1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

19] Jo, tāpat kā Es ūdeni pārvērtu par vīnu, tā arī cilvēka dabiski miesiskais ar Manis teiktu vārdu,
ja cilvēks pēc tā dzīvo, tiks pārvērsts par garu.
20] Bet katram vajadzētu arī savā sirdī paklausīt padomam, kuru Marija deva sulaiņiem, sacīdama:
“Ko Viņš jums teiks, to darāt!”, tad arī Es ikviena dvēselē darīšu to, ko Es darīju Galilejā Kānā, proti,
došu īstu zīmi, no kuras katrs, kas dzīvo pēc Maniem vārdiem, sevī pašā vieglāk atzīs gara atdzimšanu.
12. Tas Kungs ar Savējiem Kapernaumā un pie tās. Kāda Jesajas pravietojuma
piepildīšanās. Tā Kunga mācīšanas darbības sākums. Mājieni par sīktirgotāju
garu. Kungs ar Savējiem Lieldienu svētkos Jeruzalemē. Mājieni par toreizējo
Lieldienu laiku. Dieva templis kā lopu un naudas tirgus. (Jāņa ev. 2:12-13)
12. Pēc tam Viņš nogāja lejā Kapernaumā, un Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi gāja kopā ar
Viņu, bet nepalika tur ilgi.
1] Septiņas dienas pēc šīm kāzām Es atstāju Nācareti un ar Mariju un kopā ar Saviem pieciem brāļiem,
no kuriem divi piederēja pie Maniem mācekļiem, kā arī ar agrāk uzņemtajiem mācekļiem, devos
uz Kapernaumu, kādu toreiz diezgan ievērojamu tirdzniecības pilsētu, kura atradās pie Zebulonas un
Naftalas robežas, tātad starp šīm divām provincēm pie Galilejas jūras, un netālu no tās vietas, kur Jānis
Jordanas pretējā krastā Betānijas apvidū kristīja. Patlaban šajā bieži pavisam izžuvušajā upē bija pietiekami
daudz ūdens.
2] Šeit jautātu, ko tad Es īstenībā meklēju šajā pilsētā, kas palikusi gandrīz pilnīgi pagāniska. —
Skat. pravieti Jesaju, tur rakstīts (9., 1.): “Zebulonas zemē un Naftaļas zemē pie jūras ceļa, viņpus Jordanas,
un pagānu Galilejā, tie ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redzēja lielu gaismu, un visiem, kas te sēdēja
nāves vietā un ēnā, ir uzaususi varena gaisma.
3] Un, kurš to Jesajas grāmatā ir atradis un zina, ka Man rakstus vajadzēja piepildīt no A līdz Z,
tas pavisam viegli sapratīs, kāpēc Es no Nācaretes devos uz Kapernaumu. Bez tam šajā apvidū Man bija
jāuzņem vēl divi mācekļi, Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli. Viņi arī bija zvejnieki un zvejoja Galilejas jūrā,
netālu no Jordānas grīvas un arī netālu no Pētera un Andreja zvejas vietām, kur abiem arī bija tiesības
zvejot jūrā.
4] Kad šie abi mācekļi bija uzņemti un no Maniem vārdiem un to, kas bija ap Mani, varenām liecībām,
Mani bija atzinuši, Es tūlīt sāku mācīt cilvēkus un mudināju viņus uz atgriešanos no grēkiem, tādēļ,
ka Dieva Valstība bija pienākusi tuvu klāt. Es gāju viņu sinagogās un tur mācīju. Vairāki ticēja, bet
daudzi dusmojās, gribēja Man pielikt savas rokas un no kāda kalna iegrūst Mani jūrā. Bet Es ar visiem,
kas bija ar Mani, no viņiem aizgāju un apmeklēju dažas nelielas apdzīvotas vietas pie Galilejas jūras,
pasludināju Dieva Valstību, dziedināju daudzus slimos, un nabagi un vienkārši ļaudis Man ticēja un
labprāt uzņēma Manu Mācību; vairāki no viņiem Man piebiedrojās un sekoja Man līdz kā avis savam
ganam.
5] Tomēr Es uzturējos Kapernaumā tikai īsu laiku, jo tur nebija gandrīz nekādas ticības un vēl mazāk
mīlestības, — šī pilsēta bija lieltirdzniecības un sīktirdzniecības vieta. Bet, kur valda liela un maza
mēroga tirdzniecība, tur ticība un mīlestība ir pilnā mērā atvadījušās; savukārt, kur to abu nav, tur Man
ir maz vai nav nekā, ko darīt.
13. Un jūdu Lieldienas bija tuvu, un Jēzus gāja augšup uz Jeruzalemi.
6] Bet tikmēr jau bija pienākušas jūdu Lieldienas, un es ar visiem, kas bija pie Manis, devos augšup
uz Jeruzalemi. Īstās Jūdu Lieldienas nevajag stādīties priekšā laikā, kādā tās tagad dažādās kristīgās
draudzēs tiek noteiktas par tām līdzīgiem svētkiem, dažkārt pat jau marta mēnesī, bet gandrīz veselu
gada ceturksni vēlāk. Jo Lieldienās pateicās Jehovam par gada pirmo ražu, kura sastāvēja no miežiem,
rudziem un kviešiem, un tajās jau ēda jauno maizi, kura, saskaņā ar likumu, bija neraudzēta. Tajā zemē
šajā laikā neviens nedrīkstēja ēst raudzētu maizi.
7] Šie neraudzētās maizes svētki varēja notikt tikai tad, kad jauniekulto labību jau varēja samalt
miltos, bet ne laikā, kad labība tikko tika sēta. Jūdejā, ja gads ir labs, labība gan nogatavojas 14 — 20
dienu agrāk, nekā šeit, bet pat Ēģiptē to nenovāc agrāk kā maija beigās, nemaz nerunājot par Jūdeju,
kur laiks ir ievērojami vēsāks, nekā Ēģiptē.
8] Tātad neraudzētas maizes laiks bija klāt, un, kā vēstīts, Es ar visiem, kas bija pie Manis, devos
augšup uz jūdu galvaspilsētu, kura tā arī saucas — “Dieva pilsēta”.
23