Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
un nosūtīts uz Tambovas Artilērijas kara skolu. Kursus<br />
beidzot viņam tika piešķirta artilērijas tehniķa leitnanta<br />
pakāpe. Pēc tam regulāri - ik pa pāris trīs gadiem tika<br />
iesaukts kursos atkārtoti, lai papildinātu kara zināšanas –<br />
dažreiz atbrīvojot no darba, dažreiz no darba brīvajā laikā.<br />
1983. gada martā beidzot noņem no kara uzskaites vecākā<br />
leitnanta pakāpē. Visvaldis Kalniņš apprecējās ar Veltu<br />
Jurjāni (*16.4.1931. †17.5.2014.) un šajā laulībā piedzima<br />
meita (XIII paaudze):<br />
• Daina Kalniņa (Laugale) (*27.3.1958.).<br />
XIII paaudzes pārstāve Daina Kalniņa (Laugale)<br />
(*27.3.1958.) ir beigusi Liepājas Lietišķās Mākslas<br />
vidusskolu 1978. gadā, iegūstot modelētājas diplomu.<br />
1996. gadā ieguvusi Latvijas Amatniecības Kameras<br />
Meistara diplomu dāmu drēbnieka meistara specialitātē.<br />
Papildus šūšanas un modelēšanas specialitātei ieguvusi<br />
trīs sertifikātus Starptautiskajā Krāsu terapijas akadēmijā<br />
Tetfordā Anglijā – vienu 1997. gadā un divus 1998. gadā.<br />
Bez vietējiem pasniedzējiem akadēmijā, zināšanas iegūst<br />
pie mācību spēkiem no Dānijas un Lietuvas. Apguvusi<br />
netradicionālo ārstēšanas veidu ar Reiki. Pilnveido sevi ar<br />
litoezotēriku, astroloģiju un numeroloģiju. Interesējas par<br />
visu, kas saistīts ar un ap Cilvēku. 1984. gadā apprecējās ar<br />
Grobiņas zvērsaimniecības darbinieku Laimoni Laugali<br />
(*10.8.1947.) un šajā laulībā piedzima divi dēli (XIV<br />
paaudze):<br />
• Mārtiņš Laugalis (*7.9.1987.).<br />
• Pēteris Laugalis (*7.9.1992.).<br />
Par XI paaudzes pārstāvi Pēteri Dobeli (*4.9.1890.<br />
†1977.), ir zināms, ka dzīves laikā viņam bija iesauka<br />
“Buģis” un viņš aizrāvās ar dzimtas vēstures pētījumiem,<br />
kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies. Šī iesauka<br />
saistīta ar to, ka Pēteris bija rentnieks Vaiņodes pagasta<br />
“Buģu” mājās, vēlāk Gramzdas pagasta “Jaunveitu”<br />
jaunsaimniecības saimnieks. Viņš bija precējies ar<br />
Liepājas [citviet norādīts arī Rīgas] kaļķu cepļa strādnieka<br />
Miķeļa Strazda (†1.7.1947. Bēne) meitu Zelmu Mariju<br />
Strazdu (*14.5.1895. Liepāja †1980.) un pēc laulībām<br />
dzīvoja “Jaunveitu” saimniecībā, kas tika izveidota<br />
pēc 1921. gada agrārreformas. 1939. gadā “Jaunveitu”<br />
saimniecība bija 43ha plaša, tajā bija 4 zirgi, 14 govis, 2<br />
cūkas, kā arī tika algoti 3 sezonas strādnieki (nodibinoties<br />
padomju varai, saimniecība it kā samazinājās līdz 20ha,<br />
taču citos dokumentos tās lielums 1949. gadā joprojām<br />
norādīts 43ha) – ar šo faktu bija gana, lai Dobeļi tiktu<br />
uzskatīti par “kulakiem”. 1949. gada martā no “Jaunveitu”<br />
