1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

13] Es saku: “Kur tad ir tie, kurus jūs no Betlēmes šurp atgādājat uz nastu nesējiem dzīvniekiem?
Par viņiem kalpotaji Man neko nezināja teikt.”
14] Farizeji saka: “Mēs viņus atstājam viesnīcā līča viņa pusē, tā kā mēs nevarējam zināt, vai tu
būsi sastopams. Jo mums jau tāpat bija ļoti grūti uzzināt, ka šajā laikā tu parasti uzturies šeit, un mēs
nebijam droši, ka tevi sastapsim; un tā mēs iedrošinājamies pārliecināties, vai tu nebūtu šeit, un, ja tu
šeit nebūtu, tad varbūt tomēr šeit mēs visdrīzāk uzzinām, kur tu varētu atrasties, vai arī, kad tu varbūt
varētu atgriezties. Šādas nezināšanas dēļ mēs tad arī mūsu grūti slimos novietojām viesnīca, lai viņu tur
tiek apkopti, kamēr mēs pūlamies tevi kaut kur sastapt, lai tev lūgtu, ka tu vēlētos apžēloties par grūti
slimajiem. Tādēļ arī mēs mūsu apmešanās vietu iekārtojām uz kalna aiz viesnīcas, lai tad mūsu slimnieki
būtu mums iespējami tuvu.
15] Kungs un meistar, nu mēs tev pateicām visu, un vairak mēs Tev neko nevaram teikt. Tātad, ja
tu vēlies, tad apžēlojies par nabagiem un cietējiem!”
16] Es saku: “Tā tas ir: Ja jūs neredzat brīnumu un zīmes, tad jūsu ticība ir vāja; bet bez ticības
spēka cilvēku pestīšanai maz kas panākams! Bet ja jūs ticat, tad jums Cilvēkā jāredz Dieva varas
diženums!”
17] Visi saka: “Jā, jā, Kungs! Mēs visi ticam! Kas kā tu priekšnieka Jairusa meitu vari no nāves atkal
atsaukt atpakaļ dzīvībā, tas var izdziedināt arī visas citas slimības, kas vēl ilgi nav nekāda nāve! Jo mēs
par šo darbu dzirdējām līdz pat Betlēmei, Dāvida pilsētai!”
18] Ar paceltam rokam Es saku: “Nu tad, lai jums notiek pēc jūsu ticības!”
19] Visi slimnieki, kas gaidīja pagalmā dziedināšanu, pēkšņi kļuva pavisam veseli, no prieka sāka
gavilēt un kliegt un skaļi teica: “Mēs redzējam mūsu miesā ieejam gaismu — un mēs kļuvām veseli;
un tagad mums ir tik labi, it kā mums nekad nekas nebūtu kaitējis. Slava Tam, kas mūs tā pēkšņi ir
izdziedinājis!”
20] Farizeji aiz liela pārsteiguma gandrīz nevar pateikt ne vārda. Bet pēc neilga laika viņi pa Kisas
apdzīvoto vietu tāpat dzird skaļi kliedzam un gavilējam; un viņi, farizeji, un kopā ar viņiem pilnīgi izdziedinātie
slimnieki steidzīgi iet skatīties, kas tas tur būtu par troksni. Bet viņi drīz ierauga viņu viesnīca
atstātos slimniekus, kuri visi lēka apkārt kā jauni brieži un pastavīgi sauc: “Slava tam vīram!”, kas
viņus ir tik brīnumaini izdziedinājis.
21] Kad šie izdziedinātie sastopas ar tiem pieciem farizejiem, farizeji gavilētājiem jautā, kad un kā
viņi tika izdziedināti. Bet visi izdziedinātie, skaita pie trīsdesmit, vienbalsīgi viņiem stāsta, kā tas bija un
kādā laikā un kā viņi viņu ķermenī redzējuši ieiejam gaismu.
22] Te farizeji ievēroja, ka tas bija tieši tajā laikā, kad Es teicu: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības!”,
un ka tie viesnīcā tika izdziedināti caur kādu gaismu.
23] Visi ir ļoti izbrīnījušies, un izdziedinātie sauc: “Vediet mūs pie tā dziednieka, lai mēs paši varam
viņu slavēt un viņam atlīdzināt!”
24] Tad farizeji viņus pieveda pie Manis un viņi nokrita ceļos Manā priekšā un deva Dievam godu,
ka Viņš vienam cilvēkam deva tādu spēku!
25] Bet Es viņiem liku piecelties no zemes un, kamēr Es tiem rādīju viņiem sagatavoto ēdamzali,
vienlaicīgi piedraudēju, lai viņi par to nekur neko neizpauž, ne Jeruzalemē, ne Dāvida pilsētā.
26] Un viņi visi vienbalsīgi Man apsolīja, ka, cik vien iespējams, viņi to vienmēr ievēros; tikai viņu
pilsētā, kad viņi tajā atkal atnāks kā pavisam veseli, tas būs grūti izdarāms; bet tomēr viņi darīs visu iespējamo,
lai tikai Mani nenodotu.
27] Es šo apņemšanos uzslavēju un Pats viņus visus ievedu ēdamzalē, kur viņus gaidīja visādi atspirdzinājumi
un ēdieni viņu spēcināšanai un tad aicināju viņus pēc vajadzības ēst un dzert un apgalvoju,
ka tas viņiem nekaitēs. Un viņi saka ēst un dzert; bet Es pēc tam devos atpakaļ kādā citā istabā,
kur krietnais Barams no Jesairas Man un Manējiem bija sagatavojis bagatīgu vakara mielastu, kurā Man
līdzas priecīgi ņēma dalību Kisjons ar savu ģimeni.
219. Jauns misijas padoms. Dabas rūgšanas nepieciešamība. Līdzība par barojamo
vērsi. Piemeklējuma nepieciešamība.
1] Pēc vakara mielasta Ahaba saka: “Kungs, ka es jau Jesairā par Tavu būtību biju pilnīgā skaidrībā,
Tas ir vairāk kā pats par sevi saprotams, un manis dēļ tādas ārkārtējas zīmes nebūtu vajadzīgas, lai
265