Views
6 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

1. Abi,

1. Abi, un vēl daudzi citi, kas dzird eņģeļa paskaidrojumu, izplēš lielas acis, un Pēteris Man jautā, teikdams: “Kas ir tajā, ko nu runāja Jonaela kalpotājs? Tas tomēr izklausās pārāk dīvaini! Kā miesa var tikt barota no dvēseles atkritumiem!? Vai tādā arī dvēselei ir kuņģis un beigās pat tūplis?” 2] Es saku: “Eņģelis runāja pilnīgu patiesību: tā tas ir. Tādēļ nesavtīga ēšana un plītēšana dvēseli pašu padara juteklīgu un materiālu; viņa tiek pārslogota, un miesa nevar uzņemt visus dvēseles atkritumus, un sekas ir, ka atkritumi paliek dvēselē, viņu nospiež un dara bailīgu, tā, ka viņa tad pielieto visus līdzekļus un ceļus, lai ļoti sakrājušos atkritumus no sevis izvadītu. Ceļi tad ir visāda netiklība, izvirtība, laulības pārkāpšana un līdzīgi tāda veida grēki. 3] Bet tādēļ, ka tad tas dvēselei sagādā zināmās iekāres, tad pēc tam viņa kļūst arvien baudkārāka un beigās tad vēl vairāk nododas pārmērīgai ēšanai un dzeršanai, beidzot kļūst pavisam jutekliska un garīgās dzīvības lietās pavisam tumša, tādēļ cietsirdīga, nejūtīga un beigās dusmīga, ļauna un augstprātīga. 4] Jo ja kāda dvēsele tagad parādītā dzīvesveida dēļ pazaudē un tai nepieciešami vajadzēja pazaudēt viņas garīgo vērtību un tātad ir garīgi mirusi, tad viņa no viņas netīrumiem burtiski sāk celt troni un beigās pat atrod to par godu, ka ir tik netīrumiem bagāta. 5] Es jums saku: Visi cilvēki, kuri pasaulē atrod labpatiku pie tā, kas patīk viņu juteklībai, kā dvēseles pāri acīm un ausīm sēž viņu dziļākos netīrumos un tādēļ garīgi ir pilnīgi kurlas un aklas, un nespēj vairs redzēt un dzirdēt un saprast to, kas viņām atnestu labumu. 6] Tādēļ vienmēr esiet mēreni ēšanā un dzeršanā, lai jūsu dvēsele nesaslimst un tā neiet bojā viņas netīrumos.” 7] Pēteris rāda ļoti domīgu seju un saka: “Kungs, ja tā, kas nav apšaubāms, tad gan vairāk jāgavē, nekā jāēd?” 8] Es saku: “Kas īstā laikā gavē, dara labāk, nekā tas, kas vienmēr nesātīgi ēd un dzīro; bet tomēr ir starpība starp gavēšanu un gavēšanu! Pilnīgi pareiza gavēšana pastāv tajā, ka atturas no visiem grēkiem, un visiem spēkiem pats sev atsaka visās pasaules lietās, savu krustu (tajos laikos pārnestā nozīmē: grūtības, bēdas un postu) ņem uz saviem pleciem un tā seko Man, bez kā pārāk baidās ēst un dzert, bet arī pāri vajadzībai pārāk nenododas negausībai; visai pārējai gavēšanai ir maza vai arī nekāda vērtība. 9] Jo ir cilvēki, kuri caur zināmu savas miesas mērdēšanu grib iespiesties garu pasaulē un tad ar to palīdzību uzveikt dabas spēkus; kas tad ne tikai nav derīgi dvēselei, bet gan pār mēru kaitīgi. Jo tad dvēsele kā negatavs auglis nokrīt no dzīvības koka, kura saknes dzīvības kodols vienmēr ir sapuvis, tukšs, kurls un tātad miris. 10] Tādēļ tāda veida sevis mērdēšana un gavēšana ne tikai nav tikums, bet gan ļoti liels grēks! 11] Tālab kas te grib dzīvot pēc patiesas kārtības mēra, tas lai dzīvo tieši tā, kā Es pats dzīvoju un mācu viņam dzīvot, tad arī viņš dzīvības augli redzēs sevī dzīvi uzziedam un pilnīgi nobriestam, kurā tad nevar izveidoties nekāds mēris, bet gan pilnīgi dzīvs kodols kādreizējai mūžīgai dzīvībai garā un labākā kārtībā tiek izglītots dzīvākai pašapziņai un sekmīgai turpmākai gaitai. Tagad jūs arī zināt, kas pēc pilnas dievišķas kārtības te pareizi darāms; dariet pēc tā, tad jums jūsos būs dzīvība. 