Views
4 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

citādi visa zeme

citādi visa zeme sagrūst gruvešos!” 17] Es saku: “Vai kāds zibens tev jau ir trāpījis?” Jūda saka: “Līdz šim, protams, gan vēl nē; bet kas līdz šim vēl nav noticis, tas tādā vētrā pavisam viegli vēl var notikt! Tātad es vēl runāju tikai tik ilgi, cik es dzīvoju; varbūt nākamais zibens liegs man runāt uz visiem laiku laikiem!” 18] Kad Jūda tā vēl runā, redzi, te ar lielu dārdoņu un apdullinošu troksni augstais paisums sāk velties arī pret līci; un tā kā paisums šķiet paceļas vairākas asis augstāk, nekā ir mūsu atrašanās vieta dārzā, tad visi mācekļi nu sāk kliegt un daži pat bēgt uz tuvāko pakalnu, bet no turienes viņus drīz atdzen atpakaļ daudz tūkstoš zibeņu. Tagad simti kliedz: “Kungs, ja Tu to vari un spēj, palīdzi mums, citādi mēs visi ejam bojā! Tikai Matejs, Jairuts un Jonaels un viņu eņģelis neapmulst, un ar viņu darbu ir tuvu beigām. 19] Bet šoreiz Es, kas attiecas uz tās trako plosīšanos un trakošanu, vētru neapsaucu, bet gan ļauju tai tās gaitu; tikai tā nevienam ne mazākā mērā nedrīkst kaitēt! 209. Šīs vētras iemesls. Kunga ienaidnieku bojāeja. Misionāru vajāšana. Tiesas vētras labā iedarbība. Labais zvejas loms. 1] Bet Pēteris pienāk pie Manis un pavisam slepeni Man saka: “Kungs, vai Tēva Gars tomēr tevī tā atkāpies, ka Tu vairs nespēj šai vētrai pavēlēt? Tomēr, ja Tev tas ir iespējams, raugi šo vētru apklusināt!” — Es saku: “Tam ir gudrs iemesls, kādēļ šai vētrai, kas ilgi vairs neturpināsies, vajag iztrakoties! Bet ja tev ir kādas šaubas, tad zini, ka uz jūras ir desmit ienaidnieku kuģi, lai mums dzītos pakaļ un visus sagūstītu un pazudinātu! Bet šī vētra viņiem dara to, ko viņi gribēja darīt mums; ja tā, ko tad tu nu lūdz un prasi, ka Man jāatsauc šo mūsu nepieciešamākai svētībai vajadzīgāko vētru? Ļauj tai pilnīgi iztrakoties, līdz tā pilnīgi atbilst mērķim, kādēļ tā te ir, tad tā jau beigsies pavisam priecīgi! Skaties tur un tad saki Man, ko jūras kalnu augstie viļņi uz viņu trakojošām mugurām mētā šurp un turp, augšup un lejup, kā ļauni un nebēdnīgi bērni savas rotaļlietas!” 2] Pēteris pārskata visu tālo pār mēru augsti viļņojošo jūras virsmu un drīz ierauga vairākus sadauzītus vrakus un vienu vēl veselu mazāk sabojātu kuģi, un tas viss, kuģis un daudzie vraki no varenajiem viļņiem tiek juku jukām mētāti kā pelavas; tāpat viņš ierauga arī dažus cilvēkus, kuri pieķērušies atsevišķām kuģa daļām, pielieto visas pūles, lai sasniegtu krastu un pie tam no viena viļņa uz otru nepārtraukti tiek aprakti un laiku pa laikam atkal uzmesti augšā. 