2] Viens farizejs,

2] Viens farizejs, nāves bailes drebēdams, saka: “Kungs, ja es runāju, vai tu arī man dāvā dzīvību?” 3] Faustus saka: “Arī tev, jo tu esi viens no niecīgākajiem starp viņiem.” 4] Pārējie vienpadsmit farizeji kliedz: “Vai tad tu nezini, ka drīzāk jāmirst, nekā jākļust par Dieva nodevēju?!” 5] Tas Viens farizejs saka: “To es labi zinu, bet te gan nav runa par Dievu, bet gan tikai par jūsu visapkaunojošāko romiešu apkrāpšanu. Ar jūsu negodīgajām viltībām jūs tā protat romiešiem atņemt lielo guvumu, ka par to patiesi vajag brīnīties visai pasaulei. 6] Tu, galvenais blēdi, biji ietērpies zemes virspavēlnieka, kas tagad rezidē Sidonā, dažkārt arī Tirrā, tērpā. Tev bija ķeizara lielais varas gredzens un zelta zobens, un visas Palestīnas un visas Pontus kundzības zizlis. 7] Pie tam tu, sķiet, arī esi, mazākais, tik vecs, kā ļoti godājamais sirmgalvis Ķirenijs, pieņēmi viņa vārdu un līdzīgi Ķirenijam biji sev sagādājis svītu un galma greznību, sēdēji staltā zirgā un, kad nodokļu pārvedējs tevi sveicināja kā valsts pavēlnieku un pusdienas ceļojuma attālumā no Piras kā iedomātam valsts pārvaldniekam nodeva viņa parakstītās pavēles un līdzās tad arī naudu un dārgumus, kurus saņēma tavi ļaudis, maskējušies par romiešu karavīriem. Tad tu viņam pavēlēji cik iespējams, ātri atgriezties Pontā, jo tu esi dzirdējis, ka nodokļu izspiešanas dēļ Aizpontas iedzīvotāji ir apvienojušies ar varenām skitu ordām pret romas kundzību. Tur draud briesmas; tādēļ arī tu kā (neīstais) valsts virspavēlnieks Romas uzdevumā viņam kā drosmīgākajam Pontas un Mazāzijas virsniekam tik tālu esi nācis pretī, lai šajā spiedošajā vajadzībā viņam saīsinātu atpakaļceļu. 8] Pats par sevi saprotams, ka Pontas un Mazāzijas virsnieks ar saviem 3000 jātniekiem steidzīgi griezās atpakaļ un dažās stundās jau bija tik tālu no mums, ka mums vairs nebija iespējams no viņa baidīties. Mums visiem uz dzīvību un nāvi tika uzlikta klusēšana un katram apsolīts 200 pfundu sudraba, bet ko līdz šim mēs vēl neesam saņēmuši, bet gan tas bija jāsaņem tikai Jeruzalemē. Bet liktens gribēja citādi, un ar tiem 200 pfundiem nu it kā izskatīsies nedaudz slikti. 9] Tad nakts laikā dārgumi tika nogādāti Kapernaumā un tur gulēja jau apmēram divus mēnešus, un slepenais ceļš tika ierīkos tikai lielo dārgumu dēļ un, cik man zināms, neved uz Jeruzalemi, bet šajos kalnos kādā lielā apslēptā alā, kur — un ne templī — jau atrodas daudzi tūkstoši pfundu zelta un sudraba. 10] Bet šajā noslēpumā bijām iesvaidīti tikai mēs divpadsmit un bez mums par to nezina neviens farizejs, izņemot mūsu 30 palīgus. Viņiem ir teikts, ka tas tiks uzglabāts gaidāmajam Mesijam, kas jūdus drīzā laikā atbrīvos no romiešu jūga. Bet, dabīgi, es zinu kādu citu iemeslu, un pirmkārt tas ir pārticība uz pārticību — un otrkārt, svarīgos gadījumos, kur vareniem romiešiem grib likt dejot pēc viņu stabules, vai arī, lai templī sev nopirktu augstāku stāvokli, kas, dabīgi, vienmēr maksā milzīgi daudz naudas. Tagad tu zini visu; vari nopratināt arī tos trīsdesmit, un viņi tev teiks to pašu. 11] Vienīgi ķīlas bija domātas Jeruzalemei, lai templi darītu sev labvēlīgu; bet nauda un dārgumi būtu aizceļojuši alā, pie sev līdzīgiem, ja šeit tie nebūtu cietuši tik varenu avāriju.Tagad tu zini visu, kā tās lietas stāv, un nu dari, kā tev šķiet pareizi; tikai neesi pret mani un tiem 30 apstulbinātiem pārāk cietsirdīgs un nepielūdzams!” 