Views
1 week ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

jums, cik apzinīgi jūs

jums, cik apzinīgi jūs to gribat izlietot jūsu patiesai un mūžīgai dzīvības svētībai. 11] Rezultāts izrietēs no jūsu pašu rīcības, un jūsu vārdi un rīcība kļūs jūsu tiesneši! 12] Bet tu, Philopold, uzturies šeit vēl trīs dienas un centies visu novest kārtība; tad nāc uz Kisu, kur tu Mani sastapsi. 13] Philopolds apsola tā darīt; pēc tam Es svētīju šo apdzīvoto vietu, un mēs atkal devāmies atpakaļ uz Kisu. 218. Notikumi Kisjona nama Kunga prombutnes laika. Kisjona kalpotaji maldina farizejus un uz Kunga pavēli viņus atsauc atpakaļ. Farizeju atzīšanās un lūgums izdziedināt viņu slimniekus. Liels dziedināšanas brīnums. 1] Kad mēs pārnācām mājās, mums pretī nāca vairāki kalpotāji un stāstīja, ka drīz pēc mūsu aiziešanas ielejā ir atnākuši daudzi svešinieki un sīki apjautājušes par Mani, ko Es šeit darīju un uz kurieni nu esmu devies. Bet viņi, kalpotāji, kuri svešiniekos pazina pārģērbtus farizejus, viņiem teica, ka Es jau sen esot aizgājis no šī apvidus un, pēc viņu domām, varbūt pat uz Damasku vai iespējamā kārtā pat uz Persiju pie pagāniem; jo, šeit uzturoties, Es vairākkārt esot tā izteicies: “Jūdiem pestīšana tiks atņemta un dota pagāniem!” 2] Tad šie jautātāji redzami sadusmojas un viens no viņiem pēc tam teica: “No jauniem kokiem puikas augļus gan var nokratīt, bet ne tā no kāda veca koka, kurā, ja grib nonākt līdz augļu pilnajiem zariem, vispirms ar visu uzmanību vajag uzkāpt! Senajam jūdismam šis burvju mākslinieks gan nožēlojami maz ko nodarīs!” 3] Uz to viņi, kalpotāji, smējušies un teikuši: “Nu, uzmaniet, ka sapuvušo koku nenogaž vējš! Mums liekas, ka jūsu koks īstenība jau sen ir nogāzies, un no kāda augļa, izņemot, ja nokaltušos zarus neapkarat ar sakaltušām vīģēm un tādu nelietību nepasludiniet par brīnumu — jau sen vairs nav saskatāmas ne pēdas!” 4] Par tādu piezīmi farizeji bija redzami sadusmoti un sāka kalpotajiem draudēt. 5] Bet kalpotāji teica: “Pirmkārt, mēs esam grieķi un mums ir mūsu ķeizara reliģija, un tādēļ mēs dumjību, kuru jūs dēvējat par Dieva mācību, varam izsmiet un jūs mums neko nevarat padarīt, ja mēs to nedarām jūsu tempļos un skolās. Un, otrkārt, mūsu ir daudz, kas kalpojam lielā un varenā Kisjona namā, un, ja jūs šo vietu drīz neatstājat, tad mēs sāksim ar rungām jums paradīt ceļu.” Tad farizeji saniknoti klusēja un gāja savu ceļu augšup un, proti, pa ceļu, kas no šejienes ved uz Jeruzalemi. 6] Bet tagad mēs Tev jautājam, vai mēs esam pareizi rīkojušies!?” 7] Es saku: “Izņemot vienu, pavisam pareizi, bet tas nebija labi, ka jūs viņiem teicat apzinātu nepatiesību. Būtu bijis labāk ja jūs viņiem būtu teikuši patiesību. Tādā gadījumā viņi būtu mūs šeit sagaidījuši un mēs būtu panākuši viņu izmainīšanos; jo tie pa lielākai daļai bija slimnieki, starp viņiem gan daži farizeji, bet tomēr nedaudz labāka veida. Tagad viņi ir apmetušies pakalnā, kas paceļas līča augšējā galā; tādēļ ar ēzeļiem un mūļiem steidzieties pie viņiem un atgādājiet viņus visus šeit. Sakiet viņiem: “Ir atnācis Kungs un gaida jūs!” Slimniekus lieciet uz mūļiem un ēzeļiem, un veselajiem jāiet kājām!” 