You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ka dzimst pasaules skaistākajām pilsētām līdzvērtīgs<br />
daiļums. Kad Rīgas Dārzu direktors Kūfalts projektēja<br />
Krievijas caram karaliskus parkus Pēterburgā, Piemaskavā<br />
un Krimā, visi to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, jo “Rīgas<br />
galvenais dārznieks to spēj”.<br />
Kūfalts mācījās Plēnes ģimnāzijā, bet 1871. gada pavasarī<br />
kļuva par mācekli Oitinas Lielhercoga pils dārzniecībā,<br />
bet 1873. gadā viņš nolēma turpināt mācības Reitlingenas<br />
Pomotoloijas institūtā Virtembergā, Dienvidvācijā. 1873.<br />
gadā viņš kļuva par Ķelnes Zooloģiskā dārza galvenā<br />
dārznieka vietas izpildītāju, bet no 1876. līdz 1878. gadam<br />
mācījās Potsdamas Karaliskajā dārznieku mācību iestādē.<br />
1878. gada 1. aprīlī Georgs Kūfalts stājās savā pirmajā<br />
darbā - viņš kļuva par Ostprignicas virsdārznieku, bet<br />
1879. gada beigās viņu uzaicināja kļūt par Rīgas pilsētas<br />
dārznieku. Ir zināms, ka kopš bērnības Kūfalts slimoja ar<br />
kakla un rīkles kataru - šī slimība īpaši aktivizējās 1889.<br />
gada jūlijā un tās ārstešanai Kūfalts devās uz Vāciju.<br />
Pēc laulībām jaunais pāris apmetās pilsētas dārznieka<br />
dienesta dzīvoklī - Katrīnas ielā 12, Ķeizardārzā, ezera<br />
krastā. Te bija dienesta māja, saimniecības ēka, dārzs un<br />
ēkas mājdzīvnieku turēšanai. Visi ienākumi no dārza un<br />
ganāmpulka palika ģimenes rīcībā, kas bija labs ģimenes<br />
Attēli 404. un 404.<br />
Georga Kūfalta un Martas Krepšas kāzas 1884. gadā un<br />
sudrabkāzas 1904. gadā.<br />
Attēls 404.<br />
Georga Kūfalta un Martas Krepšas ģimene 1893. un 1908.<br />
gadā.<br />
budžeta papildinājums, jo Rīgas galvenā dārznieka alga<br />
bija 1500 rubļu gadā (vēlāk to palielinot līdz 2000 rubļiem<br />
gadā). Ir zināms, ka jaunā māja tika uzcelta 1883. gadā un<br />
tā izmaksāja 2414 rubļus. Vēlāk bērnu vajadzībām dārzā<br />
tika ierīkots rotaļu laukums. Paša Kūfalta atalgojums tika<br />
paaugstināts līdz 4000 rubļiem gadā pēc cara Nikolaja II<br />
vizītes Rīgā, kuras laikā imperators Kūfaltam uzdāvinaja<br />
zelta pulksteni.<br />
Katrīnas ielas namā bija 8 istabas un tās bija mēbelētas ar<br />
Martas Krepšas pūru – ozolkoka skapis, divas kumodes,<br />
liela divguļamā gulta, no Karēlijas bērza darināta bufete<br />
ar traukiem. Starp citu, Kūfaltu ģimenes īpašumā bija arī<br />
viens no gruntsgabaliem topošajā Mežaparkā - Hamburgas<br />
ielā, kas robežojās ar arhitekta H.Emkes (H.Ehmke) un<br />
direktora G.Kovarska (G.Kowarsky) gruntsgabaliem.<br />
Netālu gruntsgabals bija arī arhitektam Augustam<br />
Vittem (August Witte, *23.1.1876. Rīga †19.11.1969.<br />
Badenbaden), uz kuram piederošo, 1904. gadā celto īres<br />
namu 1905. gada revolūcijas laikā, ģimenes drošības<br />
nolūkos, Kūfalti pārcēlās. Tā adrese tolaik bija Aleksandra<br />
iela 97 dz. 9 (pēdējā stāvā), kas mūsdienās ir Brīvības iela<br />
105. Dzīvokļa telefona nr. bija 1351, bet īre - 800 rubļi<br />
gadā. Kūfalts vienā no istabām ierīkoja biroju un lūdza<br />
pilsētas valdi apmaksāt mājokli. Savā agrākajā mājvietā<br />
Katrīnas ielā 12 Kūfaldi atgriezās 1907. gadā - šī mājokļa<br />
uzturēšana pilsētai izmaksāja vien 400 rubļus gadā.<br />
Savās atmiņās G.Kūfalts emocionāli apraksta I Pasaules<br />
kara laiku. Neskatoties uz to, ka vēl pirms kara sākuma<br />
pilsētas valde lūdza ģenerālgubernātoram atļaut Kūfaltam<br />
turpināt dārznieka darbu, viņu uzskatīja par spiegu:<br />
“Sava amata dēļ es kontaktējos ar visiem Krievijas valsts<br />
sabiedrības slāņiem un dārzkopības cilvēkiem vispār,<br />
mans amats uzlika man par pienākumu visiem spēkiem<br />
