1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

87. Patiesā dzimtene ir pie Kunga. Jūdu šaubas. Viņu aiziešana un viņu, no Romas
karavīriem, apcietināšana. Kornēlijs pie Kunga.
1] Kad visi citi bija attālinājušies, pienāca mājas jaunais saimnieks, kura kāzās Es ūdeni biju pārvērtis
vīnā, un teica: “Kungs! Kuri mums sekoja no Jūdejas un Jeruzalemes, ārā, lielajā istabā, ir spēcinājušies
ar ēdienu un dzērienu, un nu vēlētos ar Tevi vēl kādu vārdiņu runāt. Jo, kā es to manu, vairāki
grib doties ceļā uz savu dzimteni un tur darboties savā saimniecībās. Tātad, ja Tu to vēlētos atļaut, es
viņiem to darītu zināmu!
2] Es saku: “Es domāju, ka tas nav vajadzīgs! Kas ir un paliek pie Manis, tas patiesi ir savā īstajā
dzimtenē, un kas šo vienīgi patieso un mūžīgi paliekošo dzimteni neiemantos, tas vienmēr maldīsies
tuksnesīgā svešumā, līdzīgi tramīgam meža zvēram, kas tuksnesī meklē barību un dzimteni, bet neatrod
ne vienu, ne otru un cieš no izsalkuma, aukstuma un slāpēm un beigās kļūst par plēsīgu zvēru, kuru
dzimtene ir tukšais tuksnesis, laupījumu!
3] Bet kam pie Manis ir kā trūcis?! Vai katrs katru dienu nav ticis paēdināts miesīgi un no Debesīm
garīgi? Vai kāds ir cietis badu un slāpes, jeb, vai it kā kādam bijis kāds cits ļaunums? Vai kāds tādēļ,
ka ceļoja ar Mani, ir ticis saukts pasaulīgās tiesas priekšā? Es tev saku: Kas grib iet, lai iet; bet kas grib
palikt, lai paliek! Jo Man cilvēku palīdzība nav vajadzīga, bet cilvēkiem vajadzīga Mana palīdzība! Kas
Mani atstāj, tas arī no Manis tiek atstāts, un kas Mani ar lielu dedzību nemeklē, to arī Es nemeklēšu! —
Ej nu āra un pavēsti viņiem to!”
4] Saimnieks saka: “Kungs, man ir smagi ap sirdi; tātad Tu sadusmojies arī uz tiem Kānas pilsoņiem,
kas nu devās pie miera savās mājās?”
5] Es saku: “Tu Mani neesi sapratis! Redzi, šie pilsoņi savās sirdīs Mani jau ir pilnīgi uzņēmuši, un
mana mācība viņiem ir kļuvusi svēta, bet tiem jūdiem, Mana Mācība, kuru Es Ziharā devu, nav gluži
patīkama, un viņi atkal vairāk ilgojas pēc savas raudzētās mīklas nekā pēc savām saimniecībām, un tādēļ
viņi nu grib doties mājās! Bet pieklājības dēļ viņi grib Man izteikt savu pateicību, lai no jums netiktu
uzskatīti kā rupji, neaptēsti kluči! Tādēļ ej tikai ārā un bez kautrēšanās saki visu, ko Es tev tagad teicu!”
6] Ar šo pavēli saimnieks iet ārā pie jūdiem un viņiem vārdu pa vārdam dara zināmu visu, ko Es
viņam teicu. Visi tad ļoti apmulst, tā, ka viens pēc otra viņi jūtas ļoti aizskarti. Dažus tas sakaitina, bet
citiem tā lieta iet pie sirds, un viņi savās sirdīs to pārdomā un saka: “Viņš mūs ir atklājis, un diemžēl tā
tas ir; kaut Viņš to mums piedotu, un mēs gribam palikt!”
7] Bet caur to apvainojušies saka: “Bet mēs iesim! Mums pie Viņa patiesi gan nekā nav trūcis, bet
šī slinkā klejotāju dzīve mums ir apnikusi; un pie tam pie Viņa vienmēr vajag uzmanīties, vai ar kādu
vārdiņu nepiedauzās! Jo tad tūlīt pie muguras tiek pielipināts spriedums un tad skaties, ka vari tikt vaļā
ar veselu ādu; jo par kādu iecietību pie Viņa nav ne runas! Ko Viņš reiz izsaka, no tā Viņš arī vairs neatmet
ne burta! Tādēļ arī vairs negribam pie Viņa ilgāk uzturēties!”
8] Nožēlotāji, saka: “Tas gan ir pareizi. Jeruzalemes priesteri gan ļoti labi ļaujas ar sevi tirgoties,
sevišķi, ja upuris tam attiecīgi liels. Bet Viņš ar Sevi neļauj tirgoties ne par matu, pat ja arī Viņam par
to kā upuri varētu nest visu zemi! Tādēļ ar Viņu, protams, ir diezgan grūti sadzīvot; bet Viņam, kā vismaz
kādam lielākam pravietim, neiespējami reiz būt citādam, un katrs Viņa vārds, sīki aplūkots, ir pilns
patiesības, spēka un dzīvības, un katram Viņa mājienam paklausa lai cik mēma daba! Ko mēs citu te
lai darām, kā paliekam pie Viņa, līdz Viņš Pats mūs neraidīs prom no Sevis?! Jo darbus, kurus Viņš
mūsu acu priekšā veica, pirms Viņa nav veicis neviens cilvēks, un tādēļ mēs par katru cenu paliekam
pie Viņa!
9] Apvainojušies saka: “Dariet, kā gribiet; bet mēs ejam! Ja mēs saimniekam esam ko parādā, lai
viņš mums sastāda rēķinu!”
10] Bet saimnieks saka: “Man nav viesnīcas svešiniekiem, bet gan vietējiem Jēkaba bērniem un pie
manis, kā visur Kānā, zemē, kur strautos tek piens un medus, viņi no maksas ir atbrīvoti.
11] Pēc šo atbildes viņi pieceļas, dodas ceļā un steidzas prom. Bet kad viņi jau ir vairāku ceļa stundu
attālumā no Kānas un aiz noguruma vairs nevar pakustināt kājas, viņi, skaitā pie simts, uz ceļa apguļas
un ņem naktsmieru.
12] Bet pa to pašu ceļu no Jeruzalemes nāk spēcīgs romiešu karavīru leģions un uzduras šai karavānai.
Bet, tā kā nogurušie nav pamodināmi, tad līdz nākošās dienas rītam viņi tiek apsargāti. Un kad viņi
110