Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Apbalvots ar Sv.Vladimira 4.šķiras ordeni.<br />
Ordenis tika nēsāts pie mundiera atloka vai krūšu<br />
kreisajā pusē 2,2 cm platā lentā. Svētā Līdzapustuļa<br />
Kņaza Vladimira ordenis tika dibināts 1782. gada 22.<br />
septembrī, par godu imperatores Katrīnas II kronēšanas<br />
20. gadadienai un tika paredzēts militārā un civilā<br />
dienesta darbinieku godināšanai. Ordeņa svētku diena<br />
ir 22.septembris. Kopš 1845. gada visu Sv.Staņislava<br />
ordeņa šķiru kavalieri un viņu pēcteči kļūst par<br />
aristokrātiem (дворянами). Jāpiezīmē, ka citu ordeņu<br />
gadījumā aristokrāta tituls tiek piešķirts tikai saņemot<br />
1. šķiras apbalvojumu. Ordenis tika piešķirts virsnieku<br />
pakāpes militārpersonām, kas dienestā pavadījušas 20<br />
vai 25 gadus. 449 Ordeņa piesķiršanas brīdī H.Mellers<br />
dienestā pavadīja 26 gadus.<br />
1908. gada 6. decembrī<br />
1910. gada 24. februārī Kļūst par uzmērīšanas nodaļas priekšnieka kandidātu<br />
Ar kara topogrāfu korpusa pavēli Nr. 119 apstiprināts<br />
uzmērīšanas nodaļas priekšnieka amatā.<br />
1915. gada 25. februārī Miris<br />
1913. gada 5. septembrī<br />
Ja ziņas par Hugo Mellera dienesta gaitām ir atrodamas<br />
Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā, tad pavisam cita<br />
rakstura ziņas - par nelielu privātās dzīves epizodi sniedz<br />
rakstnieka Antona Čehova (*1860. †1904.) atmiņas, kas<br />
publicētas krājumā “Ceļojuma piezīmes no Sibīrijas”.<br />
Par šo 1890. gada ceļojumu zirgu pajūgos, vilcienos un<br />
kuģos cauri visai Krievijai līdz Sahalīnai, Čehovs raksta:<br />
“No Tomskas līdz Irkutskai ar mani brauc divi leitnanti un<br />
kara ārsts. Viens leitnants ir no kājniekiem, vilnas papahā<br />
[kazakiem raksturīgā augstā vilnas cepure], otrs – topogrāfs,<br />
ar akselbanti. Katrā stacijā mēs, netīri, slapji, miegaini<br />
un lēnās braukšanas un kratīšanās nomocīti, iekrītam<br />
dīvanos un pukojamies: “Cik slikts, cik šausmīgs ir šis ceļš!”<br />
Bet staciju rakstveži un vecākie mums ateic: “Tas vēl nav<br />
nekas! Pagaidiet tik – redzēsit, kas aiz Kozuļkas būs!”” 451<br />
Šai publikācijai ir paskaidrojošā atsauce un norāde uz<br />
A.Čehova vēstuli ģimenei, kas rakstīta 1890. gada 28.<br />
maijā. Tajā teikts, ka abi leitnanti arī dodas uz Amūru.<br />
Čehovs brauca arī tālāk kopā ar viņiem ar tvaikoni pa<br />
Amūru, par ko viņš ziņoja tuviniekiem 1890. gada 20.<br />
jūnijā.<br />
Viens no abiem Čehova ceļabiedriem bija kājnieku<br />
leitnants J. fon Šmits, kurš no Habarovkas (Habarovskas)<br />
Čehovam uz Sahalīnu 1890. gada 25. septembrī nosūtīja<br />
vēstuli: “Nākamgad ceru iepazīt Krieviju. Visticamāk, būšu<br />
S.Pēterburgā un uzskatīšu par pagodinājumu tikties ar<br />
Jums. Jo tik daudz ko esam kopā piedzīvojuši un par tik<br />
daudz ko esmu Jums parādā. Šī iemesla dēļ mums vajadzētu<br />
