You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
HEINRIHA EDUARDA DIHTA PĒCTEČI – BERTELU DZIMTAS<br />
ATZARS<br />
BERTELS – HOLDOV – BELELJUBSKY - PTASHNIKOV - ASMUS - MENSHOI<br />
Arhitekta Heinriha Eduarda Dihta pēcteču - Bertels<br />
dzimtas zara pārstāvju dzīvesgājumu ir pētījusi, apkopojusi<br />
un aprakstījusi pētniece Radmila Heintca (Радмила<br />
Хайнц), kura savā manuskriptā norāda Heinriha Dihta<br />
tēvavārdu – Karls Dihts 243 (Carl Dicht), taču nemin avotu,<br />
no kurienes ir šīs ziņas. Saskaņā ar viņas veikto pētījumu,<br />
šis ir pagaidām vienīgais no visiem Heinriha Eduarda<br />
Dihta pēcteču dzimtas atzariem, kura pārstāvji dzīvo vēl<br />
mūsdienās.<br />
Šī dzimtas atzara aizsācēja ir X paudzes pārstāve Anna<br />
Luīze Antonija Dihta (Bertels) (Anna Louise Antonia<br />
Dicht, *3.4.1821. Jelgava †20.10.1896. Санкт-Петербург).<br />
Atsevišķis avotos viņas dzimšanas gads minēts “ap 1818.”,<br />
taču tam nav atrasti dokumentāli pierādījumi. Anna Luīze<br />
Antonija Dihta Vitebskā apprecējās ar tolaik tur strādājošo<br />
dāņu izcelsmes ārstu Heinrihu Kristiānu Bertelu 244<br />
(Heinrich Christian Bertels, *15.11.1789. Flensburg<br />
†18.7.1847. Витебск). Šī norāde ļauj izteikt pieņēmumu,<br />
ka ap 1840. gadu arī viņas tēvs Heinrihs Dihts uzturas<br />
Vitebskas guberņā.<br />
Berteļa senči ir skolotāji, Dānijas pilsoņi – vectēvs<br />
Kristians Daniels Bertels (Christian Daniel Bertels) bija<br />
skolotājs, bet tēvs Johans Dāvids Bertels (Johann David<br />
Bertel, *25.9.1766. Altona †4.3.1837. Fleinsburg) strādāja<br />
par skolotāju Altonā, sarakstīja daudzas reliģiska satura<br />
grāmatas un nodibināja skolu Fleinsburgā. Pats Heinrihs<br />
Kristiāns Bertels ieguva ārsta izglītību Gotingenā<br />
(Gottingen), Leipcigā un Kopenhāgenā, kur 1823. gada<br />
4. septembrī saņēma medicīnas kandidāta grādu. Bija<br />
rakstnieks, strādāja Kopenhāgenas slimnīcā. 1823. gadā<br />
tika izraudzīts par Veimāras Mineroloģijas biedrības<br />
biedru. Pirms ierašanās Krievijā paspēja publicēt Martina<br />
Lutera (Martin Luther) biogrāfiju un savas dzejas krājumu<br />
(1817.) 245 .<br />
Pateicoties Krievijas Impērijas ģenerālkonsula<br />
nozīmējumam, 18<strong>30</strong>. gada 14. jūnijā kļūst par kuģa<br />
“Dvina” ārstu un strādā uz tā līdz 7. septembrim. Pēc<br />
ierašanās Krievijā, kļūstot par tās pavalstnieku, 18<strong>30</strong>. gadā<br />
pieņēma vārdu Andrejs Ivanovičs. 1831. gada 20. jūnijā<br />
viņš nokārtoja ārsta eksāmenu Medicīnas-ķirurģijas<br />
akadēmijā un sāka strādāt Vitebskā – ģimnāzijā un<br />
skolotāju seminārā, kā arī izveidoja savu privātpraksi.<br />
Ir zināms, ka viņš bija Vitebskas gubernātora kņaza<br />
Dolgorukova ģimenes ārsts. Ir ziņas, ka pirms laulībām ar<br />
Annu Luīzi Antoniju Dihtu viņš 1839. gadā bija precējies<br />
ar Amāliju Lukašēvicu (Амалия Лукашевич). Heinriha<br />
Kristiāna Bertela vārds ir minēts 1835., 1851. un 1854.<br />
gada Krievijas mediķu sarakstos.<br />
Annas Luīzes Antonijas Dihtas un Heinriha Kristiāna<br />
Bertela laulībā piedzima četri bērni (XI paaudze):<br />
• Eduards Karls Bertels (Eduard Karl<br />
Bertels, *28.1.1841. Витебск †4.3.1899.<br />
Санкт-Петербург),<br />
• Heinrihs Bertels (Heinrich Bertels, *11.12.1841.<br />
Витебск †20.12.1903. Санкт-Петербург),<br />
