Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
trīs augstākās izglītības - mūzikā, tiesību zinātnēs (1914.<br />
gadā Sanktpēterburgas universitātē) un filoloģijā .249 1920.<br />
gadā viņš absolvēja Petrogradas Universitātes Austrumu<br />
valodu nodaļas Irānas filoloģijas katedru un kļuva par<br />
PSRS ZA Āzijas muzeja līdzstrādnieku, veicot šo darbu<br />
līdz mūža galam. Vēlāk šis muzejs tika pārveidots par<br />
PSRS ZA Austrumu studiju institūtu. Studiju laikā Bertels<br />
veica tukojumus izdevniecībai “Vispasaules literatūra”<br />
(“Всемирная литература”). Viņš strādāja par profesoru<br />
Ļeņingradas Valsts universitātē, bija orientālists un<br />
specializējās Irānas un Turkmēnijas kultūru izpētē. Viņam<br />
bija plašas zināšanas Persijas, Tadžikijas un Turkmēnijas<br />
literatūrā, kā arī pētījumi par sufismu un sufi literatūru.<br />
1925. gadā Bertels pirmo reizi tika arestēts – pret viņu tika<br />
safabricēta lieta par it kā Francijas labā veiktu spiegošanu.<br />
Iespējams, tas bija saistīts ar to, ka Bertels bija viens no<br />
“Islāma encikolēdijas” pirmā izdevuma 250 līdzautoriem.<br />
Šī enciklopēdija tika izdota laikā no 1913. līdz 1938.<br />
gadam angļu, vācu un franču valodās. Lietas izbeigšanu<br />
izdevās panākt tikai pēc zinātnes sabiedrības iejaukšanās.<br />
1928. gadā Bertels kļuva par Ļeņingradas Universitātes<br />
profesoru, bet nedaudz vēlāk – filoloģijas zinātņu doktoru.<br />
1939. gadā viņš kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas<br />
korespondētājlocekli, bet 1941. gada 19. septembrī Bertels<br />
tika apcietināts un vainots pretpadomju rīcībā - padomju<br />
varas iestādes ar lielām aizdomām raudzījās uz vācu<br />
izcelsmes pilsoņiem, kuri dzīvoja PSRS teritojā, bet jo īpaši<br />
- aplenktajā Ļeņingradā. Tomēr pēc diviem mēnešiem viņš<br />
tika atbrīvots un II Pasaules kara laikā strādāja Vidusāzijā,<br />
kā PSRS ZA Uzbekijas filiāles Valodniecības un literatūras<br />
vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks, kur 1944.<br />
Attēls 322.<br />
1916. gadā izstrādātais un apstiprinātais Bertels<br />
dzimtas ģerbonis.<br />
gadā viņam tika piešķirts “Uzbekijas PSR nopelniem<br />
bagātā zinātnes darbinieka” tituls. Pēc II Pasaules kara<br />
viņš pārcēlās uz Maskavu.<br />
1944. gadā viņš kļuva par Irānas ZA korespondētājlocekli,<br />
1951. gadā – par Turkmēnijas, bet 1951. gadā – par<br />
Damaskas Arābu Zinātņu akadēmijas locekli. Par savu<br />
monogrāfiju “Nizami” 1948. gadā viņš saņēma PSRS<br />
Valsts prēmiju. Tāpat viņš tika apbalvots ar Ļeņina ordeni<br />
un Darba sarkanā karoga ordeni. Laikā no 1960. līdz<br />
1965. gadam Maskavā tika izdota viņa darbu izlase trīs<br />
sējumos (“Izbrannije trudi”) 251 , kopumā viņš ir sarakstījis<br />
ap <strong>30</strong>0 zinātnisko publikāciju. 2017. gadā viņa darbs par<br />
azerbaidžāņu autoru Nizami tika izdots angļu valodā un<br />
tika prezentēts Londonā, Leigtonas muzejā (Leighton<br />
House museum). 252<br />
Jevgēņijs Bertels bija precējies ar Vasīlija Ptašņikova<br />
(Василий Пташников) meitu Veru Ptašņikovu (Вера<br />