3] Kad Pēteris kādu laiku aplūko šo ainu, viņš saka: “Kungs, piedod man, jo Tu zini, ka es vēl vienmēr esmu grēcīgs cilvēks un tādēļ arī varēju Tevi apgrūtināt ar īsti dumju jautājumu; bet tagad man viss ir skaidrs! Ļaunie farizeji no Jesairas sev pasauca palīgus no Jeruzalemes; desmit kuģi tika apgādāti ar romiešu karavīriem, lai mūs šeit satvertu. Viņiem šeit vajadzēja nākt pār jūru, jo pa zemes ceļu šeit uz Kisu (vietas nosaukums, kas pilnīgi piederēja Kisjonam) viegli nevar atnākt, un te viņi ir saņēmuši savu pūļu labi nopelnīto algu! Viņi mums gan neko vairs nenodarīs un, kā es pēc viļņu virziena manu, sašķaidītie kuģi tiks dzīti pret Sibaru, kur ir daudzas zemūdens klintis, pie kurām šādā nekad nedzirdētā un neredzētā vētras trakošanā diezin vai kāds izglābsies! Ak, tas ir ļoti labi, ka šī ļaunā laulības pārkāpēju suga reiz ir saņēmusi tādu tiesu! Šis notikums gan varētu būt ļoti piemērots, lai atņemtu farizejiem visu tālāko drosmi atkal sacelties pret Tevi!” 4] Es saku: “Ak, sātans tūkstošs reiz tūkstošs reizes ļauj sev sist pa muti, bet pēc, tūkstošs reiz tūkstošs sitieniem tomēr vienmēr paliek tas pats visļaunākais Dieva un visa labā un patiesā, kas cēlies no Dieva gara, ienaidnieks. Tie, kuri tagad peld jūrā miruši, mums gan neko vairs nenodarīs; bet viņu vietā celsies citi un mūs piespiedīs bēgt grieķu pilsētās, un līdz tam laikam tieši neaiztecēs daudzas nedēļas!” 5] Pēteris saka: “Kungs, cik ilgi mēs šeit uzturamies, mums gan būs miers?” 6] Es saku: “Jā, tas noteikti; bet uz Zemes vēl dzīvo cilvēki un tautas, kuriem Evaņģēlijs tikpat vajadzīgs kā jums, un viņi ir no Tā Tēva radīti, kas arī jūs ir radījis. Par spīti visām vajāšanām mums vajag iet pie tiem, kuri mūs vēl gaida, un dot viņiem prieka vēsti no Debesīm. Viņi gan arī mūs vajās, bet ar laiku tomēr atgriezīsies un kā jēri nāks mūsu avju kūtī! 7] Mēs esam labi, un pasaule ir ļauna; tātad mēs no tās nekā laba arī nevaram gaidīt — izņemot šur un tur starp ļoti daudzām nezālēm kādu saldu zemeni! Bet nu skaties, vētra pamazām norimst un šai reizei visas briesmas ir garām.” 8] (Uz Baramu): “Draugs, vētra nostājas; kopā ar vētru ir pagājis pusdienlaiks, un tā baudīsim pus- 254

dienas, lai esam pietiekami spēcināti pēcpusdienas darbam!” 9] Nav gan vajadzīgs tuvāk attēlot pusdienas mielastu, kā arī vēl gaišākā gaismā parādīt aizgājušās lielās vētras iedarbību, sevišķi uz tiem desmit kuģiem; pietiek zināt, ka no tūkstoš cilvēkiem dzīvi palika tikai pieci; visi citi kļuva juras laupījums — uz Sibaras zemūdens klintīm vēl ilgi atrada satrūdējušus un zivju apgrauztus līķu kaulus un daudz visādus romiešu ieročus un ķēdes, kas bija paredzētas Man un Maniem mācekļiem. 10] Kā tādas vētras rezultātā farizeji, tāpat, kā arī romieši, sevišķi Kapernaumā un Nācaretē, kļuva daudz pazemīgāki, tam tikko vajadzīgs tikt tuvāk pieminētam un Man, kopā ar tiem, kas bija pie Manis, uz nedaudz nedēļām bija miers. 11] Bet šajā dienā pēc pusdienas mielasta nekas ļoti ievērojams vairs nenotika, un tādēļ mācekļi kopā ar Kisjonu gāja jūrā zvejot un līdz vakaram izvilka piecus bagātīgus lomus ar vislabākajām zivīm, kādas bija šajā jūrā, un tās ievietoja Kisjona zivju rezervuārā, par ko Kisjonam bija liels prieks, un vakariņām tūlīt tika ar visādām garšvielām un visādiem labiem augiem vajadzēja likt pagatavotas simts zivis. Un tā diena bija galā un pēc vakariņām visi devās pie miera, kas visiem jau bija vajadzīgs. 