Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Frīdrihs fon Knigge mainīja savu uzvārdu pret “Eggink”,<br />
apguva zeltkaļa profesiju un strādāja par rotkali Sabiles<br />
dzirnavās, bet mira 1862. gada 19. decembrī Cerkstes<br />
muižā. Visticamāk, tieši viņš darināja Eslingenā esošo<br />
sudraba karoti ar iniciāļiem “MBM 1820.” Savukārt viņa<br />
dēls (gleznotāja Johana Lēberehta Eginka krustdēls)<br />
Johans Teodors Valdemārs Egginks (Johann Theodor<br />
Waldemar Eggink, *9.11.1817. Sabile †28.8.1866. Jelgava)<br />
Jelgavā strādāja par rotkali un juvelieri, bet laikā no 1851.<br />
līdz 1866. gadam bija Jelgavas zeltkaļu cunftes vecākais<br />
(no J. Dēringa atmiņās norādītā ir zināms, ka viņš Jelgavā<br />
dzīvoja plāša namā Lielajā ielā, kas agrāk piederēja<br />
žandarmērijas pulkvedim un slepenpolicijas priekšniekam<br />
Nothalfam. 283 Tāpat Dērings norāda, ka 1857. gada janvārī<br />
viņš ir sācis zīmēt šī zeltkaļa astoņu mēnešu vecumā 20.<br />
janvārī mirušā dēla Aleksandra Eginka (domāts – Carl<br />
Emil Alexander Eggink, *19.5.1856. Jelgavā †20.1.1857.<br />
Jelgavā) portretu, kas zīmēts pēc līķa un tapis gatavs 6.<br />
jūnijā. Šajā laikā zeltkalis Eginks ir dzīvojis Feiertāga mājā<br />
Ezera ielā.). 284 Atbilstoši šai versijai, visi Karla Frīdriha fon<br />
Knigges brāļi un māsas nolēma mainīt savus uzvārdus<br />
pret “pilsoniskajiem” “Eggink” un tam pievienojies arī<br />
gleznotājs.<br />
Jau pēc gleznotāja nāves – 1874. gada 6. martā Kurzemes<br />
Literatūras un mākslas biedrības 620. sanāksmē tika<br />
nolasīta un pēc gada publicēta 285 J.L.Eginka 1818. gadā no<br />
Neapoles uz Jelgavu, savam švāģerim (pusmāsas vīram),<br />
arhitektam Heinriham Eduardam Dihtam sūtītā vēstule,<br />
kurā Eginks dalās savās pārdomās par mākslas pasaules<br />
stāvokli un attīstības virzieniem.<br />
Ir saglabājies Jūliusa Dēringa apraksts [ar vairākām<br />
neprecizitātēm tajā] 286 par viņa iepazīšanos ar J.L.Eginku.<br />
Tā notikusi Kurzemes Bruņniecības namā 1846. gada<br />
9. janvārī. Drīz pēc tam Dērings viņu apciemoja un 17.<br />
martā bija ielūgts pie viņa viesos, kad viņš svinēja savu<br />
kāzu sesto jubileju. Viņš raksta: Tur es atkal iepazinos<br />
ar vairākām personām, proti – skolotājiem. Gleznotājs<br />
Eginks ir vidēja auguma, bālu, stipri krunkainu seju,<br />
labsirdīgs un laipns. Viņš ir kāda fon Kniges kunga<br />
īstais dēls, dzimis 1790. (vai 1787.) gada 24. novembrī<br />
/ 6. decembrī Pievikas muižā Kurzemē. Sākotnēji viņš<br />
bija nodarbojies ar istabu krāsošanu, pēc tam 1811. un<br />
1812. gadā Tērbatā studējis filozofiju, bet 1814. gadā<br />
devās uz Vāciju un studēja Berlīnes, Drēzdenes, Vīnes<br />
un Minhenes akadēmijā. 1817. gadā viņš aizbrauca uz<br />
Attēls. 367.<br />