12] Faustus saka: “Pret tevi un tiem trīsdesmit es neuzstāšos kā tiesnesis, bet gan kā aizstāvis, bet kam jānotiek ar tiem vienpadsmit, par to jāspriež Ķirenijam! Tikai saki man vienu, vai no naudas un dārgumiem nekas nav gājis zudumā, vai šeit ir viss kopā, kas tika vests no Mazāzijas un vai šeit tu ko zini par to slaveno alu?” 13] Farizejs saka: “Kā viss, kas te ir, kopā ar ratiem ir ticis saņemts, tā tas te vēl ir neizskarts un nesagandēts. Bet kas attiecas uz slaveno alu, tad es kā līdzzinātājs, dabīgi, zinu visu, kas tajā ir, un, izņemot mūs divpadsmit, neviens cilvēks nevar atrast, kā pie tās piekļūt un tajā ieiet.” 14] Te Faustus uzslavēja farizeju, kas saucās Pilahs, un Kisjonam teica: “Nu, draugs un tagad mans godājamais sievastēv, ala acīmredzot atrodas tavos kalnos un dos tev to, kas tev pēc pirmā sprieduma pienākas; bet ķeizara naudu un dārgumus pagaidām ņem sava glabāšanā, jo līdz ārkārtējā procesa beigām tie pie tevis būs vislabāk uzglabāti. 15] Pilahu aprūpē uz mana rēķina; bet tiem trīsdesmit šai naktij dod labi apsargātas guļasvietas; cik ilgi ala nav evakuēta, es viņiem nevaru dot brīvību. Bet pēc evakuēšanas viņi tad var iet, kur grib. Es arī negribu viņus likt pērt, jo viņu gatavība pakalpot mūs noveda pie liela atklājuma. 288

239. Tiesas scēnas turpinājums. Tie vienpadsmit tempļa blēži sprukās. Viņu lūgums pēc žēlastības. Citas alas dārgumu piedāvāšana kā izpirkuma maksa. 1] Pēc tam Faustus vēršas pie tiem vienpadsmit un saka: “Nu, kā ir ar to pazudināšanu, ar ko jūs pirmīt tik ļoti kundziski piedraudējāt? Patiesi, tādam svaidītam Dieva kalpam vajag būt ļoti briesmīgi rūgti, te stāvēt kā kādam lielākam valsts blēdim! Bet pagaidiet tikai, pār jums nāks kas vēl ļaunāks; tā ir viegla priekšspēle. 2] Patiesi, jums šeit jāpateicas tikai Vienam, ka es jūs ātri nelieku izģērbt, neaplieku ar ķeizara lāstu un kā tādus nenododu bendēm. Un šis Viens ir man līdzās, dievišķais Jēzus no Nācaretes, Kuru jūs jau sen esat nolādējuši un nu vajājat no vienas vietas uz otru, un to tādēļ, ka Viņš sev godīgi atļāvās jūs atmaskot nabaga, caur jums aklas padarītas, tautas priekšā. 3] Ielūkojieties sevī un sakiet, vai līdzās jūsu sātanam var būt vēl kas ļaunāks, nekā esat jūs!? 4] Jūs tautas mācāt pazīt Dievu, kuram jūs paši nekad neesat ticējuši; jo, ja jūs ticētu vienam Dievam, Jehovam, kuru Mozus jums skaidri pasludināja un kuram dzīvi ticēja un uz kuru cerēja jūsu pirmtēvi, tad jūs par visvareno Dievu nebūtu ņirdzīgi zobojušies un apkaunojoši Viņu apgānījuši. 5] Garīgi nogalinātai tautai, kā Visaugstākā svaidītiem kalpiem jūs liekat sev parādīt dievišķu godu un pie tam vēl no nabaga tautas prasāt neizpildāmus upurus par to, ka jūs ar dzelzs durvīm un aizbīdņiem tai aizsprostojat Dieva gaismas un dzīvības vārtus! 