Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
tādēļ ģimene pārcēlās uz jaunu mājvietu – dzīvokli<br />
Antonijas ielā.<br />
Pienāca 1934. gada 15. maijs un Kārlis Ulmanis sāka<br />
ieviest jaunu kārtību – vācieši tika pakāpenski izstumti no<br />
saimnieciskās dzīves un viņi bija spiesti savus uzņēmumus<br />
pārdot valstij vai latviešiem. “Manas ekspeditoru firmas<br />
darbība tika apturēta, bet “UFA - Wochenschau” seansi tika<br />
aizliegti”, raksta Valters.<br />
1935. gada vasarā ģimene atpūtās Rīgas Jūrmalas Buļļos,<br />
bet Valters – Lielupē esošajā jahtklubā “Livladischen<br />
Jachtklub”. “Jūnijā smagi saslima mana māte Elza Marija,<br />
tādēļ mēs viņu steidzami nogādājām Dr.Štamšes (Dr.<br />
Stammsche) klīnikā Rīgā, kur viņai izoperēja aklo zarnu.<br />
Drīz pēc šīs operācijas 4. jūlijā viņa mira un 7. jūlijā mēs<br />
viņu apglabājām līdzās manam tēvam Doma baznīcas<br />
draudzes kapsētā” (tā atradās Lielo kapu teritorijā, kas<br />
Padomju okupācijas laikā tika iznīcināti un pārvērsti par<br />
publisko parku, saglabājot vien dažus nozīmīgākos kapu<br />
pieminekļus un kapličas). Veicot vizuālo apsekošanu<br />
2017. gada aprīlī, Melleru ģimenes kapavietu Lielo kapu<br />
teritorijā atrast neizdevās. Miršanas reģistrā nāves cēlonis<br />
norādīts – perityphlitis (apendicīts).<br />
Pa to laiku Valtera Mellera draugi – Hekeru ģimene<br />
(Hecher) piedāvāja iespēju pārcelties uz viņu dzīvokli Rīgā,<br />
Palasta ielā 3, dzīvoklī Nr. 12. (saskaņā ar pases datiem<br />
ģimene te apmetās - 1936. gada 15. septembrī): “Tas bija<br />
karalisks mājoklis – pašā Daugavas krastā, saules pieliets<br />
ikvienā istabā un ar skatu uz Rīgas ostu. Šajā dzīvoklī<br />
mēs dzīvojām līdz pat izceļošanai 1939. gada novembrī.”<br />
Kā raksta Valters, viņa dēls Hansjurgens skolu apmeklēja<br />
“tikpat centīgi, kā tēvs”, tādēļ mājskolotājas nepieciešamība<br />
bija neizbēgama. Valters norāda arī to, ka dzīvodams Rīgā,<br />
piedalījies vācu amatierteātra izrādes, kurās darbojās arī<br />
daudzi viņa draugi.<br />
Pēdējās pozitīvās atmiņas, pirms 1939. gada izceļošanas<br />
apraksta, Mellers velta vasarām Rīgas Jūrmalā. “Mēs<br />
vienmēr apmetāmies Buļļos vai Asaros – uzreiz pēc skolas<br />
mācību gada beigām jūnijā mēs devāmies turp un palikām<br />
līdz pat augustam. Ja man bija kādi darbi Rīgā, to varēju<br />
sasniegt ar vilcienu 45 minūšu laikā.”<br />
Par 1939. gada baltvāciešu izceļošanu V.Mellers raksta:<br />
“Molotovs un Rībentrops ar savu līgumu pielika punktu 800<br />
gadus senajai vācu vēsturei Baltijā. Daudzi steigā kravāja<br />
mantas, bet šeit palika vien daži, kā piemēram Margarētes<br />
Attēls 441.<br />
Vācu emigrantu kuģa atiešana no Rīgas ostas 1939.<br />
gada novembrī.<br />
Attēls 439.<br />
1929. gads – Eižena Finka veidotais<br />
Hansjurgena Valtera Mellera un viņa mammas foto.<br />
māte Johanna, kura, būdama vāciete, vienmer teica: “Vāciju<br />
apceļot – tas ir brīnišķīgi. Vācijā dzīvot – nekad!” Arī mans<br />