Sanktpēterburgā esošā J.L.Eginka glezna “Kņazs<br />
Vladimirs pieņem kristīgo ticību”, ko Itālijā ievēroja<br />
Aleksandrs I un kas kļūdaini tiek pielīdzināta Latvijas<br />
Nacionālajā mākslas muzejā esošajai skicei un Kijevā<br />
veiktajam atkārtojumam.<br />
Itāliju, kur uzturējās 11 gadus – līdz 1829. gadam. Tad viņš<br />
dažus gadus nodzīvoja Pēterburgā un pēc tam atgriezās<br />
Kurzemē. Šeit viņš uzgleznoja daudz portretu, arī dažas<br />
altārgleznas un 1836. gada <strong>30</strong>. decembrī viņu pieņēma<br />
mirušā Ēksa (1836. gada 14. februārī) vietā par zīmēšanas<br />
skolotāju ģimnāzijā. No šī amata viņš atteicās 1858. gada<br />
2. oktobrī.<br />
1840. gada 17. martā viņš bija apprecējies ar Jūliju Henzeli<br />
no Rīgas [šī ir kļūda, jo Jūlija Ģetrūde Henzele ir dzimusi<br />
Bauskā. Kļūda radusies, jo laulības tika reģistrētas Doma<br />
baznīcā.], bet bērnu viņiem nebija. Kā pierāda vairākas<br />
viņa agrāko laiku gleznas, viņš kādreiz bija radījis pavisam<br />
labus darbus. Kad es ar viņu iepazinos, viņš jau bija sācis<br />
iet stipri uz leju, it sevišķi – turklāt, iespējams, vairāk,<br />
nekā pelnījis – publikas acīs. Mēs vienmēr palikām labi<br />
draugi, kaut gan tikāmies ne pārāk bieži. Par Dēringa un<br />
Eginka draudzību liecina arī fakti, ka abas ģimenes ir kopā<br />
atpūtušās Ķemeros, kā arī tas, ka 1854. gada 14. aprīlī<br />
Eginks kļuva par krusttēvu vecāku (t.i. – Dēringa) dzīvoklī<br />
kristītajam Armīnam Manfrīdam Dēringam (*6.2.1854.<br />
Jelgava). Kristību ceremoniju vadīja Sv.Trīsvienības<br />
baznīcas galvenais mācītājs un Konsistorijas padomnieks<br />
Eduards Neanders. 287<br />
Tomēr abu mākslinieku starpā valdīja arī konkurence.<br />
Dērings raksta: “Jau pirms vairākiem gadiem Rīgas<br />
pareizticīgo arhibīskaps Platons bija vēlējies savu portretu,<br />
un mani bija ieteikuši viņam šāda darba veikšanai. Viņa<br />
eminence tādēļ griezās pie Kurzemes skolu direktora fon<br />
Belago kunga, taču, tā kā viņš bija dusmīgs uz mani kopš<br />
tā laika, kad biju noraidījis priekšlikumu kļūt par apriņķa<br />
skolas zīmēšanas skolotāju, viņš noklusēja manu ieteikumu<br />
un izdarīja tā, ka šo pasūtījumu saņēma ģimnāzija skolotājs<br />
Eginks, kurš to arī izpildīja, taču pasūtītājs ar to bija tik<br />
neapmierināts, ka beidzot gribot negribot nācās vērsties<br />
pie manis”. 288 No Dēringa atmiņām uzzinām, ka Eginks kā<br />
zīmēšanas skolotājs strādāja ne tikai Academia Petrina, bet<br />
arī bija uzņēmies zīmēšanas stundu pasniegšanu vairākās<br />
kroņa skolās, proti apriņķa skolā, Trīsvienības skolā un<br />
Dorotejas meiteņu skolā. Sava cienījamā vecuma dēļ<br />
Eginks vēlējās doties atpūtā, lai gan vēl nebija nokalpojis<br />
pilnai pensijai nepieciešamos 25 gadus. Viņš bija iestājies<br />