• Aleksandrs Nikolajs Bertels (Александр<br />
Николай Бертельс, *1843. Витебск †22.3.1896.<br />
Санкт-Петербург),<br />
• Oskars Vilhelms Bertels (Oskar Wilhelm Bertels,<br />
*24.10.1844. Витебск †23.5.1919.), skat viņam<br />
veltīto nodaļu.<br />
Ņemot vērā to, ka Heinrihs Kristiāns Bertels nomira 48<br />
gadu vecumā, viņa atraitne ar abiem vecākajiem, tobrīd<br />
sešus gadus vecajiem dēliem Eduardu Karlu Bertelu<br />
un Heinrihu Bertelu pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Trīs<br />
gadus vecais Aleksandrs Nikolajs Bertels līdz sešu gadu<br />
vecumam tika audzināts Vitebskas vicegubernātora<br />
Veļikopoļska ģimenē, bet visjaunākais – Oskars Vilhelms<br />
Bertels tika uzticēts atraitnes māsai (nav precīzākas<br />
informācijas – kurai no trim māsām – Amālijai Karolīnei<br />
Šternenheimai, Jūlijai Vilhelmīnei Dihtai vai Eižēnijai<br />
Johannai Aleksandrai Ļvovai). Šādu faktu savā biogrāfijā<br />
ir minējis Aleksandrs Nikolajs Bertels. 246<br />
Pateicoties Vitebskas gubernatora, kņaza Dolgorukova<br />
un iekšlietu ministra Laiska gādībai, Anna Luīze Antonija<br />
Bertels tika pieņemta darbā Gatčinas bāreņu institūtā<br />
par bērnu pansionāta vadītāju. Drīz vien uz turieni viņa<br />
paņēma pie sevis arī savus abus jaunākos bērnus.<br />
XI paaudzes vecākais dēls Eduards Karls Bertels<br />
(Eduard Karl Bertels, *28.1.1841. Витебск †4.3.1899.<br />
Санкт-Петербург), kurš Krievijā dēvēts arī par Eduardu<br />
Andrejeviču, mācījās Sanktpēterburgas 1. Ģimnāzijā, ko<br />
absolvēja 1859. gadā ar zelta medaļu, tādejādi iegūstot<br />
tiesības studēt fizikas-matemātikas zinātņu fakultātē, taču<br />
1861. gadā universitāte tika slēgta un 1862. gadā Eduards<br />
Karls Bertels iestājās Medicīnas – Ķirurģijas akadēmijā un<br />
kļuva par ārstu (augstskola Sanktpēterburgā reizē ar brāli<br />
Aleksandru Nikolaju tika absolvēta 1867. gadā). Pēc ārsta<br />
diploma iegūšanas viņš tika nosūtīts uz 21. Artilērijas parka<br />
Maskavas pulka kara hospitāli, kur viņš aizrāvās ar tobrīd<br />
jaunās sifilisa zemādas ārstniecības metodes ar sulēmu<br />
izpēti un pilnveidošanu. 1869. gada nogalē viņš izstājās<br />
no militārā dienesta un pārcēlās uz Ļesnoju, kur strādāja<br />
turpmākos četrus gadus. 1873. gadā viņš nokārtoja ārsta<br />
eksāmenu un kļuva par ārpilsētas slimnīcas ordinātoru,<br />
vienlaikus ļoti aizraujoties ar ķirurģijas jautājumiem.<br />
Kā ķirurgs 1878. gadā viņš tika nosūtīts uz Karsas 58.<br />
hospitāli (domājams – Karsa Kaukāzā, tagadējās Turcijas<br />
teritorijā), taču ķirurģisko pacientu vietā viņam nācās<br />
apkarot tīfa epidēmiju, kas smagi skāra visu medicīnisko<br />
personālu. Pats palicis tīfa neskarts, drīz vien viņs tika<br />
nosūtīts uz Argadanu. Pēc atgriešanās, laikā no 1879. līdz<br />
1881. gadam bija ārpilsētas slimnīcas jaunākais ordinātors<br />
ķirurģijā, bet nākamajā gadā kļuva par Tehnoloģiskā<br />
institūta ārstu. Ir saņēmis vairākus apbalvojumus – Sv.<br />
Staņislava 3. šķiras un 2. šķiras ordeņus, Sv. Annas 3.<br />
šķiras ordeni un Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni.<br />
1. janvārī kļuva par pamatu mantojamā muižniecības<br />
titula piešķiršanai Bertelu dzimtai - pamatojoties uz<br />
Valdošā senāta Heraldikas departamenta (Департамент<br />
Герольдии Правительствующего Сената) 1893.<br />