līdzdarboties krievu dārzkopības attīstības veicināšanā<br />
un kā dabiskas savas adrbības sekas es izjutu ar to saistītā<br />
goda burvību. Tā gadu desmitiem gāju es savu dzīves ceļu<br />
Krievijā un nākotne man šķita nodrošināta. Tad nāca<br />
karš, un reizē ar to liktenis: “Bīstieties, dievi, no cilvēku<br />
dzimtas!” Pirms kara visaugstāko Krievijas aprindu<br />
man uzdotie dārzu mākslas uzdevumi agrāk bija mana<br />
priekšrocība, pēc kara sākuma tie nāca man par sliktu.<br />
Mani uzskatīja par spiegu, es esot atklājis vāciešiem valsts<br />
noslēpumus un ar 4 collu tālskata palīdzību saviem vācu<br />
armijā dienošajiem dēliem raidījis optiskus signālus. Kopš<br />
Attēls 404.<br />
Dora Luīze Kūfalts 1902. gadā, Ērika Agnese Kūfalts ap 1918. gadu un Cara Nikolaja II Georgam Kūfaltam<br />
dāvātais zelta kabatas pulkstenis.<br />
kara sākuma es atrados slepenpolicijas uzraudzībā, un<br />
mani apsūdzēja valsts nodevībā tādēļ, ka manā ābeļu<br />
sortimentā bija minēts nosaukums “Ķeizars Vilhelms”.<br />
Tādēļ, ka es biju Vācu kuģniecības biedrības biedrs un<br />
ieņēmu vadošu stāvokli Rīgas vāciešu kolonijā, mani<br />
apsūdzēja valsts nodevībā, ieslodzīja cietumā un Rīgas<br />
Apriņķa tiesa piesprieda pusotru gadu ieslodzījumā.<br />
Man ir nācies pārciest vieninieka kamerā ieslodzītā bailes,<br />
esmu vests cauru Rīgai kopā ar noziedzniekiem un ielikts<br />
bēdīgi slavenās “Ohrankas” noziedznieku albumā. Senais<br />
sakāmvārds “Tīra sirdsapziņa ir vismīkstākais spilvens”,<br />
bija spēkā arī tolaik, kad kara psihozei pakļautajiem un<br />
tiesu spriedošajiem tiesnešiem viņu priekšnieki diktēja<br />
priekšā, kas ir taisnība un kas nav. Neģēlīgo izmeklētāju<br />
naidīgā izturēšanās, ko izjutu es un mani cietuma biedri,<br />
kam visu laiku draudēja ar nāvi nošaujot un izsūtīšanu uz<br />
Sibīriju, palēnām sagrāva arī visstiprākā cilvēka spēkus.<br />
Sākumā mana sieva drīkstēja mani divas reizes<br />
apcietinājuma laikā apmeklēt, un mēs satikāmies, šķirti<br />
ar režģi, līdz šī priekšrocība izpalika, jo viņa tika izsūtīta<br />
uz Vologdu. Apcietinājums ilga četrus ar pusi mēnešu,<br />
sākumā Citadelē, kur bija neticami sanitārie apstākļi, un<br />
vēlāk Rīgas centrālcietumā, kura apstādījumus es, savulaik<br />
būdams cietuma palīgdirektors, biju ierīkojis. 1915. gada<br />
marta vidū es saņēmu atļauju izbraukšanai uz Berlīni caur<br />
Sanktpēterburgu, Hāpanrantu un Stokholmu, bet mana<br />
sieva un jaunākās meitas tur nokļuva tikai jūnijā. No amata<br />
Rīgā es biju atlaists, mans zemes īpašums Ņižņijnovgorodā<br />
“atbrīvots no iedzīvotājiem”, un tā es paliku bez nekā, un<br />
man nācās, neraugoties uz manu vecumu, meklēt, kā sākt<br />
jaunu dzīvi.” Pēc veselības uzlabošanas Kūfalds atsāka<br />
strādāt savā profesijā – vispirms Kēnigsbergas apkaimē, bet<br />
vēlāk Berlīnē. Kūfalds pensionējās 70 gadu vecumā, 1923.<br />
gada 1. aprīlī. Pēdējo reizi Rīgā G.Kūfalds ar savu sievu<br />
Martu viesojās 1931. gada jūlijā un augustā, apmeklējot<br />
kādreiz paša rokām veidotos Rīgas dārzus un parkus, kā<br />
arī Meža kapus. Pēc sešām Latvijā pavadītām nedēļām<br />
Kūfalti aizbrauca ar pasažieru kuģi “Regīna”, pabraucot<br />
garām savām kādreizējām mājām Ķeizardārzā. Marta un<br />
Georgs mira Berlīnē, kur arī tika apglabāti. Dzīves laikā<br />
Kūfalts tika apbalvots ar Sv. Annas trešās šķiras ordeni.<br />
Martas Krepšas un Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalda<br />
laulībā piedzima un Doma baznīcā tika kristīti (XI<br />
paaudze):<br />
Attēls 404.<br />
Hermanis Vilhelms Kūfalts un Margarēta Šmite 1915. gadā un Hans Georgs Alberts Kūfalts 1918. gadā, dienesta<br />
laikā vācu armijā.<br />
340 341
Change language