Пташникова, *1891. †1969.) un šajā laulībā piedzima<br />
divi dēli (XIII paaudze):<br />
• Dmitrijs Bertels (Дмитрий Бертельс,<br />
*24.8.1917. Санкт-Петербург †25.9.2005.<br />
Санкт-Петербург),<br />
• Andrejs Bertels (Андрей Бертельс, *6.2.1928.<br />
Санкт-Петербург †23.2.1995.).<br />
XIII paaudzes pārstāvis Dmitrijs Bertels (Дмитрий<br />
Бертельс, *24.8.1917. Санкт-Петербург †25.9.2005.<br />
Санкт-Петербург) bija precējies ar Nadeždu (Надежда,<br />
*1927. †2012.). Viņam bija nepabeigta augstākā izglītība<br />
(arābu valodniecība, spealizācija – Irānas valodniecība un<br />
kultūra), jo 1941. gadā viņš, būdams 5. kursa students tika<br />
arestēts. 1941. gada 15. septembrī Čeļabinskas rajona tiesa<br />
piesprieda viņam 7 gadus “Darbu labošanas nometnē”, ar<br />
Attēls 326.<br />
Dmitrija Bertela kapa piemineklis.<br />
tiesību ierobežojumu uz vēl trīs gadiem (pamats – KPFSR<br />
Kriminālkodeksa 58.pants 10-1 daļa). Nometnēs Bertels<br />
pavadīja līdz 1948. gadam (Čeļabinskas un Kemerovas<br />
apgabalos), bet laikā no 1948. līdz 1956. gadam viņš bija<br />
trimdā Krasnojarskas novada Ņižņeangarskā, kur strādāja<br />
par feldšeri.<br />
1956. gada septembrī Bertels iestājās Ļeņingradas Valsts<br />
universitātes Filoloģijas fakultātes ģermāņu-romāņu<br />
valodu nodaļā, ko absolvēja 1959. gada jūlijā. Strādāja par<br />
ārvalstu literatūras izdevniecības ārštata tulku, tulkojot<br />
zinātnisko un mākslas literatūru no vācu uz krievu<br />
valodu. Bija PSRS ZA institūta jaunākais zinātniskais<br />
līdzstrādnieks (kopš 1962. gada), literārā arhīva vadītājs<br />
(laikā no 1969. gada līdz 1970. gada novembrim), bet tad<br />
– līdz pensijai 1978. gada janvārī – atkal institūta Arābu<br />
kabineta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Interesējās<br />
par orientālistiku Krievijas teritorijā un izdeva sava tēva<br />
zinātniskos darbus. 253<br />
Viņa laulībā ar Nadeždu piedzima (XIV paaudze):<br />
• Vasīlijs Bertels (Василий Бертельс, *3.5.1950.<br />
Раздолноe, Красноярский край),<br />
• Vera Bertels (Вера Бертельс, *22.4.1953.).<br />
Par XIV paaudzes pārstāvi Vasīliju Bertelu (Василий<br />
Бертельс, *3.5.1950. Раздолноe, Красноярский край)<br />
ir zināms, ka viņš ir dzimis Krasnojarskas novadā, bet<br />
izglītību ieguva V.Muhinas vārdā nosauktajā Ļeņingradas<br />
Augstākās Mākslinieciskās rūpniecības skolas rūpnieciskās<br />
grafikas un iepakojuma katedru (skola tika absolvēta<br />
1976. gadā), iegūstot dizainera grafiķa diplomu. Laikā<br />
no 1984. līdz 1989. gadam bija izdevniecības “Aurora”<br />
mākslinieciskais redaktors.<br />
1997. gadā Vasīlijs Bertels kļuva par Sanktpēterburgas<br />
Valsts universitātes žurnālistikas fakultātes ražošanas un<br />
noformējuma katedras vecāko pasniedzēju. Kopš 2007.<br />
gada viņš pasniedz arī lekciju kursu “Grafiskais dizains”.<br />
Veidojis virkni izstāžu katalogu, ceļvežus, izstrādājis<br />
dažādu žurnālu logotipus un mākslinieciskās koncepcijas.<br />
Viņa veidotie mākslas darbi atrodas privātās kolekcijās<br />
Krievijā, Igaunijā, Somijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā,<br />
