ģimeni un pēctečiem pagaidām<br />
nav.<br />
XI paaudzes pārstāvis Aleksandrs Nikolajs Bertels<br />
(Александр Николай Бертельс, *1843. Витебск<br />
†22.3.1896. Санкт-Петербург) vispirms mācījās savas<br />
mātes vadītajā Gatčinas Bāreņu skolā, bet tad – Gatčinas<br />
bāreņu institūtā, kurā spēja izturēt vien 2½ gadus, jo<br />
jaunais inspektors Ušinskis institūtā ieviesa dzelžainu<br />
disciplīnu, režīmu, kā arī miesassodus. Tie tika izpildīti<br />
pēršanas veidā ik sestdienu – par ikvienu pārkāpumu vai<br />
sliktu atzīmi. Jāpiezīmē, ka tolaik trešajā klasē mācījās gan<br />
11-12 gadus veci skolēni, gan 18-19 gadīgi bāreņi, kuri<br />
bieži ņirgājās par jaunākajiem klasesbiedriem. Vienu šādu<br />
gadījumu piedzīvoja arī pats Aleksandrs Nikolajs Bertels.<br />
Gribēdams sagatavoties ģeogrāfijas stundai, viņš iegājis<br />
pie kartes, bet kāds no vecākajiem klasebiedriem viņam<br />
nosmērēja visu seju ar tinti. Lai neļūtu par apsmieklu,<br />
Aleksandrs Nikolajs Bertels noslēpās aiz tāfeles un visu<br />
stundu ar siekalām centās nomazgāt seju. Protams,<br />
ģeogrāfijas stundai viņš nepaspēja sagatavoties, par ko<br />
saņēma viszemāko atzīmi – 1, kam sekoja 12 pletnes sitieni<br />
sestdienas soda izpildes reizē. Šāds sods vēl tika uzskatīts<br />
par ļoti vieglu, taču miesassodam sekoja vēl viens sods<br />
– viņš netika palaists mājās nedz šajā, nedz nākamajā<br />
sestdienā, lai mājnieki neredzētu asiņainās rētas. Tomēr<br />
brīdī, kad skolotājs ar audzēkņiem devas uz baznīcu,<br />
lūgšanas laikā Aleksandram izdevās no tās nemanāmi<br />
pazust un aizskriet līdz mates mājai. Mazais zēns parādīja<br />
viņai rētas un kategoriski atteicās doties uz skolu – arī<br />
viņam pakaļ atsūtītā delegācija nespēja mainīt situāciju.<br />
Aleksandra Nikolaja Berteļa māte devas uz galvaspilsētu,<br />
pie izglītības ministra Lanskoja un ar viņa pavēli pēc<br />
divām nedēļām zēns tika pārcelts uz Sanktpēterburgas 1.<br />
Ģimnāziju. Šeit viņam īpaši sekmējās valodas – franču,<br />
latīņu un vācu, kā arī angļu, ko viņš apguva ārpus skolas<br />
programmas. Ar ģeogrāfiju un vēsturi veicās neslikti, bet<br />
matemātika puisim nepadevās. Skolas biedri arī atcerās<br />
kādu gadījumu – mācoties piektajā klasē viņš bija trešais<br />
labākais skolnieks, kas viņam deva tiesības uz valsts rēķina<br />
mācīties licejā, taču viņš atteicās no šīs iespējas, atdodot<br />
savu vietu kādam klasesbiedram, kurš ļoti sapņoja par šo<br />
iespēju, bet pats to nevarēja atļauties.<br />
Kad Aleksandrs Nikolajs Bertels mācījās septītajā klasē,<br />
skolēniem un dievvārdu pasniedzējam radās doma<br />
izveidot svētdienas skolu mazturīgajiem bērniem, taču<br />
tās izveidei bija nepieciešama nauda, kuras savākšanai<br />
tika iestudēta Aleksandra Ostrovska komēdija “Ienesīga<br />
