You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
K.Millers kļūst par vienu no Tērbatas latviešu<br />
inteliģences sanāksmju atjaunotājiem, kuri pulcējas<br />
pie skolotāju semināra pedagoka Kronvaldu Ata, lai<br />
sagatavotos Rīgas Latviešu biedrības apsveikšanai tās<br />
nama iesvētīšanas svētkos 1870. gada 19. februārī. No<br />
šiem Kronvaldu Ata pajumtē atdzimušajiem “Latviešu<br />
vakariem” izveidojās korporācija “Lettonia” un<br />
Kārlis Millers 1897. gada 14. maijā tika iecelts par tās<br />
Konventa godfilistru. Tērbatas laikā sākās arī Millera<br />
literārā darbība – no 1871. gada 13. oktobra līdz 10.<br />
novembrim avīze “Baltijas vēstnesis” publicē viņa<br />
aprakstu “Staburadze”.<br />
1872. gadā K.Millers ar kandidāta grādu vainago studijas<br />
Tērbatas augstskolā, taču jaunlatvisko uzskatu un<br />
sabiedriskās rosības dēļ tolaik vāciskā skolu vide viņam<br />
nesteidz piedāvāt darbu Latvijas skolās, tādēļ pēc studiju<br />
beigām dzīvojis tēva mājās (“1873. gada 5. februārī<br />
pārbraucu atkal “Zariņos” [“Mazzariņos”] pie tevis, mīļā<br />
māmuliņ, augstskolas kursu nobeidzis, kā pirmais tāds<br />
visā Kr.Bērzmuižas apgabalā” , raksta Millers) līdz 1.<br />
Vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem 1873. gadā,<br />
bijis arī šo svētku kārtībnieks, lai gan uz svētkiem bija<br />
devies kā Bērzmuižas kora karognesējs. Tieši pēc šiem<br />
Dziesmu svētkiem pirmo reizi pasliktinās Millera redze<br />
– ģimenē uzskatīja, ka tas ir mantots no aklumu guvušā<br />
tēva un viņa neredzīgās māsas Grietas. Šo slimību tolaik<br />
Millers ārstēja Rīgā, klīnikā, kurā viņš pavadīja piecas<br />
nedēļas. Pats Millers šo laiku salīdzināja ar cietumu, jo<br />
palātā esot bijusi pilnīga tumsa. Šajā laikā klīnikā viņu<br />
apmeklēja Rīgas Latviešu biedrības nozīmīgākie vadītāji<br />
– Tomsons, Baumanis, Dīriķis, arī Kronvaldu Atis.<br />
No 1873. gada 7. oktobra līdz 1875. gadam viņš srādā par<br />
mājkolotāju turīgās Jaunpils vācu un krievu ģimenēs,<br />
kā arī mācītāja Bernevica pansijā. Šajā laikā Millers<br />
turpina arī sabiedriskās aktivitātes – 1874. un 1874.<br />
gados viņš ir Kronvalda organizēto pirmo vispārējo<br />
latviešu skolotāju konferenču rakstvedis un 1875. gadā<br />
vecpiebaldzēni aicina tieši viņu stāties februārī mirušā<br />
draudzes skolas augstākās klases skolotāja Kronvaldu<br />
Ata vietā, ko 26. februārī Millers arī izpildīja.<br />
Strādājot skolā un rosīgi darbojoties Labdarības<br />
biedrībā, K.Millers Vecpiebalgā aizvada vairāk nekā 16<br />
gadus. Viņš viens pats pasniedz visus draudzes skolas<br />
augstākās klases mācību priekšmetus, bet grieķu un<br />
latīņu bvalodu iemāca tik pamatīgi, ka skolēni viena vai<br />
pāris gadu laikā apgūst vairāku ģimnāzijas klašu kursu.<br />
Millera klasē vienlaikus mēdz būt ap 40 skolnieku, kuru<br />
vidū ir arī vēlākie literāti Ebeļu Reinis, Andrievs Niedra,<br />
pedagogs un filozofs Voldemārs Maldonis, teologs<br />
Rucelis. Andrievs Niedra savās atmiņās ir norādījis,<br />
ka K.Millers bija atsaucīgs, viesmīlīgs un mīkstas<br />
dabas cilvēks, kalpojis skolēniem un uzupurējies viņu<br />
labā. Savukārt Antons Austriņš uzskata, ka par labu<br />