210. Izbraukums Kānā ielejā. Nabadzīgie jūdu zemkopji un peļņas kārie grieķu tirgotāji, ka Kisjona parādnieki. Kisjona cēlsirdība. Īsa dzīvības mācība ļaudīm. Kunga liecība par Sevi un Savu misiju. Šīs priecīgas vēsts laba iedarbība. 1] Nākamajā diena mēs izvedam tā saucamo izbraukumu ielejā, kas Samarijas virzienā stiepās tieši starp divām kalnu ganību rindām un caur kuru vienlaicīgi veda ceļš uz Damasku un no turienes tālāk uz visam mazām un lielām Vidusāzijas apdzīvotam vietām, kāda iemesla dēļ arī Kisjona muitas nams Kisā bija viens no ienesīgākajiem visa Galilejā. 2] Šajā ieleja, dabīgi, bija daudzas mazas apdzīvotas vietas, kurā tirdzniecības dēļ visvairāk kuplā skaitā dzīvoja jūdi un grieķi. Netālu no Kisas, divu ceļa stundu attālumā, atradās vieta, kas arī nesa Kānas vārdu, tādēļ atšķirība no Kānas Nācaretes tuvumā, ja nosauca Kānu pie Nācaretes, tad pielika nosaukumu “Galileja”; bet ja teica tikai Kāna, tad saprata otro augšā minēto Kānu ielejā, kura jau atradās Samarijas novadā, tādēļ arī Kisā, kā robežvietā starp Galileju un Samariju, atradās lielais robežmuitas nams. 3] Šī Kāna pa lielākai daļai bija apdzīvota no grieķiem, tā, ka uz vienu jūdu ģimeni droši nāca piecas grieķu; jūdi pa lielākai daļai pārtika no zemkopības un lopkopības, kamēr grieķi nodevas tikai tirdzniecībai. 4] Tātad mēs apmeklējam šo Kānu un tieši tur mājojošos jūdus, kuri no blēdīgajiem un viltīgajiem grieķiem nereti tika kliedzoši apkrāpti un kuriem, ka zemes īpašniekiem gandrīz vienīgajiem vajadzēja maksāt visas nodevas un panest citas grūtības, un tādēļ arī aiz sirdēstiem un skumjam viņi nereti krita visādas slimībās un sērgās. 5] Kad mēs nonācām Kānā un jūdi, ka arī grieķi ieraudzīja Kisjonu, kuru viņi visi labi pazina, tad viņi steidzās pie viņa, viņu sveicināja un lūdza, lai viņš ar viņiem ir iecietīgs; jo, kā jūdi, tā grieķi bija viņam parādā ievērojamas summas. 6] Bet Kisjons teica: “Ja es no jums gribētu ko piedzīt, tad man nebūtu vajadzīgs šo ceļu veikt pašam; bet gan es pie jums būtu sūtījis manus kalpotājus; bet es nācu, lai jums nestu lielu mierinājumu tajā, ka es jums visiem šeit atklāti paziņoju, kas jūsu parādi man ir samaksāti pārpilnīgi; jo tos ir samaksājis mans un arī jūsu Kungs un mani pilnīgi apmierinājis, un tādēļ jūs bez kādam tālākām raizēm varat būt pavisam priecīgi. 7] Kad Kānas iedzīvotāji to dzirdēja, viņi no pārmērīga prieka sāka neatlaidīgi lūgt Kisjonu, lai viņš viņiem tomēr vēlētos pateikt, kas un kur esot tas kungs, kas viņiem ir parādījis tādu lielu labdarību un žēlastību, lai tad viņi ietu un viņam dotu godu un pateiktos. 8] Kisjons, pie kam viņš liek roku Man uz pleca, saka: “Viņš ir Tas, Kura priekšā lokiet savus ceļus!” 9] Kad Kānas iedzīvotaji to dzirdēja, tad viņi visi nokrita Manā priekšā uz ceļiem un sejām un sauca: “Svētība tev, tu mums vēl pilnīgi nepazīstamais labdari! Ko labu un draudzīgu mēs tev jebkad esam darījuši, ka tu vēlējies apžēloties par mūsu lielo postu?! Un tā, ka tu, kā pilnīgi nepazīstams kungs un labdaris mums esi paradījis nekad vēl nedzirdēti lielu žēlastību, tad pavēsti mums visiem, kas mums tev 255