1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

viesis ir jūsu namā, viņš gan bauda viesa tiesības; bet, kad viņš pēc tam grib no nama iziet, tad durvju
priekšā gaida pasūtīti tiesas kalpi un šķēpneši, kas viņu sagūsta un iekaļ važās un ķēdēs. Saki, vai arī tas
pieder pie senās viesmīlības?!”
9] Jūds, nedaudz apmulsis, sacīja: “Kurš gan ar tīru sirdsapziņu var izplatīt par mums tādas
valodas?”
10] Es teicu: “Tas, kas to zina! Vai pirms pāris dienām kāds cilvēks tā netika nodots tiesas rokās?”
11] Jūds, vēl vairāk apmulsis, sacīja: “Meistar, kas Tev to teica? Ja kaut kas tāds noticis, saki, vai tas
noziedznieks to nav pelnījis?”
12] Es saku: “Bet pie jums daudz kas ir noziegums, kas Dieva un Manā priekšā nekāds noziegums
nav; jo jūsu cietajās sirdīs daudz kas ir noziegums, pret ko Mozus nav devis nekādu bausli. Tie ir jūsu
likumi un Manā priekšā tie nevienu cilvēku nepadara par noziedznieku! Ja jūsu likumi ir grēks pret
Mozus baušļiem, kā tad tas, kurš tur Mozus baušļus un ar to grēko pret jūsu likumiem, ir noziedznieks?
Ak, Es jums saku: “Jūs visi esat pilni ļaunprātības un nekaunīgas viltības!”
13] Jūds saka: “Kā tas var būt? Mozus mums ir devis tiesības sevišķos gadījumos izdot likumus, un
tātad mūsu labi pārdomātie likumi ir tikpat labi, kā paša Mozus baušļi. Tātad, vai tas, kurš tos neievēro,
nav tāds pat noziedznieks, kā tas, kurš nogrēkojies tieši pret Mozus baušļiem?
14] Es sacīju: “Jūsu priekšā jā, bet ne Manā priekšā. Mozus pavēlēja, ka savus vecākus jāmīl un
jāgodā, bet jūs sakāt un priesteri pat pavēl: “Kas par to upurē templī, tas no šī baušļa atpērkas”. Bet,
kad nu kāds cilvēks nāk pie jums un saka: “Jūs esat Dieva noliedzēji un nožēlojami krāpnieki, jo savas
mantkārības dēļ atceļat Mozus bauslību, tās vietā dodami citu likumu un ar to mokāt nabaga cilvēci! —
Redzi, tajā arī pastāv tā cilvēka noziegums pret jums, un pie durvju sliekšņa jūs viņu nodevāt tiesai, —
saki, vai šis cienījamais cilvēks ir to pelnījis, jeb vai jūs pret Mozu neesat daudz lielāki noziedznieki?”
15] Te Jūds saskaitās un aizgāja pie citiem saviem biedriem, kuriem viņš izstāstīja visu, ko no Manis
bija dzirdējis, bet viņi kratīja galvas un teica: “Dīvaini! Kā šis cilvēks var to zināt?” — Bet Es atstāju
šo vietu un ar savējiem devos uz kādu nelielu mājvietu ārpus pilsētas un dažas dienas tur paliku.
16. Kunga atklātā tempļa šķīstīšanas garīgā nozīme jeb atbilstība. Ļoti svarīgi
dzīves un vadības padomi.
1] Šeit atstāstītais, protams, nav abu otra nodaļā sastopamo notikumu vēsturiskās norises ļoti detalizēts
attēlojums; jo bija noticis un atgadījies vēl šis tas, ko mazsvarīguma dēļ šeit nevajadzēja atstāstīt,
tāpēc, ka tas, pirmkārt, būtu sagādājis pavisam nevajadzīgu darba pagarinājumu un, otrkārt, nebūtu
devis tekstam nekādu augstāku vērtību un neveicinātu dziļāku tā izpratni. Vēl atliek īsi izteikt otrā notikuma
garīgo nozīmi un šī otrā nodaļa, ciktāl tā lasītājam un klausītājam sniedz tikai divus svarīgākos
sevī noslēgtus notikumus, ir uzskatāma par pabeigtu.
2] Pirmā notikuma Kānā Galilejā garīgā nozīme ir jau dota; tātad mums parādāma vēl tikai otrā
notikuma garīgā nozīme, un tā ir sekojoša:
3] Templis attēlo cilvēku viņa dabiskā laicīgā sfērā. Tempļa, tāpat kā cilvēka, iekšienē atrodas
tas vissvētākais; bet arī āriene jātur svēta un tīra, lai netiek apgānīta iekšiene — kā tempļa, tā cilvēka
vissvētākais!
4] Tempļa vissvētākā daļa gan ir aizsegta ar biezu priekškaru, un vissvētākajā vietā drīkst ieiet vienīgi
augstākais priesteris un tikai zināmos laikos. Priekškars un tagad reti atļautā vissvētākās vietas apmeklēšana
ir kā aizsargs pret vissvētākās vietas apgānīšanu. Ja kāds cilvēks grēko ar savu miesu, tad
viņš apgāna ne tikai to, bet arī savu dvēseli un līdz ar to arī savu garu, kas katrā cilvēkā attēlo iekšējo
un vissvētāko, un tas patiesi arī ir šis vissvētākais cilvēkā, tāpat kā templī tas ir novietots dziļi aiz bieza
priekškara, un vienīgi tikai mīlestībai uz Dievu, kas katrā cilvēkā ir tas īstākais Dieva augstais priesteris,
ir atļauts nesodītai iespiesties sājā vissvētākajā un pacelt priekškaru. Gadās, ka šis vienīgais augstākais
priesteris cilvēkā pats kļūst netīrs, pieķerdamies netīrām pasaulīgām lietām un šīs pieķeršanās dēļ
darot nelietības. Kā gan vissvētākā vieta var palikt nepagānīta, ja to apmeklē netīrs virspriesteris?!
5] Tātad, ja cilvēkā, tāpat kā templī, viss kļuvis netīrs, viņš pats saviem spēkiem vairs nespēj to iztīrīt
— ja slota ir pilna mēslu un netīrumu, kā lai tā der kādas telpas iztīrīšanai?! Te tad diemžēl Man
Pašam vajag likt rokas pie darba un ar varu tīrīt templi, proti, ar visādu sāpīgu procesu, kā slimību un
šķietamu nelaimes gadījumu palīdzību.
28