mājām (represēto lieta Nr. 9810) uz Omskas novadu<br />
tika represēta tikai Zelma, nometinot viņu Uļjanovskas<br />
rajona kolhozā “Luzino”, kur viņa strādāja cūku fermā.<br />
Represiju veikšanas brīdī Pēteris Dobelis netika arestēts,<br />
jo (kā kļūdaini norādīts ziņojumā) iepriekšējā vakarā bija<br />
izbraucis uz kaimiņu pagasta dzirnavām un vēl nebija<br />
atgriezies. Citos dokumentos norādīts, ka represiju brīdī<br />
viņš patiesībā atradies Liepājas slimnīcā, kur viņam veikta<br />
acu operācija. Taču tas neglāba viņu no vēlāka aresta –<br />
Attēls 396.<br />
Vilis Kalniņš un Anna Dobele kāzu dienā un Vilis Kalniņš.<br />
1953. gadā tika sākta papildizmeklēšana, kas, iespējams,<br />
nebūtu uzsākta, ja prokuratūrā nebūtu saņemta Rīgā,<br />
Apguldes ielā 11-2 dzīvojošās Zelmas māsas Annas Zaulas<br />
(*4.12.1896.) 1953. gadā prokuratūrai rakstītā vēstule ar<br />
lūgumu pārskatīt māsas deportēšanas pamatotību, jo<br />
viņas vīrs netika izsūtīts. Pati Anna bija pensionāre, agrāk<br />
- Rīgas pilsētas II poliklīnikas masiere Rīgā, Sliežu ielā 19.<br />
No vēstules uzzinām, ka abu māsu māte strādāja par veļas<br />
mazgātāju pie kungiem (viņas vārds nav norādīts), bet<br />
tēvs 1905. gadā bijis aktīvs revolucionārs. Zelma mācījās<br />
Liepājas pamatskolā un bieži izpalīdzējusi tēvam, skolas<br />
somā piegādājot proklamācijas, kas vēlāk tikušas izkaisītas<br />
pie fabrikām Liepājā. 1905. gadā Miķelis Strazds esot<br />
uzstājies ar runām arī Liepajas domē, par ko vēlāk ticis<br />
vajāts. Bēnes ciema izpildkomiteja savā izziņā norāda,<br />
ka Miķelis Strazdiņš (tiešī šāda uzvārda formā norādīta<br />
izziņā) dzīvoja Bēnē, Līduma ielā 18 kopš 1914. gada<br />
un strādāja kā strādnieks uz dzelzceļa. Pēc darbspēju<br />
zaudēšanas pensionējies. Pamatskolu Zelma Strazda<br />
beidza 14 gadu vecumā un I Pasaules kara laikā strādāja<br />
par mājkalpotāju Petrogradā, pēc revolūcijas atgriezās<br />
Rīgā un laikā no 1927. gada 15. septembra līdz 1931. gada<br />
<strong>30</strong>. aprīlim strādāja par mājkalpotāju pie kāda Garbeļa<br />
kunga, bija mājkalpotāju arodbiedrībā un apdrošināta<br />
mājkalpotāju slimo kasē ar Nr. 13841. 1931. gadā [citviet<br />
norādīts - 19<strong>30</strong>.] Zelma Strazda apprecējās ar Pēteri Dobeli<br />
un bez pūra pārcēlās uz viņa saimniecību, kas II Pasaules<br />
karā tikusi nodedzināta – vācieši esot nodedzinājuši<br />
gan māju, gan kūti, sadedzinot lopus, bet saimniekus<br />
padzinuši. Līdz kara beigām ģimene dzīvojusi Kurzemē,<br />
bet pēc kara atgriezās mājās, kur atrada vien pelnu čupu.<br />
Pēteris un Zelma no skujām un veciem dēļiem uzbūvēja<br />
sev zaru būdu, viņiem bija 1 zirgs un 1 govs. Pēteris<br />
strādāja kolhozā “Saules stars” par zirgu kopēju.<br />