skolotāju un audzinātāju izslavētajam Milleram tomēr<br />
trūcis stingrības. Kārlis Egle savā biogrāfiskajā skicē<br />
“Kārlis Skalbe” atstāsta Austriņa teikto: “Tur skolnieki<br />
stipri piekopuši dažādas nerātnības, kurām ar ētiku maz<br />
sakara (piem., ieslodzīt skolotāju zirgu pagrabā, noņemt<br />
slepeni skolotājam svinībām sagatavotu kreņģeli un vīnu<br />
un tos izlietot savā labā, aiziet barā uz veikalu un tur,<br />
veikli rīkojoties, bez atlīdzības sabāzt kabatās vajadzīgās<br />
preces, u.t.t.). Millers bijis “Lettonia” filistrs un jau pie<br />
laika radinājis savus audzēkņus uz letoņu nerātnībām.<br />
Sliedes audzināšana, turpretī, bijusi pavisam pretēja,<br />
stingri ētiska rakstura.”<br />
Starp abiem pedagogiem nenovēršami savelkas negaisa<br />
Attēls 1001.<br />
Kārlis Millers (Zariņu Kārlis).<br />
tūces. “Sāpīgi bija tas, ka Sliedem iznāca nostāties pret<br />
Milleru. Viņi abi bija teicami cilvēki katrs savā vietā un pie<br />
sava darba. Viņiem bija jāšķiras un Millers, varbūt, aizgāja<br />
no Piebalgas sarūgtināts,” raksta Andrievs Niedra.<br />
Jāpiezīmē, ka 1884. gadā, strādādams Vecpiebalgā, Millers<br />
kļuva par RLB Zinību komisijas locekli.<br />
Atstājis Vecpiebalgu, K.Millers vēl tā paša 1892. gada<br />
septembrī Cēsīs atver privātu sešklasīgu pirmās šķiras zēnu<br />
skolu ar pilnu reālskolas kursu un krievu mācību valodu.<br />
Millera reālskolā savulaik mācījušies daudzi pazīstami<br />
rakstnieki – Apsesdēls, Aleksandrs Grīns, Andrejs Iksens,<br />
Kārlis Jēkabsons, Jānis Kārstenis, Jānis Lapiņš, Jūlijs<br />
Pētersons, Arveds Smilga un Arveds Švābe. Pirmos divus<br />
gadus skola atradās ēkā Gaujas ielā 6, bet vēlāk Līvu ielā<br />
1, kļūstot par vienu no senākajām latviešu privātskolām.<br />
1907. gadā tika saņemta atļauja kolu pārveidot par privātu<br />
reālskolu ar kroņa skolas tiesībām, bet 1912. gadā tai<br />
piešķīra pilnas kroņa skolas tiesības. Faktiski, šī skola savu<br />
darbību turpina joprojām, jo to par savas vēstures daļu<br />
uzskata tagadējā Cēsu Valsts ģimnāzija.<br />
Un tieši šeit, Cēsīs, Milleram paveras iespēja “atdot” senu,<br />
vēl Jelgavas laikos ietaisītu “parādu”. 1904. gadā, kājām<br />
nosoļojis 80 verstes no Odzienas līdz Cēsīm, Millera<br />
tēvu sameklē kalpazēns ar vieglu galvu un tukšu kabatu.<br />
Andrejs Iksens raudādams lūdzas uzņemt viņu skolā bez<br />
maksas, jo viņam nav to vajadzīgo 60 rubļu gadā. Lai<br />
gan skolas naudas direktoram ir vienīgais ienākums un<br />
skolēnu nav daudz, K.Millers uzņem zēnu ar noteikumu,<br />
ka Andrejs katrā klasē un katrā semestrī būs pirmais<br />
skolnieks un palīdzēs vājākajiem skolēniem krievu<br />
valodā. Arī Jānim Lapiņam, kurš skolā mācījies nedaudz<br />
agrāk – 1902. un 1903. gados, vecais skolotājs piešķīris<br />
brīvskolu. Arveds Švābe atceras, ka tieši Lapiņš ienesis<br />
skolā laikmetīgo jaunstrāvnieku garu, iepazīstinājis<br />
klasesbiedrus ar Kārļa Skalbes jaunākajiem dzejoļiem un<br />
jaunāko latviešu literatūru vispār. Skolā tolaik rokrakstā<br />
nelegāli apgrozījušies arī Apsesdēla dzejoļi. “Nāca Piektais<br />
gads un viss, kas tam līdzi. Skolēnu vide bija auglīgākā<br />