vēlreiz pateikties Jums par to sirsnību un laipnību, ko tik<br />
dāsni dāvājāt mums visa ceļa laikā. Man patrāpījās pa<br />
rokai augusta mēneša “novērotāja” grāmata, kur rakstā<br />
par drosmīgo Peškovu minēts Jūsu vārds. Pareizāk – Jūsu<br />
piezīmes un iespaidi par ceļojumu pa Sibīriju. (..) Jūs mums<br />
neatklājāt savu rokrakstu noslēpumus.”<br />
Savukārt “topogrāfs ar akselbanti” bija Hugo Fjodorovičs<br />
Mellers, kurš vēl agrāk – 1890. gada 5. jūlijā nosūtīja<br />
vēstuli Čehovam no Habarovkas uz Sahalīnu: “Tikai<br />
Attēls 534.<br />
H.Mellera ģimenes arhīvā atrastā fotogrāfija<br />
(tapusi 1898.gadā), kurā iespējams, attēlots<br />
A.Čehova aprakstītais “leitnats papahā”- J.Šmits.<br />
Attēls 5<strong>30</strong>.<br />
Antons Čehovs 1898. gadā (gleznotājs - Osips<br />
tagad apzināju kvīšu skaitu kopš savas izbraukšanas no<br />
Irkutskas 11. jūnijā līdz 20. jūnijam. To kopā izrādījās<br />
<strong>30</strong>, kas nozīmē, ka Jūsu daļai pienākas saņemt 1 r. un 75<br />
kap. Intendanti kvītis novērtēja nevis par <strong>30</strong> kap., bet tikai<br />
par 20, paskaidrojot, ka tikai par pavasara dūkšņu [oriģ.<br />
– rasputica, laiks, kad ceļi top neizbraucami ilgstošu<br />
pavasara vai rudens lietavu rezultātā] laiku man bija<br />
jāmaksā prov.nodeva [iespējams – domāta provīzijas<br />
nodeva] <strong>30</strong> kap. Līdzīgam norēķina nosūtu 52 rubļus un<br />
vēlreiz pateicos par to, ka izglābāt mani. Dod Dievs Jums<br />
veiksmi Sahalīnā! Vladivostokā tiksimies?” 1899. gada 3.<br />
septembrī Mellers nosūtīja Čehovam savu vizītkarti, uz<br />
kuras uzrakstīja “Viens no Sibīrijas ceļabiedriem, tas, kurš<br />
akselbantē, nevis papahā.”<br />
Par pašu braucienu Čehovs rakstīja: ““Varbūt mums iedzert<br />
šņabi?” ar šo sakramentālo jautājumu pie manis vērsās<br />
viens no maniem pavadoņiem, viens no diviem mūždien<br />
iereibušajiem virsniekiem, kurus es atšķīru tikai pēc ārējām<br />
pazīmēm. Kājnieku virsnieks (atkal aizmirsu viņa vārdu!)<br />
fon Šmits – pinkainā papahā, bet virsnieks - topogrāfs Hugo<br />
Fjodorovičs Mellers – ar akselbanti. Abi blenza uz mani ar<br />
kāriem skatiem un ziņkāri.<br />
“Ievērojiet pacietību, kungi!”, saku viņiem ar bezgalīgu<br />
laipnību. “Mēs jau tuvojamies Krasnojarskai. Tur, stacijā,<br />
varēs arī…”<br />
“Eh, kāds jūs esat pedants, Anton Pavlovič”, mani maigi<br />
pārtrauca tas virsnieks, kurš pinkainajā papahā.<br />
“Bet svaigā gaisā, uz riteņiem, zem pavasara saules stariem<br />
iedzert ir daudz patīkamāk!” “Zelta vārdi!”, viņu atbalsta<br />
tas, kurš ar akselbanti, no savas ceļasomas vilkdams ārā<br />
apaļu blašķi un baranku saišķi (tas viss pirkts par naudu,<br />
ko aizlienēju viņiem). “Ceru, ka neizliešu!”<br />
“Jūs mani tomer atvainojiet”, atsaku viņiem jau daudz<br />
noteiktāk. “Jūs labāk paverieties, kāds apkārt skaistums…<br />
440 441
Change language