vieta”. Ziemassvētkos notikušo pirmizrādi apmeklēja ne<br />
vien visi skolotāji, bet arī tā laika pilsētas literātu zieds.<br />
Svētdienas skola tika atvērta gavēņa laikā, taču darbojās<br />
vien divas vasaras, jo varas iestādēm šķita, ka tajā notiek<br />
sabiedrības musināšana.<br />
1861. gadā, 17 gadu vecumā, viņš nokārtoja ģimnāzijas<br />
eksāmenus un iestājās Medicīnas-ķirurģijas akadēmijā,<br />
kur jau pirmā mācību gada beigās Bertels ierosināja<br />
iestudēt lugu, lai savāktu līdzekļus nabadzīgo studentu<br />
atbalstam. Ar tās norisi saistījās kāds notikums, kuru<br />
aprakstījis pats Bertels – saņēmis atļauju izrādes veidošanai<br />
no policijas, viņš nodrukāja afišas un biļetes. Divas no<br />
tām – par 10 rubļiem gabalā, nopirka arī akadēmijas<br />
prezidents. Izrādes rītā gan viņa garastāvoklis mainījies<br />
un Bertels tika izsaukts pie prezidenta, kurš neesot devis<br />
atļauju izrādes norisei. Sods par to – akadēmijas studentu<br />
cietums. Bertels, atsaucoties uz visu iekšējo noteikumu<br />
nepārzināšanu, lūdzis atļaut soda izpildi atlikt uz citu<br />
dienu, lai varētu notikt izrāde, jo visas biļetes uz to bijušas<br />
pārdotas. Prezidents tam piekritis un nākamajā rītā, pēc<br />
sarunas ar akadēmijas inspektoru, soda vietā sācis izteikt<br />
pateicību Bertelam par cēlo darbu.<br />
Ņemot vērā Krievijā sākušos juku laikus, kas skāra<br />
arī studentus, no katra kursa tika izvēlēts “deputāts”<br />
sarunām ar akadēmijas vadību. No sava kursa vienbalsīgi<br />
tika izvēlēts Bertels. Vēlāk, saskaroties ar ikdienas<br />
finansiālajām grūtībām, Bertelam radās ideja izveidot<br />
studentu ēdnīcu, jo ēšana dažādās ieskrietuvēs bija dārga<br />
un ne vienmēr kvalitatīva. Veicis nelielu eksperimentu<br />
tuvāko kolēģu vidū, Bertels devās pie pilsētas galvas<br />
Pogrebova, kurš ne tikai atbalstīja šādu iniciatīvu, bet<br />
(lūdzot nevienam par to nestāstīt) no savas kabatas iedeva<br />
100 rubļus šīs idejas īstenošanai. Vēl 50 rubļus Bertels<br />
aizņēmās no drauga Jermolājeva. Jāatzīmē, ka šajā laikā<br />
sētnieku pienākums bija ziņot policijai pat gadījumos, ja<br />
sapulcējas vienkopus trīs studenti. Neskatoties uz to, tika<br />
noīrēts dzīvoklis sētas mājā Ņevas krastā, kurā iekārtota<br />
ēdnīca 50 studentiem. Parāda dzēšanai viena no istabām<br />
tika iedota Jermolajevam, bet otra – kādam studentam,<br />
kurš uzņēmās saimniecības uzraudzīšanu. Lietas sāka<br />
veikties, taču ar to bija neapmierināti traktieru saimnieki,<br />
kuri sūdzējās gan pilsētas domē, gan policijā. Drīz vien<br />
pusdienotāju skaits trīskāršojās un sasniedza 150 cilvēkus.<br />
Studentam mēnesī pusdienas izmaksāja piecus rubļus jeb<br />
17 kapeikas dienā. Ēdnīca darbojās vairākus gadus, taču<br />
Bertels tās darbībā vairs aktīvi nepiedalījās.<br />
Pirms gala eksāmenu kārtošanas Bertels devās garākā<br />