8] Uz šo Manu prasību, kaut gan jau ir diezgan krēsla, visi kalpi dodas ceļā un pēc kādas stundas atved visus, kurus iepriekš aklā dedzībā bija padzinuši. 9] Pavisam pienācīgi godbijīgi pie Manis tūlīt pienāk pieci farizeji un žēlojas par to, un kalpotāji pret viņiem bija izturējušies ļoti rupji, viņi viņus nolamājuši un viņiem melojuši. 10] Bet Es viņus mierināju un viņiem teicu, ka kalpotāji neko ļaunu negribēja: “Jo viņi to darīja tikai aiz aklas mīlestības uz Mani, tā kā viņi ticēja, ka jūsos pazina Manus ienaidniekus. Bet tāpēc pēc Manas ierašanās Es viņiem arī pavēlēju jūs, un, cik labi iespējams, tūlīt atgādāt šeit un tā viņiem vajadzēja vērst par labu to, ko viņi iepriekš jums visiem nodarīja, un Es domāju, ka tādā veidā šī lieta ir izlīdzināta!” 11] Farizeji saka: “Pilnīgi; tagad viss atkal ir labākā kārtībā. Bet nu par ko citu! 12] Mēs šeit atnācām no Betlēmes, tā kā par tavu ārkārtējo dziedināšanas mākslu mēs dzirdējam brīnumlietas. Tādēļ arī atvedām līdzi daudzus slimniekus. Tiem, kuriem vēl bija tik daudz spēka, ka varēja iet, protams, vajadzēja iet kājām, — bet vājākos mēs šeit atgādājam uz nastu nesējiem dzīvniekiem. Tādēļ mēs tevi lūdzam, lai tu vēlētos apžēloties par šiem cietējiem un viņus izdziedinātu no viņu slimībam.” 264

13] Es saku: “Kur tad ir tie, kurus jūs no Betlēmes šurp atgādājat uz nastu nesējiem dzīvniekiem? Par viņiem kalpotaji Man neko nezināja teikt.” 14] Farizeji saka: “Mēs viņus atstājam viesnīcā līča viņa pusē, tā kā mēs nevarējam zināt, vai tu būsi sastopams. Jo mums jau tāpat bija ļoti grūti uzzināt, ka šajā laikā tu parasti uzturies šeit, un mēs nebijam droši, ka tevi sastapsim; un tā mēs iedrošinājamies pārliecināties, vai tu nebūtu šeit, un, ja tu šeit nebūtu, tad varbūt tomēr šeit mēs visdrīzāk uzzinām, kur tu varētu atrasties, vai arī, kad tu varbūt varētu atgriezties. Šādas nezināšanas dēļ mēs tad arī mūsu grūti slimos novietojām viesnīca, lai viņu tur tiek apkopti, kamēr mēs pūlamies tevi kaut kur sastapt, lai tev lūgtu, ka tu vēlētos apžēloties par grūti slimajiem. Tādēļ arī mēs mūsu apmešanās vietu iekārtojām uz kalna aiz viesnīcas, lai tad mūsu slimnieki būtu mums iespējami tuvu. 15] Kungs un meistar, nu mēs tev pateicām visu, un vairak mēs Tev neko nevaram teikt. Tātad, ja tu vēlies, tad apžēlojies par nabagiem un cietējiem!” 16] Es saku: “Tā tas ir: Ja jūs neredzat brīnumu un zīmes, tad jūsu ticība ir vāja; bet bez ticības spēka cilvēku pestīšanai maz kas panākams! Bet ja jūs ticat, tad jums Cilvēkā jāredz Dieva varas diženums!” 17] Visi saka: “Jā, jā, Kungs! Mēs visi ticam! Kas kā tu priekšnieka Jairusa meitu vari no nāves atkal atsaukt atpakaļ dzīvībā, tas var izdziedināt arī visas citas slimības, kas vēl ilgi nav nekāda nāve! Jo mēs par šo darbu dzirdējām līdz pat Betlēmei, Dāvida pilsētai!” 