Holandē un Dānijā. Saņēmis dažādas starptautiskas un<br />
nacionālas godalgas, tostarp – 2012. gadā - Krievijas<br />
valdības pateicības rakstu par ieguldījumu izglītības darbā.<br />
Par XIV paaudzes pārstāvi Vera Bertels (Вера Бертельс,<br />
*22.4.1953.) ir zināms, ka viņa ir precējusies un laidusi<br />
pasaulē dēlu (XV paaudze):<br />
• Anatolijs (*)<br />
Par XIII paaudzes pārstāvi Andrejs Bertels (Андрей<br />
Бертельс, *6.2.1928. Санкт-Петербург †23.2.1995.),<br />
līdzīgi tēvam, kļuva par tulku un pasniedzēju, pievēršoties<br />
filoloģijai. Augstāko izglītību Bertels ieguva 1949. gadā,<br />
bet 1952. gadā kļuva par filoloģijas zinātņu kandidātu<br />
(mūsdienu izpratnē - maģistra grāds). Doktora grādu<br />
Bertels ieguva 1972. gadā (disertācijas tēma - “Nasirs un<br />
Hosrovs un viņa laiks”) . Laikā no 1966. līdz 1972. gadam<br />
strādāja par pasniedzēju Tadžikijas valsts universitātē,<br />
1959.-1960. gados bija Palmīras ekspedīcijas vadītājs.<br />
Laikā no 1953. līdz 1979. gadam bija PSRS ZA Austrumu<br />
institūta zinātniskais līdzstrādnieks, bet lkaikā no 1980.<br />
līdz 1986. - UNESCO speciālists. 1987. gadā kļuva par<br />
PSRS Kultūras ministrijas zinātnisko līdzstrādnieku.<br />
Public’ējis vairāk nekā 100 zinātniskos rakstus. Precējies<br />
ar mākslas zinātnieci Leilu Bertels.<br />
No XI paaudzes pārstāvjiem visskopākās ziņas ir par<br />
Heinrihu Bertelu (Heinrich Bertels, *11.12.1841.<br />
Витебск †20.12.1903. Санкт-Петербург), kurš turpināja<br />
sava vectēva Heinriha Eduarda Dihta arodu un kļuva<br />
par civilo inženieri un arhitektu. Karjeras sākumā viņš<br />
strādāja Maskavā, bet vēlāk – Sanktpēterburgā. Heinrihs<br />
Bertels mācījās Sanktpēterburgas Komercskolā, bet 1856.<br />
gadā tika ieskaitīts Celtniecības tehnikuma jaunākajā<br />
klasē, kuru viņš absolveja 1863. gadā kā pirmās pakāpes<br />
arhitekta palīgs. Pēc tehnikuma viņs tika pieņemts Ceļu<br />
ministrijas virsštatā un dzīvodams Sanktpēterburgā,<br />
izpildīja pasūtījumus gan kā palīgs, gan patstāvīgi. 1865.<br />
gadā viņš pārcēlās uz Maskavu, kur kļuva par M.Arnolda<br />
palīgu Maskavas-Kurskas dzelzceļa izbūvē. Nostrādājis<br />
šeit divus gadus, viņš kļuva par arhitektu Maskavas<br />
pasta dienestā, bet 1870. gadā atvaļinājās un atgriezās<br />
Sanktpēterburgā, kur vadīja vairākus privātus projektus.<br />
1880.-1884. gados viņš bija Sanktpēterburgas pilsētas<br />
kredītbiedrības arhitekts, bet kopš 1886. gada strādāja<br />
Sanktpēterburgas-Tulas Zemes bankā par arhitektu.<br />
1891. gadā viņš atkal iestājās valsts dienestā, kļūdams par<br />
Valsts bankas arhitektu. Viņš ir autors vairākiem lieliem<br />
īres namiem un tirdzniecības ēkām Sanktpēterburgā un<br />
citviet. Par nozīmīgākajiem viņa darbiem tiek uzskatīti:<br />
Attēls 328.<br />
Vasīlijs Bertels.<br />
• Ivanovu mantinieku nama jaunbūve un<br />
rekonstrukcija (t.s. Apraksina sētas vārti Aleksandra<br />
līnijā) Sanktpēterburgā (1863.-1864.).<br />
Attēli 329, 3<strong>30</strong>.<br />
Divi šobrīd zināmie arhitekta Heinriha Bertela<br />
portreti.<br />
218 219
Change language