12] Bet nu Saules stari arvien vairāk un vairāk sāk pieņemties spēkā; tādēļ mēs no šī pakalna dosimies atpakaļ ēnu bagātajā dārzā, un tu, mans rakstītāj Matej, vari savest kārtībā savas tāfeles un piezīmes pārrakstīt nedaudz pilnīgākā redzētā un dzirdētā attēlojamā. Bet mēs nu nedaudz atpūšamies!” 208. Kungs ar savējiem dārzā. Matejs kārto savus rakstus. Baiss miers pirms vētras. Gudrais eņģelis mierina cilvēkus nebīties no vētras briesmām. Zemestrīce, vētra uz jūras un negaiss. 1] Mēs nu atstājam pakalnu un dodamies zem ēnas bagātajiem kokiem. Te zem kāda vīģes koka kuplajiem zariem bija skaists zālājs, uz kura Es apsēdos un iemigu; nu visi citi, pat Marija, arī novietojās Manā tuvumā un iemiga. Tika Jonaels, Jairuts un Matejs apsēdās pie kāda dārza galda, kur Matejs sāka kārtot savas tāfeles un Jonaela un Jairuta eņģelis viņu darīja uzmanīgu uz dažiem trūkumiem. 2] Pret pusdienlaiku Barams, kurš pagaidām kopā ar Kisjonu atradās uz kuģa, pamanīja, ka pret vakariem virs horizonta sāk pacelties ļoti smagi negaisa mākoņi un ūdens spogulis pamazām kļuva mierīgāks un mierīgāks, kas te bija drošā zīme, ka visā drīzumā sāksies iznīcinošs negaiss, apvienots ar 252

zemestrīci. 3] Tādēļ Barams lika ātri aiznest no kuģa visu pārtiku un cik iespējams, stipri kuģi nostiprināt pie krasta; un tikko Barams ar darbu bija galā, kad pamanīja, ka tālumā jūrā jau sāk sacelties ļoti lieli viļņi! 4] Te Kisjons teica: “Mums vajadzēs pamodināt Kungu un Viņa mācekļus; jo pie tādiem man nekad neredzētiem lieliem viļņiem jūra varētu pārplūdināt visu dārzu un pie tam guļošiem vairāk vai mazāk tomēr varētu kļūt bīstami! Un iespējams, ka arī kuģis tiek pavisam sadragāts pret krastu.” 5] Barams saka: “Jā, draugs, ja Kungs vētrai šoreiz neliek nekādu šķērsli, tad zaudējumi, kādus vētra varētu nodarīt, būtu neizsakāmi! Bet es paļaujos uz Kungu. Viņš noteikti neļaus mums iet bojā! Un es domāju, cik ilgi Viņš mierīgi guļ, mums no vētras, kas nedaudz acumirkļos būs klāt, maz vai nemaz nav jābīstas; bet tomēr ātri ejam pie Viņa un darām Viņu uzmanīgu uz tuvojošos vētru!” 6] Pēc tam abi kopā ar kuģa ļaudīm steidzas pie Manis un mēģina Mani modināt; bet labu iemeslu dēļ Es šoreiz nepamostos un pie viņiem pieiet eņģelis un saka: “Ļaujiet Viņam dusēt un nemodiniet Viņu; jo Viņš guļ tieši šīs nepieciešamās vētras dēļ! Bet drīz sekas rādīs, kālab šī vētra bija laba.” 7] Kisjons saka: “Bet kas tad, ja kalnu augstie jūras viļņi mežonīgākā straumē skalosies pat pāri maniem dārziem?” 8] Eņģelis saka: “Raizējies par ko citu! Vai tu domā, ka Kungs, ja ar tavām acīm Viņš guļ, par šo vētru nezina?! Redzi! Viņš tā grib, un tādēļ arī tā notiek! Tādēļ esi mierīgs!” 