Views
7 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

11] Bet Es kopā ar

11] Bet Es kopā ar priekšnieku, noskumušo māti un četriem mācekļiem atkal gāju istabā, kurā atradās nomirusī meitenīte, tūlīt piegāju pie viņas gultas, satvēru viņu aiz kreisās rokas un viņai teicu: “Talitha kumi!” — pārtulkots tas nozīmē “Meitene”! ES tev saku: celies augšā!” 12] Un meitene tūlīt piecēlās, priecīga un mundra izlēca no izgreznotās gultas un viņas iepriekšējā možumā staigāja pa istabu un apmīļoja viņas noraudājušos māti un tēvu! Bet vienlaicīgi priecīgā meitenīte arī sajuta, ka viņas māga ir tukša un viņa tātad ir izsalkusi un vēlētos ko ēst! 13] Te pār mēru priecīgi kļuvušie vecāki vērsās pie Manis un ar daudz prieka un pateicības asarām Man jautāja, vai un kas viņiem nu jādod meitenei ēst. Bet Es viņiem teicu: “Galu galā dodiet viņai ēst, ko viņa vēlas un kas te ātri ir pie rokas!” 14] Tur uz viena šķīvja bija vīģes un dateles un meitenīte jautāja, vai viņa drīkstētu ēst šos augļus. Un Es teicu: “Ēd tikai, kas tev garšo; jo nu tu esi pilnīgi vesela un turpmāk vairs neslimosi!” 15] Te meitenīte ātri pieskrēja pie šķīvja un gandrīz visu iztukšoja. Bet vecāki bija norūpējušies, ka tas viņai nekaitē. 16] Bet Es viņus mierināju un viņiem teicu: “Neraizējieties; ja Es jums saku, ka tas viņai nekad nevar kaitēt, tad tas arī nekaitēs!” Un vecāki tam cieši ticēja. 17] Bet pēc tam, kad MEITENE savu izsalkumu bija apmierinājusi un izteikusi pateicības dziesmu, viņa gāja pie vecākiem un klusi viņiem jautāja, kas Es būtu, jo, kad viņa gulēja uz gultas, viņa redzēja atvērtas debesis un daudz gaišu eņģeļu. “Un eņģeļu vidū stāvēja kāds ļoti draudzīgs vīrs; skatījās uz mani, tad nāca pie manis, satvēra mani pie rokas un teica: “Talitha, kumi!” un pēc šī aicinājuma es tūlīt pamodos! Un redziet, šis vīrs izskatījās tieši tāds, kādu es sapnī redzēju starp daudzajiem eņģeļiem! Ak, tam vajag būt ļoti mīļam vīram!” 18] Priekšnieks meitenes jautājumu par daudz labi saprata, bet, tā kā Es viņam devu mājienu, tad viņš meitai tikai teica, ka viņai bijis skaists un patiess sapnis, kuru viņš viņai drīzumā pilnīgi izskaidros, un meitenīte ar to bija pilnīgi apmierināta. 19] Bet Es priekšniekam teicu, ka nu viņam ar meitu, māti un Mani jāiet ārā, lai ārā gaidošie viņu neticības dēļ tiek apkaunoti! Un mēs gājām ārā. Un kad neticīgie ieraudzīja meiteni, ka viņa labi izskatīdamās pavisam spirgta piegāja pie viņiem un sāka viņiem jautāt, kādēļ viņi te stāvot tik pārsteigti un izbijušies, tad viņi vēl vairāk pārbijās un teica: “Tas ir brīnums pār visiem brīnumiem! Jo meitenīte patiesi bija mirusi un nu dzīvo! Un viņi tūlīt gribēja to darīt zināmu visā apvidū. 20] Bet Es viņiem visiem piedraudēju un pie viņu miesīgas un garīgas svētības pavēlēju, ka viņiem šī lieta jāpatur pie sevis! Un viņi klusēja un atvadījās. 113. Kunga padoms abiem Saviem rakstītājiem Matejam un Jānim. Par atšķirīgiem pierakstiem. Svarīgi mājieni par Evaņģēliju būtību. Vienīgais ceļš Dievišķā Vārda patiesai izpratnei. 