vieta jaunām idejām,” atceras Andrejs Iksens. Millers pret to<br />
visu pievēris acis. Jānis Lapiņš stāsta, ka reālskolas zēni vēl<br />
pirms revolūcijas nodibinājuši nelegālu biedrību, lai cīnītos<br />
par nacionāliem ideāliem.” Septiņpadsmitgadīgais Jānis<br />
tos naivā atklātībā izklāstījis domrakstā, kuru vēstures<br />
un krievu valodas skolotājs Skribko (no kāda Krievijas<br />
skolotāju institūta izsviests vecis ar izdrupušiem zobiem<br />
un izplūkātu āža bārdu) naski nogādājis direktoram.<br />
Visādu laiku skolots un rūdīts, Millers klases priekšā<br />
jauno “tautībnieku” krietni izsunījis, bet pēc “teijātera”<br />
iesaucis savā kabinetā un sirsnīgi sabučojis. Atklātai<br />
cīņai viņš jau ir par vecu un pieredzējušu. Arveds Švābe<br />
raksta: “Bez Skribko atceros vēl matemātikas un zīmēšanas<br />
skolotāju Vankinu, ko mēs mīlējām, bet it sevišķi veco<br />
Millera tēvu, kas bij izcils pedagogs un patriots, lai gan bij<br />
apprtecējis vācieti.Tomēr manā laikā viņš jau bij apracis<br />
kaujas cirvi un slīdēja pa straumi. Parasti ticības mācības<br />
stundas iekrita pēcpusdienās, kad pēc iebaudītas maltītes<br />
vecais kungs, uzkāpis katedrā, laidās atmiegos, nolika liekos<br />
zobus un bībelstāstu grāmatas un uzdeva klases vecākam<br />
atprasīt Vecās derības stāstus. Šais stundās uzvedāmies<br />
ļoti rātni, bet neko neiemācījāmies. Toties viņš mūs drusku<br />
valdzināja ar vācu klasiķu darbu lasīšanu, kas bij jātulko<br />
un jāatstāsta. Diemžēl, nolūks bij iemācīt tikai valodu, bet<br />
ne saprast rakstnieku. Tāpēc, beidzot šo skolu, nepratām<br />
ne runāt, ne rakstīt vāciski bez kļūdām. Vēl vājāk gāja ar<br />
franču valodu, ko mācīja Skribko meita.”<br />
1910. gadā rudenī Millera privātskolā sāk strādāt 25<br />
gadus vecais Longrīns Ausējs – nākošais Cēsu pilsētas<br />
galva, Rīgas pilsētas domnieks, Saeimas deputāts, Skolu<br />
valdes loceklis, Izglītības ministrijas Skolu departamenta<br />
direktors,Latvijas universitātes Tautsaimniecības<br />
fakultātes docents, daudzu matemātikas mācību grāmatu<br />
un grāmatas “Ceļā uz laimi” autors, mēnešraksta<br />
“Burtnieks” redaktors. 1911. gadā Ausējs pārņēma Millera<br />
privātskolas vadību un tā paša gada 10. decembrī Millers<br />
mira.<br />
1901. gadā, piedalīdamies “Pēterburgas avīžu” polemikā<br />
par latviešu sabiedrisko darbinieku nekonsekvenci latviešu<br />
valodas lietošanā, Kārlis Millers rakstīja, ka jau 10 gadus<br />
piederot pie vācu draudzes, un tomēr Dieviņš viņam<br />
vienmēr esot palīdzējis. Arī apbedīts viņš ir Cēsu vācu<br />
draudzes kapos. “Millera lielākais nopelns ir viņa jaunības<br />
audzināšanas darbs. No latviešu skolotājiem neviens cits<br />
nav tik daudz jaunekļu sagatavojis vidējām skolām un<br />
tālākām studijām, kā Millers. Viņš pratis jaunekļus vadīt<br />
ar sirsnību un izpalīdzību viņu mācību gaitā,” rezumēts<br />
Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotajā<br />
Konversācijas vārdnīcā.<br />
Starp citu, Millera skolnieku vidū Cēsīs bija arī vēlākie<br />
pirmās latviešu nacionālās operas “Baņuta” autori -<br />
538 539<br />
komponists Alfrēds Kalniņš un libretists Artūrs Krūmiņš.<br />
Attiecībā par Kārļa Ludviga ģimeni ir zināms, ka viņš<br />