gada 4. novembrī pieņemto lēmumu, par muižniecības<br />
titula saņemšanu, kas tapis, ņemot vērā 1893. gada<br />
3. martā pieņemto Sanktpēterburgas muižniecības<br />
deputātu sanāksmes lēmumu (постановление<br />
Санкт-Петербургского Дворянского Депутатского<br />
Собрания) par valsts padomnieka (Статского<br />
Советника) Eduarda Bertela un viņa dēlu kolēģijas<br />
sekretāra (Коллежскoго Секретаря) Andreja un<br />
Jevgēņija iekļaušanu Muižniecības Radurakstu grāmatas<br />
trešajā daļā, 1916. gada 29. septembrī tika pieņemts<br />
lēmums par Bertelu dzimtas ģerboņa skiču izstrādi. Pēc<br />
nepilna gada - 1917. gada 21. jūnijā tika apstiprināts<br />
mākslinieka Serebrjakova (Серебряков) veidotais Bertelu<br />
dzimtas ģerbonis ar šādu ģerboņa aprakstu: “Vairogs ir<br />
sadalīts četrās daļās. Pirmajā un ceturtajā zelta laukā ir<br />
debeszilas lauvas galvas ar sarkanām mēlēm. Otrajā un<br />
trešajā debeszilajā laukā ir trīs zelta trejlapas. Vairogu<br />
vainago bruņinieku ķivere ar kroni un trīs strausa spalvām<br />
- divām zelta (ārmalās) un vienu debeszilu (centrā). sānos<br />
- apmetnis zeltīts ar zilu oderi un zils ar zeltītu oderi.”<br />
Ģerboni bija paredzēts publicēt 17. sējumā, kurš tā arī<br />
netika izdots.<br />
1869. gadā Eduards Karls Bertels salaulājās ar Veru<br />
Holodovu (Вера Холодова), kuras tēvs Nikolajs Holodovs<br />
(Николай Холодов) bija Kolēģijas sekretārs. Šis dzimtas<br />
atzars ir interesants ar to, ka Veras Holodovas pusmāsas<br />
Varvaras Višņegradskas (Варвара Вишнеградская *1861.<br />
†1921.) un viņas vīra, diriģenta un pianista Vasīlija<br />
Stafonova (Василий Стафонов*1852. †1918.) meita,<br />
gleznotāja un rakstniece Anna Knipere-Timerjova (dzim.<br />
Stafonova) 247 (Aнна Книппер-Тимеревa (Стафоновa),<br />
*18.7.1893. Кисловодск, †31.1.1975. Москва) bija admirāļa<br />
un Baltgvardu armijas komandiera Aleksandra Kolčaka<br />
(Александр Колчак, *16.11.1874. Санкт-Петербург<br />
†7.2.1920. Иркутск) faktiskā dzīvesbiedre laikā no<br />
1918. gada beigām līdz 1920. gada janvārim. Aleksandra<br />
Kolčaka un Annas Kniperes-Timerjovas attiecības ir<br />
plaši atspoguļotas 2008. gada Krievijas mākslas filmā<br />
“Aдмирал” (“Admirālis”).<br />
Paša Eduarda Karla Bertela un Veras Holodovas laulībā<br />
piedzima trīs bērni (XII paaudze):<br />
• Olga Bertels (Beleļubskaja) (Ольга Бертельс<br />
(Белолюбская), *1872. †?), precējusies ar Finanšu<br />
ministrijas Tirdzniecības un manufaktūras<br />
Attēls 323.<br />
Anna Knipere-Timerjova.<br />
Tieši Sv.Vladimira 4. šķiras ordeņa saņemšana 1892. gada<br />
216 217<br />
Attēls 322.<br />
Eduards Karls Bertels.<br />
departamenta Kolēģijas sekretāru Nikolaju<br />
Beleļubski (Николай Белолюбский, *1869. †pēc<br />
1915.). Beloļubsku dzimtas vēsture ir izpētīta<br />
līdz 17. gadsimta vidum, bet plašāku ziņu par šīs<br />
ģimenes pēcnācējiem pagaidām nav.<br />
• Jevgēņijs Bertels (Евгений Бертельс,<br />
*13.12.1890. Санкт-Петербург †7.10.1957.<br />
Москва),<br />
• Nadežda Bertels (Надежда Бертельс), plašāku<br />
ziņu nav.<br />
XII paaudzes pārstāvis Dr.philol. Jevgēņijs Bertels, 248<br />
(Евгений Бертельс, *13.12.1890. Санкт-Петербург<br />
†7.10.1957. Москва) pateicoties savai apdāvinātībai, ieguva<br />
Attēli 324, 325.<br />
Jevgēņijs Bertels<br />
un viņam uzstādītais kapa piemineklis.
Change language