6] Sakiet sev paši, vai var būt vēl lielāki noziedznieki pret Dievu, ķeizaru un nabaga cilvēci, kādi esat jūs! 7] Ak, lielā Dieva nepatveramā pacietība un lēnprātība! Ja man būtu tikai dzirkstelīte dievišķas varas pār elementiem, tad debesīm nepietiktu uguns, kuras es pār jums liktu līt dienu un nakti! 8] Kungs, kādēļ Ābrama laikā Tu tik cietsirdīgi piemeklēji Sodomas un Gomoras pilsētas un to iedzīvotājus, — kuri izņemot viņu ačgāno miesas kāri, pret šiem negantniekiem, kuru skaits tagad visā jūdu zemē ir lielāks, nekā bija visu desmit pilsētu iedzīvotāju skaits, tomēr acīmredzami bija eņģeļi?! 9] Jūs sevi dēvējat par Dieva bērniem un sakāt, ka Dievs esot jūsu Tēvs! Patiesi, ar Dievu, kas pasaulē liek šādus bērnus, mūžam negribu ielaisties nekādās darīšanās; jo pēc Plutona mīta pie mums, romiešiem, tas nozīmē — sātans vai belcebuls, tas ir jūsu tēvs! 10] Jūs esat tā dzīvā ļaunā sēkla, kuru jūsu tēvs vienmēr izkaisa starp dievišķiem kviešiem, lai ar to viņš dievišķo sējumu nomāktu, un jūs sevi dēvējat par Dieva svaidītiem kalpiem! Jā, jūs esat sātana kalpi; viņš jūs ir svaidījis visa dievišķā uz Zemes samaitāšanai! 11] Ja jūs būtu tikai nedaudz mazāk velnišķi, nekā jūs esat, tad šī Viena dēļ, kas ir šeit, es pār jums būtu licis krist iespējami panesamākam spriedumam. Bet, tā kā jūs esat pārāk velnišķi slikti, tad es negribu savu vārdu ar jums aptraipīt, bet gan es jūs Sidonā nodošu Judico criminis atri (tiesā par melnu noziegumu); jo te katrs judex honoris septiņas reizes mazgā rokas.” 12] Kad tie vienpadsmit dzirdēja Faustu tā sakām, viņi sāka trīcēt un lūdza žēlastību, un apsolīja pilnīgi atgriezties un laboties un simtkārt atlīdzināt katru zaudējumu, kuru kādam nodarījuši. 13] Faustus saka: “Ar ko tad? Bagātā ala tagad ir mūsu rokās; no kurienes tad jūs vēl gribat ņemt naudu un dārgumus? Vai tad jums ir vēl vairākas alas, kas pārpilnas zelta, sudraba un pērļu?” 14] Tie vienpadsmit saka: “Kungs, mums ir vēl viena aiz Horacijas, kurā guļ seni dārgumi, kas no tempļa un citiem dievnamiem tur tikuši nogādāti babiloniešu gūsta laikā. Līdz mūsu laikam neviens par to neko nezināja. Bet pirms septiņiem gadiem mēs devāmies medībās uz rubeņiem un meža bitēm un pēc medus. Jau pavisam tuvu grieķu teritorijai, kur paceļas viens, ne sevišķi augsts kalns, mēs atradām kādu vietu, kur no četru vīru garuma augstas un vertikāli slīpas sienas burtiski tecēja lejā medus un vasks. Sienas augšdaļā bija redzama tāda lieluma atvere, ka tajā visā augumā varēja stāvēt divpadsmit gadus vecs zēns. 15] Virs šīs atveres pacēlās vēl tālāka droši ap septiņdesmit vīru garuma augsta siena, tā, ka bez kādām trepēm būtu neiespējami sasniegt noteikti medus un vaska bagāto atveri, kur mēs redzējām ielidojam un izlidojam daudz bišu. Drīz tika sagādātas trepes un pietiekamā daudzumā salmi un visādas zāles bišu izdedzināšanai. Izņemot dažus bišu dzēlienus, operācija tika laimīgi pabeigta. Mēs tur ieguvām vairākus simtus pfundu tīrākā medus un tikpat daudz vaska. 16] Bet kad mēs nodarbojāmies ar vaska izvākšanu, te mēs drīz uzdūrtāmies uz tempļa metāla piederumiem, un, kad mēs metālu izpētījām tuvāk, tad drīz izrādījās, ka tie bija tīra zelta un sudraba. Mēs 289