prakses braucienā, vairāku mēnešu laikā strādādams Vīnē,<br />
Ženēvā, Heidelbergā, Vurcburgā, Bāzelē u.c. pilsētās.<br />
Pēc atgriešanās viņu uzaicināja kļūt par mājskolotāju<br />
nesen mirušā Sanktpēterburgas universitātes rektora<br />
bērniem, ko Bertels arī uzņēmās. Pēc dažām nedēļām<br />
tapa skaidrs, ka ģimenei ir jādodas uz Parīzi un Bertels<br />
tika aicināts līdzi, lai arī tas nozīmēja akadēmiskā gada<br />
ņemšanu augstskolā. Pēc sarunām ar akdēmijas vadību,<br />
Bertels piekrita doties uz Parīzi, kur izmantoja iespēju<br />
papildināt zināšanas pie dažādiem franču profesoriem<br />
un klausījās lekcijas Sorbonas universitātē. Sestdienās<br />
Bertels apmeklēja “Comedie francaise” izrādes, svētdienās<br />
– muzejus un Parīzes apkaimes, bet reizi nedēļā veltīja<br />
vakaru trīs labāko kafejnīcu apmeklējumam.<br />
Atgriežoties Krievijā Bertels 1868. gada 13. janvārī<br />
nokārtoja akadēmijas beigu eksāmenus. Februārī viņam<br />
tika piedāvāta ārsta vieta Rjazaņas slimnīcā, no kuras<br />
sākumā Bertels vēlējās atteikties, bet tomer to pieņēma.<br />
1868. gada 1. martā viņš iestājās valsts dienestā un kļuva<br />
par Rjazaņas slimnīcas ordinatoru un ārstu. Viņš apmetās<br />
pašā slimnīcā, kur viņam tika uzticēti ap 100 slimnieku.<br />
Drīz vien Bertels atvēra arī savu privātpraksi. 1869. gada<br />
rudenī Bertels vēlējās nokārtot ārsta eksāmenu, dēļ kā uz<br />
trīs mēnešiem devās uz Sanktpēterburgu. Nokārtojis trīs<br />
no eksāmeniem, Bertels “iesprūda” galvaspilsētā, jo pārējos<br />
eksāmenus atcēla līdz janvārim. Tomēr arī te Bertelam<br />
paveicās – viņa brālis Eduards Karls Bertels saņēma<br />
jaunu darba piedāvājumu un Aleksandram Nikolajam<br />
Bertelam radās iespēja 1869. gada 29. decembrī stāties<br />
viņa vietā artilērijas parka Ohtenskas šaujampulvera<br />
rūpnīcā. Nākamājā – 1870. gadā viņš kļuva arī par kapsulu<br />
rūpnīcas ārstu, bet 1873. gadā Sanktpēterburgas apriņka<br />
zemstes valde piedāvāja viņam kļūt par iecirkņa ārstu.<br />
laikā no 1874. līdz 1882. gadam Bertels bija arī mazgadīgo<br />
noziedznieku kolonijas ārsts, jo tā atradās viņa prakses<br />
teritorijā.<br />
Ir zināms, ka Bertels bija iniciators vienas skolas atvēršanai<br />
un šim mērķim savāca nepieciešamos līdzekļus, kā arī<br />
dibināja labdarības fondu, kas palīdzēja dažādās dzīves<br />
grūtībās nonākušiem trūkumcietējiem. Šī fonda īpašumā<br />
bija nams, kura nestos augļus fonds izmantoja savu mērķu<br />
sasniegšanai. Tāpat tika izveidots pirmās nepieciešamības<br />
preču veikals, kas nabadzīgākajiem pircējiem ik gadus<br />
ļāva ietaupīt ap 25000 rubļu.<br />
1881. gadā Bertels kļuva par Kolēģijas padomnieku un<br />
saņēma paaugstinājumu – tagad viņš bija Ohtenskas<br />
šaujampulveru rūpnīcas galvenais ārsts. Kā norāda pats<br />
