1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

jums, cik apzinīgi jūs to gribat izlietot jūsu patiesai un mūžīgai dzīvības svētībai.
11] Rezultāts izrietēs no jūsu pašu rīcības, un jūsu vārdi un rīcība kļūs jūsu tiesneši!
12] Bet tu, Philopold, uzturies šeit vēl trīs dienas un centies visu novest kārtība; tad nāc uz Kisu,
kur tu Mani sastapsi.
13] Philopolds apsola tā darīt; pēc tam Es svētīju šo apdzīvoto vietu, un mēs atkal devāmies atpakaļ
uz Kisu.
218. Notikumi Kisjona nama Kunga prombutnes laika. Kisjona kalpotaji
maldina farizejus un uz Kunga pavēli viņus atsauc atpakaļ. Farizeju atzīšanās
un lūgums izdziedināt viņu slimniekus. Liels dziedināšanas brīnums.
1] Kad mēs pārnācām mājās, mums pretī nāca vairāki kalpotāji un stāstīja, ka drīz pēc mūsu aiziešanas
ielejā ir atnākuši daudzi svešinieki un sīki apjautājušes par Mani, ko Es šeit darīju un uz kurieni
nu esmu devies. Bet viņi, kalpotāji, kuri svešiniekos pazina pārģērbtus farizejus, viņiem teica, ka Es jau
sen esot aizgājis no šī apvidus un, pēc viņu domām, varbūt pat uz Damasku vai iespējamā kārtā pat uz
Persiju pie pagāniem; jo, šeit uzturoties, Es vairākkārt esot tā izteicies: “Jūdiem pestīšana tiks atņemta
un dota pagāniem!”
2] Tad šie jautātāji redzami sadusmojas un viens no viņiem pēc tam teica: “No jauniem kokiem
puikas augļus gan var nokratīt, bet ne tā no kāda veca koka, kurā, ja grib nonākt līdz augļu pilnajiem
zariem, vispirms ar visu uzmanību vajag uzkāpt! Senajam jūdismam šis burvju mākslinieks gan nožēlojami
maz ko nodarīs!”
3] Uz to viņi, kalpotāji, smējušies un teikuši: “Nu, uzmaniet, ka sapuvušo koku nenogaž vējš! Mums
liekas, ka jūsu koks īstenība jau sen ir nogāzies, un no kāda augļa, izņemot, ja nokaltušos zarus neapkarat
ar sakaltušām vīģēm un tādu nelietību nepasludiniet par brīnumu — jau sen vairs nav saskatāmas
ne pēdas!”
4] Par tādu piezīmi farizeji bija redzami sadusmoti un sāka kalpotajiem draudēt.
5] Bet kalpotāji teica: “Pirmkārt, mēs esam grieķi un mums ir mūsu ķeizara reliģija, un tādēļ mēs
dumjību, kuru jūs dēvējat par Dieva mācību, varam izsmiet un jūs mums neko nevarat padarīt, ja mēs
to nedarām jūsu tempļos un skolās. Un, otrkārt, mūsu ir daudz, kas kalpojam lielā un varenā Kisjona
namā, un, ja jūs šo vietu drīz neatstājat, tad mēs sāksim ar rungām jums paradīt ceļu.” Tad farizeji saniknoti
klusēja un gāja savu ceļu augšup un, proti, pa ceļu, kas no šejienes ved uz Jeruzalemi.
6] Bet tagad mēs Tev jautājam, vai mēs esam pareizi rīkojušies!?”
7] Es saku: “Izņemot vienu, pavisam pareizi, bet tas nebija labi, ka jūs viņiem teicat apzinātu nepatiesību.
Būtu bijis labāk ja jūs viņiem būtu teikuši patiesību. Tādā gadījumā viņi būtu mūs šeit sagaidījuši
un mēs būtu panākuši viņu izmainīšanos; jo tie pa lielākai daļai bija slimnieki, starp viņiem gan daži
farizeji, bet tomēr nedaudz labāka veida. Tagad viņi ir apmetušies pakalnā, kas paceļas līča augšējā galā;
tādēļ ar ēzeļiem un mūļiem steidzieties pie viņiem un atgādājiet viņus visus šeit. Sakiet viņiem: “Ir atnācis
Kungs un gaida jūs!” Slimniekus lieciet uz mūļiem un ēzeļiem, un veselajiem jāiet kājām!”
8] Uz šo Manu prasību, kaut gan jau ir diezgan krēsla, visi kalpi dodas ceļā un pēc kādas stundas
atved visus, kurus iepriekš aklā dedzībā bija padzinuši.
9] Pavisam pienācīgi godbijīgi pie Manis tūlīt pienāk pieci farizeji un žēlojas par to, un kalpotāji
pret viņiem bija izturējušies ļoti rupji, viņi viņus nolamājuši un viņiem melojuši.
10] Bet Es viņus mierināju un viņiem teicu, ka kalpotāji neko ļaunu negribēja: “Jo viņi to darīja
tikai aiz aklas mīlestības uz Mani, tā kā viņi ticēja, ka jūsos pazina Manus ienaidniekus. Bet tāpēc pēc
Manas ierašanās Es viņiem arī pavēlēju jūs, un, cik labi iespējams, tūlīt atgādāt šeit un tā viņiem vajadzēja
vērst par labu to, ko viņi iepriekš jums visiem nodarīja, un Es domāju, ka tādā veidā šī lieta ir
izlīdzināta!”
11] Farizeji saka: “Pilnīgi; tagad viss atkal ir labākā kārtībā. Bet nu par ko citu!
12] Mēs šeit atnācām no Betlēmes, tā kā par tavu ārkārtējo dziedināšanas mākslu mēs dzirdējam
brīnumlietas. Tādēļ arī atvedām līdzi daudzus slimniekus. Tiem, kuriem vēl bija tik daudz spēka, ka
varēja iet, protams, vajadzēja iet kājām, — bet vājākos mēs šeit atgādājam uz nastu nesējiem dzīvniekiem.
Tādēļ mēs tevi lūdzam, lai tu vēlētos apžēloties par šiem cietējiem un viņus izdziedinātu no viņu
slimībam.”
264