1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

vētras ārkārtējā apklusināšana?! Bet pēc manām domām, ja jau mēs gribam brīnīties, tad brīnāmies vienīgi
par to, ka Visuvarenais Dievs Jehova vēlējās tik neizsakāmi, tik bezgala zemu lejā nokāpt no Saviem
mūžam neizmērojamiem augstumiem pie mums, mirstīgiem, ļoti vājiem cilvēkiem, kas būtu gandrīz
neticami, ja tas jau kopš Ādama, Enoka un caur visiem praviešiem līdz nabaga Caharijam un viņa dēlu
Jāni nebūtu ticis pareģots tā, kā tas tagad nu pilnīgi patiesi notiek.
7] Vienīgi kā lielākais brīnums man liekas tas, ka viss notiek tā, kā simtiem praviešu vienā balsī to
ir pareģojuši! Tas, kas tagad notiek, nav nekas cits, kā pavisam dabīgas sekas tai pirmajai visbrīnumainajai
parādībai uz šīs Zemes: iepriekš pareģotā Jehovas parādīšanās miesā un asinīs!”
8] Pat divpadsmit apustuļi Man saka: “Kungs, no kurienes tad viņam nāk tāda runa un tāda skaidra
gudrība?”
9] Es saku: “Viņa miesa un asinis viņam to nedod, bet gan gars, kas viņā ir ļoti modināts, tā, ka
viņam līdz pilnīgai gara atkal atdzimšanai tikai patiešām maz kas vairs trūkst! Bet tas jums patiesi nav
nekāds sevišķs gods, ka viņš ir jūsu skolotājs, tā vietā, ka jums tam jābūt viņam; bet viņš ir jums daudz
priekšā tādēļ, ka viņš ir ļoti izglītots rakstos, un Es viņu mīlu, tā kā es jūs mīlu; jo viņa sirdī ir daudz
pazemības!”
194. Cilvēku garīgā dzimtene, viņu iekšiene kā dzīvības sakrāšanās vieta.
Ceļojums uz Kisu pie Kisjona. Par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Kungs svētī
Kisjonu.
1] Mācekļi, kuri ir uz jūras, Man jautā: “Uz kurieni, ak, Kungs, mēs tagad dosimies?” Es saku: “Tiešā
ceļā uz mājām!” Mācekļi saka: “Kungs, tur mums tieši neies vislabāk! Jo farizeji Tavas laicīgās miesas
mātei ir visu atņēmuši un tā, pēc mūsu domām, ar mājām izskatās diezgan riskanti, kaut gan mēs labi
zinām, ka Tu patiesībā viscaur esi mājās, tātad dzimtenē!”
2] Es saku: “Jums nu jau tomēr gara valodā būtu jābūt nedaudz pieredzējušākiem! Ja Es saku, ka
tagad mēs taisnā ceļā dosimies mājās, vai tad es gribu uz Nācareti?! Ja Es runāju par atgriešanos mājās,
tad es domāju un saprotu cilvēka iekšieni, kas ir dzīvības, spēka, varas un visas gudrības sakrāšanas
vieta. Tātad uz turieni nu dodamies! Mums ir vajadzīgs iekšējas garīgs miers, un tā ir īstā dzimtene; tajā
— ne Manis, bet gan jūsu dēļ –mēs atradīsim to, kas mums kā ārēji miesas un asins cilvēkiem vajadzīgs
pirmām kārtām! Vai jūs to saprotat?”
3] Mācekļi saka: “Jā, Kungs, tagad mēs to saprotam!”
4] Es saku: “Bet laicīgi mēs nu atkal dodamies pie Kisjona! Viņa mājā mēs esam drošībā; jo tā ir
brīva māja un tālab ķeizaram maksā lielas nodevas, un farizeji tiks turēti tālu. Bet pēc dažām dienām
mēs no turienes gan dosimies uz laicīgo tēvzemi un tur mēģināsim iztaisnot to, kas tagad ir kļuvis pavisam
līks!”
5] Kisjons saka: “Kungs, kaut Tu gribētu manās, bet pēc patiesības īstenība vienīgi Tavās mājas,
pavadīt ne dažas dienas, bet mīļāk dažus mēnešus vai, mazākais, dažas nedēļas. Jo Nācaretē, ja Tu no
debesīm neliec līt ugunij un sēram, Tu atradīsi maz vai nekādu uzņemšanu, sevišķi pie farizejiem un
rakstu mācītājiem, kuri īstenībā arvien vairāk un vairāk sāk tīkot pēc Tavas dzīvības!”
6] Es saku: “Draugs, atbrīvojies no šīm rūpēm; jo pie Manis tikai par tik var tikt klāt un Man, ko
nodarīt, cik to pielaiž Mans Tēvs, Kas ir manī — kā Es Viņā; bet kas viss tiks pielaists par svētību visiem
cilvēkiem un lai piepildītos raksti, to Es jau kopš mūžības zinu iepriekš! Un ja Es to iepriekš nebūtu
zinājis, visi pravieši to nekad nebūtu spējuši pareģot; jo tas pats Gars, kas visā pilnībā mājo Manī un tagad
tā runā uz tevi, runāja arī uz praviešiem tā, kā tu to lasīji rakstītu! Bet tā kā tas pats gars tagad ir te,
tad viņam arī vajag piepildīt to, ko pats caur praviešiem pareģoja! Un tādēļ tu nerūpējies par to! Jo šis
visuvarenais gars jau pats zinās sev palīdzēt!”
7] Kisjons Mani saprot, klusē, pēc tam trīs reizes sit sev pie krūtīm un pēc kāda laika saka: “Es gan
neesmu cienīgs, ka Tu ienāc zem mana jumta, bet tomēr esi man nabaga grēciniekam žēlīgs un līdzcietīgs
un par iepriecinājumu paliec pie manis vairākas dienas!”
8] Es saku: “Tādēļ esi pavisam mierīgs. Jo cik ilgi Es uz šīs Zemes darbošos Manam, tavam un visu
to, kas ir ap Mani, labumam, Es pie tevis ņemšu mājvietu; tavai mājai jābūt Manai atpūtas vietai. Bet
mana darba dēļ Es to bieži pametīšu, bet garīgi Es to nekad neatstāšu!”(Pie tam Savu roku likdams uz
Kisjona sirds.)
238