1879. gada 26. decembrī Dobelē apprecējās ar Klāru<br />
Bēkmani (Clara Baeckmann jeb Bokmann) no Talsiem un<br />
šajā laulībā piedzima vismaz divi mums zināmi pēcnācēji<br />
(XI paaudze):<br />
• Klāra Elizabete Mērija [Marija] Millere<br />
(*28.10.1880. Vecpiebalga), krustvecāki Lūcija<br />
Bekmane, Marija Guleke, mācītāja sieva Luīze<br />
Guleke, Elizabete Šteinfogele, oberverwalter<br />
K.Stabulniek, Georgs Moors.<br />
• Edgars Johans [Jānis] Kārlis Millers (*19.11.1881.<br />
Vecpiebalga †14.2.1897. Cēsis), krustvecāki<br />
saimnieks no Kurzemes Johans Millers, Rīgas<br />
seminārists Johans Rūtensbergs, Smiltenes mācītājs<br />
Kārlis Kundziņš, Lida Vēriha no Kurzemes, mācītaja<br />
sieva L.Guleke.<br />
• Vēl 4 jaunākas māsas (domājams, *un † starp<br />
1882. un 1892. gadu), kuras savos pierakstos<br />
piemin pats K.Millers, nenorādot viņu vārdus un<br />
likteni. Arī Vecpiebalgas baznīcu grāmatas pilnībā<br />
nav saglabājušās, tādēļ šo bērnu vārdus, kuri esot<br />
apglabāti Vecpiebalgas Jaunajos kapos, visticamāk,<br />
restaurēt neizdosies.<br />
Savos atvadu vārdos dēlam, XI paaudzes pārstāvim<br />
Edgaram Johanam [Jānim] Kārlim Milleram<br />
(*19.11.1881. Vecpiebalga †14.2.1897. Cēsis), viņa tēvs<br />
raksta, ka mīļais aizgājējs piedzima Vecpiebalgas draudzes<br />
skolas namā, tajā viņš arī savu pirmo mācību baudīja –<br />
vispirms no savas mātes un ģimenes draugiem skolotājiem,<br />
bet tad vienu gadu pašā draudzes skolā līdz 1892. gada 6.<br />
jūnijam, kad līdz ar savām četrām jaunākajām masām<br />
pārcēlās uz Cēsīm un 3. septembrī turpināja mācības sava<br />
tēva dibinātajā skolā, kurā mācījās vēl 27 puiši. Zēns esot<br />
miris pēc īsas, bet smagas slimības, 14. februāra vakarā pl.<br />
22.45. Zēns esot bijis muzikāli apdāvināts, zinājis daudzas<br />
tautasdziesmas, prata spēlēt klavieres un pūst ragu.<br />
Aizgājējs bija gatavojies turpināt mācības Rīgā un gribēja<br />
iestāties Rīgas pilsētas ģimnāzijas 5. klasē. Tēvs raksta:<br />
“Dievs viņam bija piešķīris tādu brangumu, ka viņš sava<br />
vecuma puišu starpā kā milzis bija uzskatāms”.<br />
Pagaidām nav izdevies atrast ziņas par Kārļa Ludviga<br />
Millera meitas Klāras Elizabetes Marijas Milleres laulībām,<br />
pēcnācējiem un likteni.<br />
ATSAUCES:<br />
1. J. un K. Straubergs, “Bērzmuiža un viņas vēsture”, Rīga 1939., 137. lpp<br />
2. Millers Kārlis (Zariņu Kārlis), Rakstu krājums, Cēsis, 1898. 24. lpp<br />
3. Millers Kārlis (Zariņu Kārlis), Rakstu krājums, Cēsis, 1898. 20.-22. lpp<br />
4. J. un K. Straubergs, “Bērzmuiža un viņas vēsture”, Rīga 1939., 276. lpp<br />
5. Prande Alberts, “Latvju rakstniecība portrejās”, Rīga, 1926., 155.-156. lpp<br />
6. Polis Jānis, “Pie tēvu zemes dārgās”, Rīga, 2000., 65.-71. Lpp ISBN 9984-9106-4-4<br />
7. Biogrāfisko ziņu avots: “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, Rīga, Zinātne, 2003., 409.-410.lpp, ISBN 9984-698-48-3<br />
8. Millers Kārlis (Zariņu Kārlis), Rakstu krājums, Cēsis, 1898. 25. lpp<br />
9. Millers Kārlis (Zariņu Kārlis), Rakstu krājums, Cēsis, 1898. 27. lpp<br />
10. Millers Kārlis (Zariņu Kārlis), Rakstu krājums, Cēsis, 1898. 18.-19. lpp
Change language