9] Kisjons jautā: “Vai tad tu zini iemeslu?” Eņģelis atbild: “Ja arī es to zinātu, tad tomēr es tev to nedrīkstētu norādīt, pirms tā ir Kunga griba; tādēļ vairs neko nejautā un esi mierīgs un bez bailēm; sekas jums visiem atvērs acis!” 10] Pēc šiem eņģeļa vārdiem, kurš pēc tam pavisam mierīgi palīdzēja Matejam labākā kārtībā savest viņa tāfeles, Kisjons nomierinājās, un Barams teica: “Man vajag atklāti atzīt, cik ilgi es dzīvoju, es vēl nekad neesmu redzējis draudošāku vētru kā šo, kas nu katru acumirkli draud plosīties manā priekšā; bet es nekad arī vēl neesmu kādai vētrai skatījies pretī vienaldzīgāk un bez bailēm! Skaties tur! Pie mērena vēja, tikko vairs ceturtdaļstundas attālumā ārpus šī, tādā pat laikā arī viegli pārbraucamā līča! Dažos acumirkļos vētrai vajadzētu būt klāt! 11] Bet paskaties, milzīgie viļņi jūras garumā, kā teikts, vēl ceturtdaļstundas attālumā ārpus līča taisnā līnijā veļas pret Sibaru un līdzinās peldošiem kalniem, kuri katru acumirkli tiek sadragāti tūkstošs zibeņiem! Bet tomēr līcis vēl ir tik mierīgs, ka pavisam viegli var saskatīt vētru tās ārkārtējākā izskatā, kā arī krastu; tā noteikti ir ārkārtīgi reta parādība! Jāatzīstas, ja tā ko var aplūkot ar pavisam mierīgu sirdi, tad pilnākā nopietnībā tas ir rets, ārkārtīgi cēli skaists skats! Bet tiem, kuri iespējamā kārtā atrodas ārā jūrā, tagad gan būs pavisam citāda sajūta, kā mums te spoguļgludā līča priekšā! 12] Visumā līdz briesmīga izskata vētras līnijai tomēr vēl ir kāda pusstunda un cik ļoti spēcīgi līdz mūsu ausīm skan pērkons! Tajā pusē vētras līnijā vajag kļūt pilnīgi kurlam. Nu es jūtu arī ievērojamu zemes drebēšanu! Vai tu no tā neko nemani?” 13] Kisjons saka: “Ak jā, es tikko gribēju tam pievērst tavu uzmanību; Bet, ka pie visa tā mans līcis paliek tik mierīgs kā reti, tas ir brīnumu brīnums! Jo es par daudz labi zinu, ka šis līcis, ja reiz sāk trakot, ir spējīgs sagādāt milzīgāko traci! Bet līcī un ievērojamu gabalu ārpus līča, ūdens vēl ir pilnīgi mierīgs. Bet klausies, zemes drebēšana kļūst spēcīgāka! Ja tikai tas nenodarītu ko ļaunu mājām. Bet tagad es jau arī līcī pamanu raksturīgo riņķveidīgu ūdens kustēšanos. Līcī un ārpus līča jau sākas spēcīgs paisums; tas uz sevi neliks ilgi gaidīt! Nu, Kunga Vārdā! Vairāk kā zaudēt šo laicīgo dzīvību, mums nekas nevar notikt, un tā lai nu notiek, kas notikdams; pie mums ir Kungs un Viņa eņģelis! Bet tā ir šausmas iedvesoša aina. Kungs, esi žēlīgs un līdzcietīgs visiem grēciniekiem!” 14] Nu arī līcis sāk kļūt nemierīgs. Cauri kokiem drāžas spēcīgas vēja brāzmas un tumši melnos mākoņos zibsnī neskaitāmi zibeņi. Ar nedzirdēti šausmīgu rīboņu vairāki iesper līcī un rada tālu krācošas spēcīgas viļņu putas; bet no kvēlojošajiem mākoņiem vēl nekrīt neviens lietus piliens. Viens zibens iesper pakalnā, uz kura mēs pavadījām nakti; šī zibens ārkārtīgi spēcīgā sprakstoņa visus, izņemot Mani, pamodina no viņu labā miega. 15] Kad no šāda nedzirdēti apdullinoša trokšņa daudzi pamodušies virs sevis ierauga tādu visu vētras vētru un no desmit vienā laikā krastā iespertiem zibeņiem pilnīgi atmostas, tas viņi visi ātri pieceļas no zemes, un mācekļi steidzas pie Manis un lielās bailēs skaļiem kliedzieniem modina Mani. 16] Un Jūda, pavisam satraukts, saka: “Bet Kungs! Kā Tu tādā elementu vētrā gan vari gulēt?! No debesīm līdzīgi lietum līst tikai zibeņi. Bet kas te tikai acumirkli ir drošs par dzīvību? Palīdzi, Kungs, 253