1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

citādi visa zeme sagrūst gruvešos!”
17] Es saku: “Vai kāds zibens tev jau ir trāpījis?” Jūda saka: “Līdz šim, protams, gan vēl nē; bet kas
līdz šim vēl nav noticis, tas tādā vētrā pavisam viegli vēl var notikt! Tātad es vēl runāju tikai tik ilgi, cik
es dzīvoju; varbūt nākamais zibens liegs man runāt uz visiem laiku laikiem!”
18] Kad Jūda tā vēl runā, redzi, te ar lielu dārdoņu un apdullinošu troksni augstais paisums sāk velties
arī pret līci; un tā kā paisums šķiet paceļas vairākas asis augstāk, nekā ir mūsu atrašanās vieta dārzā,
tad visi mācekļi nu sāk kliegt un daži pat bēgt uz tuvāko pakalnu, bet no turienes viņus drīz atdzen
atpakaļ daudz tūkstoš zibeņu. Tagad simti kliedz: “Kungs, ja Tu to vari un spēj, palīdzi mums, citādi
mēs visi ejam bojā! Tikai Matejs, Jairuts un Jonaels un viņu eņģelis neapmulst, un ar viņu darbu ir tuvu
beigām.
19] Bet šoreiz Es, kas attiecas uz tās trako plosīšanos un trakošanu, vētru neapsaucu, bet gan ļauju
tai tās gaitu; tikai tā nevienam ne mazākā mērā nedrīkst kaitēt!
209. Šīs vētras iemesls. Kunga ienaidnieku bojāeja. Misionāru vajāšana. Tiesas
vētras labā iedarbība. Labais zvejas loms.
1] Bet Pēteris pienāk pie Manis un pavisam slepeni Man saka: “Kungs, vai Tēva Gars tomēr tevī tā
atkāpies, ka Tu vairs nespēj šai vētrai pavēlēt? Tomēr, ja Tev tas ir iespējams, raugi šo vētru apklusināt!”
— Es saku: “Tam ir gudrs iemesls, kādēļ šai vētrai, kas ilgi vairs neturpināsies, vajag iztrakoties! Bet ja
tev ir kādas šaubas, tad zini, ka uz jūras ir desmit ienaidnieku kuģi, lai mums dzītos pakaļ un visus sagūstītu
un pazudinātu! Bet šī vētra viņiem dara to, ko viņi gribēja darīt mums; ja tā, ko tad tu nu lūdz
un prasi, ka Man jāatsauc šo mūsu nepieciešamākai svētībai vajadzīgāko vētru? Ļauj tai pilnīgi iztrakoties,
līdz tā pilnīgi atbilst mērķim, kādēļ tā te ir, tad tā jau beigsies pavisam priecīgi! Skaties tur un
tad saki Man, ko jūras kalnu augstie viļņi uz viņu trakojošām mugurām mētā šurp un turp, augšup un
lejup, kā ļauni un nebēdnīgi bērni savas rotaļlietas!”
2] Pēteris pārskata visu tālo pār mēru augsti viļņojošo jūras virsmu un drīz ierauga vairākus sadauzītus
vrakus un vienu vēl veselu mazāk sabojātu kuģi, un tas viss, kuģis un daudzie vraki no varenajiem
viļņiem tiek juku jukām mētāti kā pelavas; tāpat viņš ierauga arī dažus cilvēkus, kuri pieķērušies atsevišķām
kuģa daļām, pielieto visas pūles, lai sasniegtu krastu un pie tam no viena viļņa uz otru nepārtraukti
tiek aprakti un laiku pa laikam atkal uzmesti augšā.
3] Kad Pēteris kādu laiku aplūko šo ainu, viņš saka: “Kungs, piedod man, jo Tu zini, ka es vēl vienmēr
esmu grēcīgs cilvēks un tādēļ arī varēju Tevi apgrūtināt ar īsti dumju jautājumu; bet tagad man viss
ir skaidrs! Ļaunie farizeji no Jesairas sev pasauca palīgus no Jeruzalemes; desmit kuģi tika apgādāti ar
romiešu karavīriem, lai mūs šeit satvertu. Viņiem šeit vajadzēja nākt pār jūru, jo pa zemes ceļu šeit uz
Kisu (vietas nosaukums, kas pilnīgi piederēja Kisjonam) viegli nevar atnākt, un te viņi ir saņēmuši savu
pūļu labi nopelnīto algu! Viņi mums gan neko vairs nenodarīs un, kā es pēc viļņu virziena manu, sašķaidītie
kuģi tiks dzīti pret Sibaru, kur ir daudzas zemūdens klintis, pie kurām šādā nekad nedzirdētā
un neredzētā vētras trakošanā diezin vai kāds izglābsies! Ak, tas ir ļoti labi, ka šī ļaunā laulības pārkāpēju
suga reiz ir saņēmusi tādu tiesu! Šis notikums gan varētu būt ļoti piemērots, lai atņemtu farizejiem
visu tālāko drosmi atkal sacelties pret Tevi!”
4] Es saku: “Ak, sātans tūkstošs reiz tūkstošs reizes ļauj sev sist pa muti, bet pēc, tūkstošs reiz tūkstošs
sitieniem tomēr vienmēr paliek tas pats visļaunākais Dieva un visa labā un patiesā, kas cēlies no
Dieva gara, ienaidnieks. Tie, kuri tagad peld jūrā miruši, mums gan neko vairs nenodarīs; bet viņu vietā
celsies citi un mūs piespiedīs bēgt grieķu pilsētās, un līdz tam laikam tieši neaiztecēs daudzas nedēļas!”
5] Pēteris saka: “Kungs, cik ilgi mēs šeit uzturamies, mums gan būs miers?”
6] Es saku: “Jā, tas noteikti; bet uz Zemes vēl dzīvo cilvēki un tautas, kuriem Evaņģēlijs tikpat vajadzīgs
kā jums, un viņi ir no Tā Tēva radīti, kas arī jūs ir radījis. Par spīti visām vajāšanām mums vajag
iet pie tiem, kuri mūs vēl gaida, un dot viņiem prieka vēsti no Debesīm. Viņi gan arī mūs vajās, bet ar
laiku tomēr atgriezīsies un kā jēri nāks mūsu avju kūtī!
7] Mēs esam labi, un pasaule ir ļauna; tātad mēs no tās nekā laba arī nevaram gaidīt — izņemot šur
un tur starp ļoti daudzām nezālēm kādu saldu zemeni! Bet nu skaties, vētra pamazām norimst un šai
reizei visas briesmas ir garām.”
8] (Uz Baramu): “Draugs, vētra nostājas; kopā ar vētru ir pagājis pusdienlaiks, un tā baudīsim pus-
254