1953. gada decembra beigās tika pieņemts lēmums par<br />
Pētera Lapiņa apcietināšanu - viņš tika arestēts 1954. gada<br />
3. februārī un deportēts uz Omsku, kur nonāca 29. martā.<br />
Aresta brīdī Pētera Dobeļa īpašumā bija veca koka māja<br />
(4x4 metri), 4 gadus veca melna govs, gadu veca ruda<br />
tele, 5 vistas, 500 kg kartupeļu un ½ tonna siena. Lopus<br />
“glabāšanā” pieņēma kolhozs, novērtējot tos 1550 rubļu<br />
vērtībā.<br />
kurās nodzīvojis visu savu mūžu. Pēc sievas Līnes nāves<br />
1985. gadā “Sīmaņu” mājas paliek tukšas. Līdzīgi daudzu<br />
Latvijas lauku māju likteņiem, tās 1991. gadā gandrīz jau<br />
pilnīgi nopostītas. Miķelis un Līne apglabāti Mazgramzdas<br />
kapos. Abu laulībā piedzima trīs dēli (XII paaudze):<br />
• Dobelis (*193X.), miris kā bērns.<br />
• Dobelis (*193X.) , miris kā bērns.<br />
• Žanis Dobelis (*1.12.1933. †15.11.2014.),<br />
Par XII paaudzes pārstāvis Žanis Dobelis (*1.12.1933.<br />
†15.11.2014.) bērnību un skolas gadus pavadīja “Sīmaņu”<br />
mājās. Līdz karam ganīja govis, beidza Priekules vidusskolu,<br />
no 1954. līdz 1957. gadam dienēja Padomju armijā Ļvovā.<br />
Pēc armijas palīdzēja tēvam uzcelt māju. 1957. gadā<br />
sāka strādāt Liepājas Energorajona Priekules iecirknī<br />
kā elektromontāžas kontrolieris, visu laiku paaugstinot<br />
amata kategoriju. No 1962. gada strādā par meistaru, bet<br />
no 1964. gada par iecirkņa priekšnieku. 1968. gadā beidza<br />
Republikānisko Lauksaimniecības tehnikumu. Rietumu<br />
elektriskajos tīklos nostrādā visu mūžu. Pensijā aiziet<br />
no Rietumu Elektrisko tīklu Priekules ETR priekšnieka<br />
vietnieka amata. Pēc īpašumu denacionalizācijās atguva<br />
tikai 3ha no sava dzimtas īpašuma, jo viņa tēvs Miķelis<br />
Dobelis nebija nokārtojis mantojuma dokumentus. 1960.<br />
gadā appprecas ar Maiju Pumpuri (*6.6.1938.), bet pēc<br />
8 gadiem izšķiras. Savukārt 1990. gadā Žanis Dobelis<br />
apprecas ottreiz – ar Stefāniju Kazraģieni (*8.3.1937.<br />
Lietuva), kura uz Latviju pārcēlās ap 1965. gadu. Laulībā<br />
ar Maiju Pumpuri piedzima dēls (XIII paaudze):<br />
• Jānis Dobelis (*5.8.1960. †27.2.1968.), traģiski<br />
gājis bojā kā zēns.<br />
XII paaudzes pārstāve Līna Dobele (Daļģe) (*1.3.1898.<br />
†1986.) dzīvoja un strādāja dažādās vietās Priekulē,<br />
Gramzdā, Grobiņā un Liepājā. Bija precējusies ar<br />
pulksteņmeistaru Ernestu Daļģi, kurš bija alkohola<br />
cienītājs un traču cēlājs ģimenē. Abu laulībā piedzima dēls<br />
(XII paaudze):<br />
• Imants Daļģis (*1929. Liepājā †1959. Liepājā),<br />
traģiski gājis bojā <strong>30</strong> gadu vecumā Liepājā, apblabāts<br />
līdzās mātei Liepājā Centrālkapos.<br />
1956. gada janvārī Pēterim Dobelim tika izsniegta izziņa,<br />