valsts dienestā 1837. gadā. 289 Ir zināms, ka Eginks bija<br />
dāvājis zīmēšanas klases kolekcijai ģipša modeļus – rokas,<br />
galvas, kājas, ciļņus, ornamentus, kā arī sava darba laikā<br />
vienu no zīmēšanas skolotāja pienākumiem – kaligrāfijas<br />
pasniegšanu skolēniem par samaksu bija uzticējis citiem. 290<br />
Tāpat savās atmiņās Dērings vairākkārt norāda, ka Eginka<br />
dzimšanas dienu svinības 24. novembrī vienmēr ir bijušas<br />
līksmas.<br />
Diemžēl, jau vairākus gadus Saļienas baznīca ir sabrukuma<br />
stāvoklī, lai gan vēl 2016. gada rudeni tās kādreizējā<br />
zālē mētājās pussabrukusī koka kancele. Altārglezna<br />
jau ap 1962. gadu tika pārvesta uz Aizputes baznīcas<br />
sakristeju, kur tā atrodas joprojām. Savukārt Sīķeles<br />
baznīcai un Jelgavas Sv.Trīsvienības gatavotās altārgleznas<br />
ir simboliskas ar to, ka šajās baznīcās vēlāk ir kristīti un<br />
laulāti, kā arī izvadīti vairāki Melleru dzimtas pārstāvji.<br />
Attiecībā uz Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcai veidoto<br />
altārgleznu “Kristus glābj Pēteri uz jūras” ir zināms, ka<br />
Egginks to veidoja laikā, kad viņš bija Jelgavas Academia<br />
Petrina zīmēšanas skolotājs. Nepieciešamība pēc jaunas<br />
altārgleznas radās, kad 1837. gada pavasara plūdos būtiski<br />
cieta gan baznīcas grīda, gan tās iekārta un draudze nolēma<br />
veikt baznīcas atjaunošanu. Acīmredzot, altārgleznas<br />
autora izvēle nebija grūta, jo Eginks bija Sv.Trīsvienības<br />
baznīcas draudzes loceklis. Pats remonts norisinājās 1843.<br />
gadā, kad no baznīcas altāra vidusdaļas tika izņemti divi<br />
kokgriezuma ciļņi un un to vietā tika novietota jaunā<br />
altārglezna, kas izmēru ziņā pat pārsniedza abu ciļņu<br />
gabarītus. Tumša, kolorīta eļļas glezna ar masīvu zeltītu<br />
rāmi radīja ļoti krasu kontrastu, turklāt gleznas lielā plakne<br />
un divu iespaidīga izmēra figūru kompozīcija disonēja ar<br />
miniatūras tēlniecības un ornamentu pārpilnību retabla<br />
uzbūvē. 291 Šī glezna ir bijusi identiska Ezeres baznīcai<br />
gleznotajai altārgleznai. 292 Tās veidošanu 1846. gadā ir<br />
aprakstījis arī J.Dērings: “Altārgleznu 1843. gadā gleznojis<br />
Eginks, dzimis kurzemnieks, pēc gravīras, kuras oriģināla<br />
autors ir Rihters. Renesanses stilā bagātīgi rotātajā sienā,<br />
kas atdala altārdaļu no sakristejas, iestrādāti trīs rupji<br />
koka bareljefi manierisma stilā: bareljefi virs durvīm<br />
rāda Svēto vakarēdienu un Kristu Eļļas kalnā, bet vidējais<br />
– krustā sišanas ainu. Vai tie būtu tie paši kokgriezumi,<br />
ko tik skaisti apdzied Bornmans? Sakristejā virs altāra<br />
atrodas “Svētais vakarēdiens”, tā autors it kā esot Lebruns.<br />
Eginks šo gleznu esot ieguvis Pēterburgā un pārdevis<br />
baznīcai. Turpat Dērings norāda, ka Eginks 1844. gadā<br />