18] Ar paceltam rokam Es saku: “Nu tad, lai jums notiek pēc jūsu ticības!” 19] Visi slimnieki, kas gaidīja pagalmā dziedināšanu, pēkšņi kļuva pavisam veseli, no prieka sāka gavilēt un kliegt un skaļi teica: “Mēs redzējam mūsu miesā ieejam gaismu — un mēs kļuvām veseli; un tagad mums ir tik labi, it kā mums nekad nekas nebūtu kaitējis. Slava Tam, kas mūs tā pēkšņi ir izdziedinājis!” 20] Farizeji aiz liela pārsteiguma gandrīz nevar pateikt ne vārda. Bet pēc neilga laika viņi pa Kisas apdzīvoto vietu tāpat dzird skaļi kliedzam un gavilējam; un viņi, farizeji, un kopā ar viņiem pilnīgi izdziedinātie slimnieki steidzīgi iet skatīties, kas tas tur būtu par troksni. Bet viņi drīz ierauga viņu viesnīca atstātos slimniekus, kuri visi lēka apkārt kā jauni brieži un pastavīgi sauc: “Slava tam vīram!”, kas viņus ir tik brīnumaini izdziedinājis. 21] Kad šie izdziedinātie sastopas ar tiem pieciem farizejiem, farizeji gavilētājiem jautā, kad un kā viņi tika izdziedināti. Bet visi izdziedinātie, skaita pie trīsdesmit, vienbalsīgi viņiem stāsta, kā tas bija un kādā laikā un kā viņi viņu ķermenī redzējuši ieiejam gaismu. 22] Te farizeji ievēroja, ka tas bija tieši tajā laikā, kad Es teicu: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības!”, un ka tie viesnīcā tika izdziedināti caur kādu gaismu. 23] Visi ir ļoti izbrīnījušies, un izdziedinātie sauc: “Vediet mūs pie tā dziednieka, lai mēs paši varam viņu slavēt un viņam atlīdzināt!” 24] Tad farizeji viņus pieveda pie Manis un viņi nokrita ceļos Manā priekšā un deva Dievam godu, ka Viņš vienam cilvēkam deva tādu spēku! 25] Bet Es viņiem liku piecelties no zemes un, kamēr Es tiem rādīju viņiem sagatavoto ēdamzali, vienlaicīgi piedraudēju, lai viņi par to nekur neko neizpauž, ne Jeruzalemē, ne Dāvida pilsētā. 26] Un viņi visi vienbalsīgi Man apsolīja, ka, cik vien iespējams, viņi to vienmēr ievēros; tikai viņu pilsētā, kad viņi tajā atkal atnāks kā pavisam veseli, tas būs grūti izdarāms; bet tomēr viņi darīs visu iespējamo, lai tikai Mani nenodotu. 27] Es šo apņemšanos uzslavēju un Pats viņus visus ievedu ēdamzalē, kur viņus gaidīja visādi atspirdzinājumi un ēdieni viņu spēcināšanai un tad aicināju viņus pēc vajadzības ēst un dzert un apgalvoju, ka tas viņiem nekaitēs. Un viņi saka ēst un dzert; bet Es pēc tam devos atpakaļ kādā citā istabā, kur krietnais Barams no Jesairas Man un Manējiem bija sagatavojis bagatīgu vakara mielastu, kurā Man līdzas priecīgi ņēma dalību Kisjons ar savu ģimeni. 219. Jauns misijas padoms. Dabas rūgšanas nepieciešamība. Līdzība par barojamo vērsi. Piemeklējuma nepieciešamība. 1] Pēc vakara mielasta Ahaba saka: “Kungs, ka es jau Jesairā par Tavu būtību biju pilnīgā skaidrībā, Tas ir vairāk kā pats par sevi saprotams, un manis dēļ tādas ārkārtējas zīmes nebūtu vajadzīgas, lai 265