ka viņam ir miokarda distrofija, I-II pakāpes plaušu<br />
emfizēma, hronisks gastroentrīts [gastrīts?], IV stadijas<br />
trahoma un viņš nav darbspējīgs. 1956. gada 1. februāra<br />
izziņā norādīts, ka Zelma ir zaudējusi darbspējas, dzīvo<br />
kopā ar vīru sovhoza dzīvoklī, viņu īpašumā ir 1 cūka un<br />
mājputni. Savukārt jau 9. februārī viņiem tika paziņots<br />
par atbrīvošanu. Ziņu Pēcnācēju šajā ģimenē nav. Pēc<br />
atgriešanās dzimtenē abi apmetās uz dzīvi Bēnē, kur savas<br />
vecumdienas pavadīja personīgajā mājā. Abi apglabāti<br />
Bēnes kapos.<br />
Par XI paaudzes pārstāvis Miķelis Dobelis (*28.2.1896.<br />
Mazgramste †10.7.1970.) apprecējās ar Aizvīķu pagasta<br />
“Silenieku” māju saimnieka meitu Līnu Silenieci (*1902.<br />
†1985.), taču saimniekoja “Sīmaņu” mājās, kuras mantoja<br />
no sava tēva. 1944. gadā ģimene, tuvojoties frontei, bija<br />
spiesta aiziet bēgļu gaitās, bet pēc kapitulācijas atgriezās<br />
dzimtajās mājās. Visas ēkas bija nopostītas kara darbību<br />
rezultātā, jo ilgstošu laiku atradušās uz frontes līnijas<br />
nikno Priekules kauju rajonā. Tādēļ ģimenes pirmā<br />
pēckara mājvieta bija pašbūvēts bunkurs, vēlāk tika<br />
uzbūvēta neliela mājiņa un kūts. Miķelis sāka strādāt<br />
kolhozā par lopu kāvēju. Miķelis Dobelis mirst 1970. gadā<br />
kā pēdējais “Sīmaņu” – Dobeļu dzimtas māju saimnieks,<br />
892 893<br />
“Vecvagaru” (“Gaļķīšu” jeb 15. saimes) māju Dobeļi<br />
“<br />
Sīmaņu” māju XII paaudzes pārstāve Olga Dobele<br />
1926. gada 27. jūnijā Gramzdas baznīcā salaulājās ar<br />
kaimiņu - “Vecvagaru” māju saimnieku Friča Dobeļa un<br />
Olgas Dobeles vecāko dēlu Eduardu Dobeli (*10.3.1895.<br />
Gramzda †1.2.1946. Aizpute), savienojot divus Dobeļu<br />
dzimtas atzarus ar laulību saitēm. Jau laulību ierakstā<br />
Eduards ir norādīts kā māju saimnieks, bet vēlāk abi vadīja<br />
56 ha lielo “Vecvagaru” saimniecību. 1944. gadā ģimene,<br />
tuvojoties frontei, devās bēgļu gaitās uz Aizputi. Pēc<br />
kapitulācijas savās mājas vairs neatgriezās, jo tajās visas<br />
ēkas bija nopostītas un nodegušas. Olga visu atlikušo mūžu<br />
nodzīvoja Aizputē savā mājā pie vecākās meitas Regīnas.<br />
Olga mirusi 1970. gadā ar sirds nepietiekamību, bet viņas<br />
vīrs - ar galvas smadzeņu sastrutojumu pēc operācijas.<br />
Olga un Eduards apglabāti Aizputes Misiņkalna kapos.<br />
Tālāk tiek sniegta šobrīd zināmā informācija par<br />
“Vecvagaru” mājās dzīvojošo Dobeļu saimi. Salīdzinot<br />
dažādos avotos esošās ziņas, ir jāsecina, ka “Vecvagaru”<br />
mājas t.s. 15 saimes mājas, kas agrāk bija apzīmētas kā<br />
“Gaļķīšu” mājas. Kā senākais dokumentos norādītais<br />
“Gaļķīšu” mājas saimnieks 1811. gadā ir norādīts VII
Change language