onkulis Artūrs Mellers [šeit domāts Artūrs Gotlībs Mellers,<br />
*1860. †1942.] ar savu ģimeni palika Jelgavā un atteicās<br />
izceļot. Viņa liktenis līdz šai dienai ir nezināms”. Te jāpiezīmē,<br />
ka Artūra Gotlība Mellera liktenis šobrīd ir noskaidrots<br />
– viņš mira Jelgavā 1942. gada 7. novembrī, 82 gadu<br />
vecumā. “1939. gada 11. novembrī mēs uzkāpām uz mūsu<br />
izceļošanas kuģa “Gneisenau”. Margarēte stāvēja pie kuģa<br />
reliņiem un ar asarām acīs atvadījās no mūsu brīnišķīgās<br />
Rīgas. Šis luksus klases tvaikonis, kas bija paredzēts 800<br />
pasažieriem, bija pārpildīts – uz klāja bija 2200 pasažieri.<br />
Ar skaļām uzrunām mūs sagaidīja Gotenhāfenas ostā un<br />
mūsu pirmā apmešanās vieta bija Adlershorstā, stap Sopotu<br />
un Gotenhāfenu.” Izceļojošo personu sarakstā Valters ir<br />
norādīts ar Nr. 27539., viņa sieva Margrieta – ar Nr.27536,<br />
bet dēls Hansjurgens - ar Nr.27531. 377<br />
Šo laiku un apmešanos “Dancigas koridora” teritorijā,<br />
ko pēdējās desmitgades bija apdzīvojuši poļi, V.Mellers<br />
apraksta ar citātu no operas “Oņegins”: “Kur, kur<br />
pagaisa manas zelta dienas?” Pārceļošanas gaitas viņa<br />
ģimeni atveda Rietumprūsijā, Brombergā (mūsdienās<br />
- Bydgoszcz Polijā), kur viņiem tika ierādīts trīsistabu<br />
dzīvokli Konrāda ielā (Conradstrasse). Šeit V.Mellers ātri<br />
pievērsās uzņēmējdarbībai un īsā laikā viņam jau bija<br />
savs birojs. “Es strādāju līdz vēlai naktij – nevienam nekas<br />
tāpat netika dāvāts.” 1940. gadā viņam uzrakstīja kāds<br />
sens draugs no Rīgas – inženieris Kurts Skribanovičs<br />
(Kurt Skribanowitz), kurš piedāvāja kopīgiem spēkiem<br />
atvērt kartona izstrādājumu fabriku. Apsverot visus<br />
“par” un “pret”, pavisam drīz tika nopirkts zemes gabals<br />
ar vairākiem fabriku korpusiem, noliktavām un ģimenes<br />
māja fabrikas pārvaldniekam Lorenca ielā (Lorenzstrasse).<br />
Protams, tika iepirktas arī jaunākās iekārtās rūpnīcas<br />
darbam un nodibināta firma “Ing. Kurt Skribanowitz &<br />
Co”. Vairumtirdzniecības birojs toreiz atradās Alberta<br />
Forstera ielā 84 (iepriekš tā bija Bahnhofstrasse) – vienā<br />
ēkā ar rūpnīcas biroju un noliktavu. Uzņēmums plauka<br />
un attīstījās, jo tam bija daudz pasūtījumu. Dažos<br />
avotos uzņēmuma nosaukums norādīts kā “Bromberger<br />
Packmaterialindustrie oHG”.<br />
1941. gada 23. oktobrī Valters Mellers saņēma pavēsti<br />
no Vērmahta, saskaņā ar kuru viņam jau nākamajā<br />
dienā bija jāierodas Berlīnē, lai viņš kā krievu valodas<br />
pārzinātājs stātos tulkošanas dienestā, taču faktiski<br />
nonāca Vērmahta kazarmās. Jau pirmajās dienās viņš<br />
tika pilnībā nodarbināts. Jauniesaukto vidū bija gudri<br />
un inteliģenti ļaudis, ar labām svešvalodu zināšanām –<br />
galvenokārt, vismaz 60 gadīgi vīri. Tomēr, spriežot pēc<br />
atmiņās rakstītā, pat šeit darbiniekiem bija jāstrādā fiziski<br />
darbi – ar urbi un āmuru. Visi Vērmahta “brīvprātīgie”<br />
bija nometināti kazarmās, bet virsnieki laiku pa laikam<br />
deva paveles “Gulties! Celties!”, ko sirmie vīri bez ierunām<br />
