1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

turēt vērtīgu, cik man tā ir un tai vajag būt noderīgai visā pilnībā iegūt dvēseles mūžīgo dzīvību. Un ka
es to visā skaidrībā un patiesībā esmu sasniedzis, par to es neesmu pateicību parādā nevienam citam, kā
tikai vienīgi Jēzum, kas man ir parādījis apslēpto ceļu uz turieni.
15] Un šo Jēzu, šo Dievu starp visiem cilvēkiem, jūs vajājat ar uguni un zobenu un diezin vai ātrāk
rimsieties, lūdz jūs Viņam nodarīsiet to, ko jūsu tēvi darījuši visiem praviešiem!
16] Bet tad bēda jums! Dievs jums, kā jūs sevi visapkaunojošākā kārtā dēvējat par Dieva tautu,
Viņa bērniem, no Debsīm ir sūtījis Dievu; katram godīgam cilvēkam ir saprotams, ka katrs Viņa vārds
ir mūžīga patiesība no Dieva, un jūs gribat Viņu nonāvēt, jo Viņš atmet jūsu vecos tempļa mēslus!”
17] Bēda jums! Reiz pār jums nāks briesmīgas Dieva dusmas!
18] Jā, es tavai meitai gan vēl varētu palīdzēt; es nu sevī jūtu spēku. Bet es negribu viņai palīdzēt, jo
jūs visi esat velni un ne cilvēki! Bet velniem es nekad nesniegšu palīdzīgu roku!”
19] Šī runa kā ugunīgām bultām plosīja Jairusu; viņš gan atzina tās dziļo patiesību un jau gribēja
atkāpties no sava amata; bet viņš baidījās, ka tas radīs lielu satraukumu, un Borusam teica:
20] “Pieklājīgs tu pavisam neesi; bet tavi vārdi ir patiesi. Ja es, neradot lielu un zināmā mērā kaitīgu
sensāciju, tagad varētu savu augsto stāvokli pārmest pār muguru, patiesi, lai izdziedinātu manu mīļāko
meitu, es būtu uz to pilnīgi gatavs! Bet padomā par briesmīgo satraukumu, ko izraisītu šis solis! Tādēļ
pagaidām to jāatliek līdz labākiem laikiem.”
21] Boruss saka: “Es esmu runājis un tagad iešu pa labāku ceļu, nekā tas bija šeit pie tevis. Jo šeit
acīmredzami ir elle uz zemes, un tajā neviens eņģelis nevar paveikt nekā laba, nerunājot, ka to varu es,
kā vēl vājš, miesā mirstīgs cilvēks!”
22] Ar šiem vārdiem Boruss neatturami atstāj priekšnieka māju un ļoti satraukts steidzas prom no
turienes. Tas notika Kapernaumā otrajā dienā pēc tam, kad mēs jūrā satikām izsūtītos sūtņus.
23] Bet Es uz pakalna atpūtos un par šo notikumu pavēstīju veselu dienu iepriekš, nekā tas patiesībā
notika.
230. Mācekļu prieks par Borusa izturēšanos un Marijas pateicība. Kisjona
dāvana Marijai un Jāzepa dēliem: kāds skaists īpašums. Jāzepa dēla Jozusa
padevība Dievam. Kunga iepriecinošais pareģojums. “Es un Tēvs esam viens,
ne divi”. Jāzepa nāve un viņa liecība par Jēzu. Uzmanība pie garīgo noslēpumu
izpaušanas.
1] Pēc šī atstāstījuma visi mācekļi, viņiem labi pazīstamo Borusu, būtu vēlējušies apkampt un noskūpstīt,
bet mēs atkal devāmies uz Kisu un tur nonācām tieši, Saulei rietot.
2] Bet Barams jau arī bija sagatavojis vakara mielastu, un pēc padarītā svarīgā darba tas mums ļoti
labi garšoja. Mielasts arī Jūdam uzlaboja garastāvokli, un viņš slavēja Borusa, kuru arī viņš labi pazina,
drosmi.
3] Pēc mielasta par to vēl ilgi tika runāts; pat māte Marija nevarēja vien pietiekami Borusu svētīt,
ka viņš pie priekšnieka, kurš īstenībā lika atņemt viņas mazo māju, uzņēmās rūpes par viņiem.
4] Vecākais Jāzepa dēls teica: “Beigās mūsu godīgi iegūtais īpašums tomēr tiks atdots atpakaļ?!”
5] Kisjons saka: “Draugs, nevēlies to! Redzi, šeit jums visiem ir labāka esamība, un pie tam jūs esat
pasargāti no katras vajāšanas, un es jums pilnīgā īpašumā dodu tur to viesnīcu līča galā un turklāt ap
simts akriem zemes, un pie šādas maiņas jūs viegli varat aizmirst sāpes par mazo īpašumu, un no šejienes
jūs esat tuvāk Jeruzalemei vairāk kā pus dienas ilgu ceļojumu, nekā no Nācaretes.” Jozus ar to ir
pilnīgi apmierināts; bet tomēr prasa arī Manu padomu.
6] Un Es saku: “Kas ir labāk, tas vienmēr ir labāk; tādēļ pieņem to, bet nekad to neuzskati kā savu,
bet gan tikai kā kādu no Dieva tev šim īsajam laikam dotu lietu!”
7] Uz to Jozus saka: “Kungs un Brāli! To mums mācīja jau mūsu tēvs Jāzeps un mēs tad arī mūsu
īpašumu Nācaretē nekad neuzskatījām kā mums piederošu, bet gan tikai kādu šim īsajam laicīgās dzīves
laikam no Dieva aizdotu lietu, par kuru mēs ik dienas kopā ar tevi viņam pateicāmies un līdzās Viņam
arī vienmēr lūdzām, lai Viņš šo dārgumu vēlētos saglabāt mūsu laicīgām vajadzībām. Cik ilgi tā bija
Viņa svētā griba, Viņš to arī saglabāja, bet tagad kopā ar Hiobu es saku: “Tas Kungs mums to ir devis
un, tā kā Viņam tā labpatika, Viņš to atkal ir ņēmis. Lai notiek vienīgi Viņa svētā griba un vienīgi Viņam
lai ir viss gods un visa slava! Ko Dievs ņem, to Viņš var bagātīgi atdot. Nu, ar to mēs kā tavi laicīgi
278