ir restaurējis arī pie altārdaļas sānu sienas esošo seno<br />
gleznu, ka srāda ceļos nometušos vīru dabiskā lielumā,<br />
kā arī viņa sievu tādā pašā pozā. Gleznas paraksts: “1640.<br />
gadā augstdzimušais godājamais Aleksandrs fon Korfs,<br />
Krustpils un Priekules dzimtkungs, Kurzemes hercoga<br />
padomnieks un hofmeistars, Jelgavas virspilskungs, kopā<br />
ar savu laulātās draudzenes kundzi Sofiju, dzimusi fon<br />
Bēra, no Ēdoles, dāvināja baznīcai šo epitāfiju par piemiņu<br />
un lika to uzcelt virs sava kapa vēl savas dzīves laikā, lai<br />
neaizmirstu savu mirstību un lai viņa atdusas vieta viņam<br />
vienmēr būtu acu priekšā un viņš to varētu skatīt.” Apakšā<br />
rakstīts: “restaurējis J.L.Eginks 1844. gadā”. 293<br />
1931. gadā Latvijas pieminekļu valde atzina Jelgavas<br />
Es vēlētos pievērst uzmanību arī vēl kādam interesantam<br />
Sv.Trīsvienības baznīcas altāri par nozīmīgu kultūras<br />
faktam – vēl Pēterburgā, strādājot pie akadēmiķa grāda<br />
vērtību, ierakstot to valsts aizsargājamo pieminekļu<br />
iegūšanas, Eginks radīja virkni sakrālās mākslas darbu, t.sk.<br />
sarakstā 294 , taču tas nespēja novērst altārgleznas traģisko<br />
Jelgavas Sv.Trīsvienības un Sv.Annas, Engures, Ventspils,<br />
likteni - Eginka veidotā altērglezna gāja bojā 1944. gada<br />
Ezeres, Asītes, Grobiņas, Sīķeles, Valtaiķu, Daugavpils,<br />
jūlijā, sarkanarmiešu uzbrukuma laikā, kad tika izpostīta<br />
u.c. baznīcām, kā arī Jelgavas cietuma lūgšanu zālei. 1833.<br />
baznīcas ēka. Šajā laikā gāja bojā arī 1848. gadā Jelgavas<br />
gadā viņš saņēma pasūtījumu radīt altārgleznu Saļienas<br />
Sv.Annas baznīcai gleznotā altārglezna, kuras sižetā bija<br />
baznīcai, kuras celtniecība strauji tuvojās noslēgumam.<br />
izmantots Svētā vakarēdiena motīvs. 295<br />
Lai arī šīs pasūtījums varētu likties “kārtējais”, domāju,<br />
tas bija visai īpašs Eginka dzīvē, jo altārglezna tapa<br />
Kā īpaša pilsētas vēsturiskās identitātes pazīme ikviena<br />
baznīcai, kas tika celta, lai aizstātu to koka baznīcu,<br />
baltvācu izcelmes jelgavnieka apziņā tika baznīcas dārza<br />
kurā domājams, viņš tika kristīts, un kurā tika salaulāti<br />
dienvidu stūrī, kas robežojās ar zvaniķa pagalmu, uzceltā<br />
viņa māte ar audžutēvu – Pievīkas muižai vistuvākajā<br />
Melleru dzimtas kapliča. Tālredzīgais jelgavnieks tiesas<br />
baznīcā. Jāpiezīmē, ka savā profesionālajā darbībā Eginks<br />
fogts Josts Vilhelms Mellers (Jost Wilhelm Moeller), vēl<br />
veica arī vairāku mākslas klasiķu (piem. – Rafaela) darbu<br />
dzīvs būdams 1693. gadā bija uzcēlis sev un savai sievai<br />
reproducēšanu jeb kopēšanu, kas viņa dzīves laikā tika<br />
Katrīnai Šiericai (Catharina Schieritz) mauzoleju. Divus<br />
uzskatīts par mākslas pasaulē vispārpieņemtu normu.<br />