Bertels, viņš gadā saņēma atalgojumu <strong>30</strong>00 rubļu, kā arī<br />
valsts apmaksātu labu dzīvokli, kalpotāju un zirgu. Nāves<br />
gadījumam viņš bija apdrošinājies par 5000 rubļiem, kā<br />
arī savu atmiņu sarakstīšanas brīdī jau bija nodrošinājis<br />
sev 500 rubļu pensiju.<br />
1873. gadā Aleksandrs Nikolajs Bertels apprecējās ar<br />
Aleksandra Asmuma (Александр Асмус) meitu Helēnu<br />
Asmusu (Хелен Асмус, *? †1912.). Helēna Asmusa bija<br />
absolvējusi Smoļnas institūtu, iegūstot ļoti labu izglītību,<br />
zināja vairākas valodas. Diemžēl, Aleksandrs Nikolajs<br />
Bertels mira, kad jaunākajam dēlam Borisam Bertelam<br />
bija tikai seši gadi, tādēļ viņa atraitnei turpmāk bija ļoti<br />
daudz jāstrādā, lai izskolotu visus bērnus. Tā piemēram,<br />
1895. gadā viņa devas uz Parīzi, kur strādāja Vispasaules<br />
Parīzes izstādes krievu paviljonā (šajā braucienā viņa<br />
paņēma līdzi savu jaunāko dēlu Borisu, uz kuru šis<br />
brauciens atstāja lielu iespaidu). Šajā laulībā piedzima (XII<br />
paaudze):<br />
• Aleksandrs Bertels (Александр Бертельс,<br />
*1875. †pēc 2.1954.).<br />
• Vladimirs Bertels (Владимир Бертельс,<br />
*1878. †2.1942. Ленинград), [iespējams, dzimis<br />
1876. gadā]. Ir zināms, ka 1909. gadā viņš bija<br />
Štāba kapteinis, artilērists. 1915. gada 20. augustā<br />
nokļuva vācu armijas gūstā, ko apliecina digitālajā<br />
arhīvā esošā virsnieka kartīte. 254 Miris Ļeņingradas<br />
blokādes laikā II Pasaules karā. Pirms nāves<br />
dzīvoja Ļeņingradā, Ņekrasova ielā 60 dz.4, kur<br />
tajā pašā laikā dzīvoja un mira, domājams, viņa<br />
dzīvesbiedre Anna Bertels (Анна Бертельс, *1897.<br />
†2.1942. Ленинград), Vasīlija meita. Abi apglabāti<br />
Boļšeohtinskas kapsētā (Большеохтинское<br />
кладб.).<br />
• Nadežda Bertels (Надежда Бертельс, *1877. †),<br />
nodzīvojusi ilgu mūžu, citu ziņu nav.<br />
• Ļjubov Bertels (Любовь Бертельс, *1878. †ap<br />
1942. Ленинград), mirusi Ļeņingradas blokādes<br />
laikā II Pasaules karā), citu ziņu nav.<br />
• N Bertels (meita, *1888. †ap 1942. Ленинград),<br />
mirusi Ļeņingradas blokādes laikā II Pasaules<br />
karā), citu ziņu nav.<br />
• Boris Bertels (Борис Бертельс, *1889.<br />
†1.9.1954.).<br />
XII paaudzes pārstāvis Aleksandrs Bertels (Александр<br />
Бертельс, *1875. †pēc 2.1954.) [pēc laulībām - Aleksandrs<br />
Bertels-Menšojs] 1897. gadā absolvēja Nikolaja Inženieru<br />
skolu, vēlāk – Gaisa kuģniecības virsnieku skolu. Bija<br />
Cariskās Krievijas armijas pulkvedis un pasniedzējs<br />
Imperatora Kadetu korpusā, Pilsoņu kara laikā cīnījās<br />
Baltgvardu armijā. Pēc Pilsoņu kara emigrēja uz<br />
Dienvidslāviju, kur dienēja Aleksandra I Dienvidslāvu<br />
armijā. Viņš bija precējies ar admirāļa, Kronštadtes<br />
Attēls 333.<br />
Vladimira Bertela virsnieka uzskaites kartīte.<br />
220 221
Change language