1] Bet pienāca arī rakstītājs Matejs, kurš no neliela attāluma Man sekoja, lai redzētu, kas te notika, lai tad to pierakstītu, un Man jautāja, vai viņam šis atgadījums jāpieraksta. 2] Bet Es teicu: “Lai tas paliek, lai vēlāk līdzības dēļ nenotiktu kāda samainīšana. Jo parīt mēs atkal iesim pie jūras un tur notiks kāds uz mata līdzīgs atgadījums, kuru tad tev pavisam labi jāpieraksta! Vispār, no rītdienas tu vari pierakstīt visu ārkārtējo, kas te vien atgadīsies. 3] Matejs ar to ir pilnīgi apmierināts; bet arī Jānis, kuram šī lieta likās ļoti brīnumaina, Man jautāja, vai viņš mazākais ar nedaudz vārdiem nedrīkstētu pierakstīt arī šo darbu. 4] Un Es viņam saku: “To tu gan vari darīt, bet gan ne tūlīt pēc tā, ko tu līdz šim esi uzrakstījis, bet gan tikai reiz vēlāk; jo pusgada laikā mums vēl būs nokārtojama kāda pavisam līdzīga lieta, un to pašu tu tad vari pierakstīt par šo, vai šo par to pašu! 5] Bet pavisam nav tik ļoti svarīgi, vai viena vai otra zīme, kurai ar kādu iepriekšējo ir liela līdzība, tiek pierakstīta vai nē, jo caur to vēlāki Manas Mācības sekotāji līdzības dēļ tās viegli varētu sajaukt un šādas sajukšanas dēļ beigās izceltos visāda galvas lauzīšana un šaubas, kas tad galvenai lietai, kas tak eksistē vienīgi tikai Manā Mācībā, daudz vairāk kaitētu, nekā noderētu. 6] Cik ilgi Es un jūs un tie, kuri par daudzu zīmju patiesību var liecināt, dzīvo uz šīs Zemes, te visas šaubas viegli tiek novērstas; bet vēlākos laikos, kur, cilvēku gribas brīvības dēļ, par Mani jāliecina vienīgi uzrakstītajam, te rakstiem vajag būt tīriem un labi sakārtotiem, citādi tie vairāk kaitē, nekā noder. 140

7] Jānis saka: “Kungs, Tu mana mīlestība! Tas, ko Tu nu teici, noteikti ir augstākā mērā pareizi; bet vai tieši tādēļ nebūtu ļoti izdevīgi, ja tad kā es, tā brālis Matejs, visu, ko tu dari un māci, pavisam precīzi pierakstītu? 8] Jo ja tad cilvēki vēlāk nākamībā vienu ar otru salīdzina manus un Mateja rakstus un manos rakstos neatradīs to, kas stāv Mateja rakstos, vai tad viņi nelauzīs galvas un nesāks apšaubīt visa Evaņģēlija patiesīgumu un neteiks: “Vai tad nav bijis VIENS Jēzus, kas to pašu mācīja un noteikti arī to pašu darīja? Kādēļ Matejs rakstīja šo un Jānis to, kas nav līdzīgs un tomēr abiem pastāvīgi bija jābūt pie Viņa?!” Es domāju, ka pie šādiem apstākļiem neizpaliks pēcnācēju spriedums, ka es rakstu pavisam ko citu, nekā brālis Matejs.” 9] Es saku: “Tev gan ir pilnīga taisnība, mīļais brāli; bet redzi, tam, kādēļ Es to pieļauju, ir kāds tev vēl neaptverams iemesls, bet kas nākamībā tev jau vēl kļūs skaidrs! 10] To, ko raksta Matejs, tas nāk par labu sevišķi tikai šai zemei, bet tas, ko tu raksti, tas ir svarīgi visai, mūžīgai bezgalībai! Jo visā, ko tu raksti, apslēpta atrodas tīri dievišķa darbība no mūžības uz mūžību cauri visām jau pastāvošām pasaulēm un arī cauri tām, kas turpmākās mūžībās stāsies pastāvošo vietā. Un ja tu arī daudz tūkstoš grāmatas rakstītu to, ko Es tev un jums visiem par to vēl darīšu zināmu, tad pasaule šādas grāmatas nekad nevarētu aptvert. 