bija spiesti izpildīt. Redzot šo skatu, Valters Mellers<br />
telegrāfēja savai sievai uz Brombergu, lai viņa nekavējoties<br />
ierodas Berlīnē. Ja Margarētei nebūtu izdevies pārliecināt<br />
Oberkomandieri, ka viņas vīrs ir militārajam dienestam<br />
nederīgs, Valters Mellers būtu bijis nosūtīts uz Odesu.<br />
“Mana “militārā karjera” ilga tieši 15 dienas un biju<br />
priecīgs, ka tā nebija ilgāka”, atceras Valters.<br />
Dzīve Brombergā turpinājās un pamazām sakārtojās.<br />
Izceļojušie baltvācieši iejutās jaunajās mājvietās un jau<br />
pavisam drīz Mellers ar saviem draugiem – baronu<br />
Volfu (Wolf), Leo Kudebergu (Leo Kudeberg) un<br />
Ungern-Šternbergu (Ungern-Sternberg) atrada jaunus<br />
medību laukus Čerplevā (Čerplewo). Tāpat Mellers ķērās<br />
pie baltiešu jahtkluba dibināšanas Gotenhāfenā: “Ar<br />
draugiem mēs bijām neaizmirstamos jūras ceļojumos, bet<br />
darba dēļ ceļoju uz Kēnigsbergu, Berlīni, Leipcigu, Ķīli,<br />
Vīni, Prāgu un citām pilsētām.”<br />
1942. gada 20. decembrī piedzima Bernds un mājup<br />
no klīnikas jaunā māmiņa ar mazuli devas tieši<br />
Ziemassvētkos. “Tobrīd mēs bijām pārcelušies uz pavisam<br />
nesen uzbūvētu māju “Freiherr von Richhovenstrasse” ielā,<br />
kur mums bija brīnišķīgs dzīvoklis.” Dēla kristības notika<br />
mūsu dzīvoklī un tās noturēja no Pozenas (Poznaņas)<br />
uzaicinātais baltiešu mācītājs Grave, kurš šī iemesla dēļ<br />
speciālie mēroja ceļu uz Brombergu. 1944. gadā Mellera<br />
kompanjons tika iesaukts policijas palīgdienestā, tādēļ<br />
visas rūpnīcas lietas nu bija Mellera rokās.<br />
Hansjurgens mācījās Albrehta Dūrera ģimnāzijā<br />
(Albrecht Durer Gumnasiym), kā visi Vācijas jaunieši,<br />
bija “Hitlerjugend” biedrs – viņš bija jātnieku rotā un<br />
sacensībās Marienburgā ieguva jātnieka diplomu. Īsu<br />
brīdi viņš bija pat savas vienības vadītājs. Tomēr situācija<br />
frontē strauji mainījās un Sarkanā armija tuvojās. Visi<br />
bērni un pusaudži, drošības apsvērumu dēļ tika aizsūtīti<br />
uz laukiem Tornas (Thorn) virzienā, kur viņi dzīvoja teltīs.<br />
Šajā laikā Hansjurgens saslima, tādēļ tēvs nolēma viņu<br />
atvest atpakaļ uz Brombergu.<br />
404 405<br />
Attēls 442.<br />
Hansjurgens Valters Mellers kara laikā kā<br />
“Hitlerjugend” biedrs.<br />
1945. gada 18. janvārī, kad krievi jau plosījās Kēnigsbergā<br />
un tuvojās Rietumprūsijas robežām, Melleram piezvanīja<br />
viņa draugs – policijas priekšnieks fon Zališs (von Salisch)<br />
un sacīja: “Ņem savu ģimeni un brauciet prom, kamēr vēl<br />
var. Krievi te būs kuru katru brīdi – tas ir stundu jautājums”.<br />
Viņš sarūpēja arī braukšanas atļauju Margarētai un abiem<br />
bērniem. Valteram šāda atļauja nebija nepieciešama,<br />
jo viņam darba dēļ jau bija patstāvīgā atļauja dzelzceļa<br />
izmantošanai.<br />
Nākamais telefona zvans pienāca no “Volkssturm” – ar<br />
Attēls 443.<br />
Atļauja vilciena lietošanai 1945. gada janvārī un<br />
februārī, bēgot no Sarkanās armijas.
Change language