gadus vēlāk – 1695. gadā Mellers ziedoja baznīcai 1000<br />
Alberta dalderu kapitālu, lai par tā nestajiem procentiem<br />
236 237<br />
draudze saglabātu viņa dzimtas piemiņu, saudzētu kapliču<br />
un regulāri rīkotu aizlūgumus par aizgājēju dvēselēm. 296<br />
Lai arī uzvārdu un ģeogrāfiskā līdzība ļauj domāt, ka<br />
šis ir viens no šī pētījuma Melleru dzimtas pārstāvjiem,<br />
pagaidām nav izdevies konstatēt Josta Vilhelma Mellera<br />
radniecību ar Kēnigsbergas Melleru dzimtu, jo viņa<br />
dzimtene ir norādīta Mindena Vācijā, bet Kēnigsbergas<br />
Melleru dzimtas pirmais zināmais pārstāvis Kurzemē<br />
ieradās turpat gadsimtu vēlāk – ap 1784. gadu.<br />
Paralēli zīmēšanas skolotāja pienākumiem un pasūtījuma<br />
darbu gleznošanai Jelgavā Egginks piedalījās arī sava laika<br />
sabiedrības izklaides dzīvē, organizējot “dzīvās bildes” –<br />
populāru gleznu sižetu “atdzīvināšanu”, kas bija sava laika<br />
augstākās sabiedrības krējuma populāra izklaide. Šo viņa<br />
biogrāfijas epizodi savās atmiņās ir aprakstījis J.Dērings,<br />
kurš raksta: 297 1850. gadā mani gaidīja Jelgavā, lai es<br />
organizētu “dzīvās bildes”, taču tā kā es turp nebraucu<br />
un šis pasākums dažādu iemeslu dēļ nebija atliekams,<br />
“bilžu” izrādes sarīkošanu uzticēja gleznotājam Eginkam.<br />
Mana sieva par to man 3. martā rakstīja: Ja Tu ierastos<br />
šodien, tad dabūtu vēl kaut ko redzēt no “bildēm”, jo ir<br />
nolemts sarīkot vēl trešo izrādi par labu Altonai [te<br />
domāta Altenevas jeb Altonas kroņa muiža, ko Jelgavas<br />
pilsētas pārņēma savā īpašumā un 1836. gadā tajā ierīkoja<br />
bērnu patversmi]. Biju aizgājusi uz izrādi tikai pirmajā<br />
vakarā, dažas ainas bija tiešām jaukas, savukārt citas man<br />
nepavisam nepatika; un pat glītajās pietrūka skaista, cēla<br />
tērpu krokojuma. Elizabete Keizerlinga, kuru tieši “bilžu<br />
svētdienā” pasludināja par jaunā Otto fon Lēvenšterna<br />
līgavu, bija tiešām apburoši skaista, attēlojot Glezniecību<br />
ainā “Mākslas pie poēzijas avota”, un tāpat arī Aleksandra<br />
fon Bistrama [laulāta fon Rummela] svētās Cecīlijas<br />
lomā. Pārējie tēlotāji šajā ainā bija Volfa [grāfiene Emīlija<br />
fon Račiņska, laulāta fon Līdinghauzena-Volfa], Teofīle<br />
Frīderike Anete Ernestīne fon Renne, dzimusi fon<br />
Keizerlinga, un kāds jauns Baha kungs [domāts Hermans<br />
Bahs, vēlākais Dandāles īpašnieks]. Pirms tam Klemens<br />
Drīdrihs Meijers fon Valdeks bija deklamējis kaut ko<br />
piemērotu.<br />
Arī pirmā “bilde” bija ļoti laba: labdarīgs mūks, kurš jaunai<br />
svētceļiniecei un viņas bērnam, kuri pilnīgā bezspēkā guļ<br />
Attēls 367B.<br />
Attēls. Johana Lēberehta Eginka veidotā Rafaela gleznas<br />
kopija, kas atrodas Sanktpēterburgā.
Change language