11] Bet kas dzīvo pēc saņemtās Mācības un tic Dēlam, tas jau garā tāpat atdzims, un gars viņus vadīs visos mūžīgās patiesības dziļumos. 12] Tagad tu zini iemeslu, kādēļ Es tev visu nelieku rakstīt; tādēļ turpmāk Man par to vairs nejautā tālāk! Jo pārāk skaidra tā pasaulei nekad nedrīkst tikt padarīta, lai tā neiekrīt vēl lielākā tiesā, kā tā jau tāpat atrodas senajā nepieciešamajā tiesā. 13] Bet Manu Mācību Es gribu dot tā, ka vienīgi caur Evaņģēlija lasīšanu vai dzirdēšanu nevienam nav jāsasniedz dzīvās patiesības pamatu, bet gan vienīgi caur darbību pēc Manas Mācības; tikai darbība katram kļūs par gaismu!” 114. Kunga vārdi Jairusam par pareizu pateicību. Pētera publiska liecība par mirušās atmodināšanu. Atgriešanās Nācaretē Marijas mājā. Pēteris un Nātānaēls pārmāca Jūdu. Kaina gars Jūdā. Drosme kā netikums. Piemērs par varoņiem. 1] Bet pēc šīs pamācības Jairus vēlreiz pienāca pie Manis un teica: “Mīļais Meistar! Caur to, ka atkal esi man atdevis manu meitu, Tu man esi devis vairāk, kā, ja iespējamā kārtā Tu man būtu devis simtkārtēju dzīvību! Kādu pateicību man tev par to jāparāda, kā man Tev par to jāatlīdzina? Kas man Tev nu jādara?” 2] Es saku: “Nekas, kā vien turpmāk tev uz Mani nekad nav jādusmojas, ja tu par mani šo vai to dzirdēsi! Līdz šim tu biji PRET Mani; tad tagad nu esi PAR Mani! Jo visa pasaule tev nevar dot un darīt to, ko Es tev esmu devis un darījis! Bet reiz tu jau sapratīsi, kā un kāpēc Es tev to varēju darīt. Pateicies Man savā sirdī!” 3] Jairus raudāja no prieka un kad Es ar maniem mācekļiem atkal devāmies ceļā atpakaļ uz Nācareti, sieva un meita šņukstēja. Viņi Mani pavadīja līdz tai vietai, kur Mani gaidīja pārējie mācekļi un liels ļaužu pūlis. 4] Kad mēs tur nonācām, tur bija daudzi ziņkārīgi jautātāji, kam nebija nekā steidzamāka, kā pa kaklu pa galvu jautāt, kā stāv ar skolas priekšnieka meitu. 5] Bet Pēteris ņēma vārdu un teica: “Jūs aklie! Skatieties šeit, šī meitenīte ir tā, kas bija mirusi un nu dzīvo! Vai jūs gribat vēl ko vairāk?!” Te daudzi vērsās pie priekšnieka un viņam jautāja, vai tā ir patiesība. 6] Un priekšnieks diezgan spēcīgā balsī teica; “Jā, jūs aklie un neticīgie nelgas! Pirms stundas es raudāju, ka esmu zaudējis šo manu mīļo vienīgo meitu; un nu jūs mani redzat pār mēru priecīgu, jo man ir atkal mana meita! Vai šis rokām aptveramais pierādījums jums vēl ir nepietiekams?” 7] Pēc šiem vārdiem visi sāka ļoti brīnīties. Un kad Es ar mācekļiem sākām doties tālāk, tad Man sekoja ļoti liels ļaužu pulks, skaitā pie trim tūkstošiem, un pavadīja līdz Nācaretei. 8] Bet kad mēs sasniedzām māju, bija jau diezgan vēla nakts; bet Marija, brāļi un māsas bija vēl nomodā. Mūs gaidīja īsti labi sagatavotas vakariņas, kas vairākiem no mums bija īsti vajadzīgas; jo tā kā 141