Views
1 week ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

kādu sevišķu

kādu sevišķu mīlestību uz cilvēkiem, es patiesi nezinu teikt. 2] Līdz šim visu, ko es darīju, es darīju kāda noteikta likuma spiests, kuru, zinot likumus, pats sev rakstīju priekšā. Man bija mazsvarīgi, vai kāds likums bija labs vai slikts; šādās pārdomās es īstenībā nekad neielaidos. Mana devīze bija: likums ir likums, vai no Dieva, vai no Cēzara! Ja aiz tā muguras stāv sods, tad to vajag ievērot aiz egoisma, lai no likuma neievērošanas nerodas kādas ļaunas sekas! Bet, ja kāds likums nav apstiprināts, tad tas arī nav nekāds likums, bet tikai labs padoms, kuram var sekot, bet kas tomēr nav nekāds sankcionēts pienākums. 3] Labu padomu neievērojot, gan var rasties zaudējums, kam ir gandrīz tas pats bēdīgais izskats (iznākums), kā likumīgam sodam; bet laba padoma neievērošana tomēr nav tāda veida grēks, ka tajā varētu tikt iesaistīti vairāki, kā galvenokārt tikai tie, kuri labajam padomam nesekoja. Bet ja kāds padoms ir slikts, tad, ja es tam sekoju, es acīm redzami rupji grēkoju. 4] Bet pie likuma ir citādi. Vai tas ir labs vai totāli slikts, to vajag ievērot, jo tas ir likums. Ja es to neievēroju varbūt tādēļ, ka es to atzīstu kā sliktu, tad es grēkoju vai nu pret Dievu, vai pret zemes kungu, un par to es no abiem tieku pārmācīts! Bet no tā skaidri un gaiši izriet, ka es likumīgo labumu nekad neievēroju aiz mīlestības, bet gan tikai aiz man vienmēr pretīgās likumīgās nepieciešamības. Bet tagad, kopš esmu dzēris šo brīnišķīgo vīnogu sulu no Debesīm, es neredzu neko citu kā mīlestību un mīlestību, un nu es jau vēlētos apskaut un skūpstīt visu Zemi! 5] Turklāt līdzīgu efektu es redzu arī pie visiem, kuri ir dzēruši šo īsti debesu vīnu. Tādēļ es sev vēlētos lielu dārzu, pilnu tādiem vīnogulājiem un tad vīnu dot dzert visiem cilvēkiem, un tad viņi, tāpat kā nu es, noteikti īsākā laikā kļūtu pati mīlestība! Tātad ja tas tā būtu iespējams, sev apgādāt šādus vīna stādus, te es būtu laimīgākais cilvēks uz šīs mīļās un skaistās dieva Zemes!” 6] Es saku: “Vīnogulājus, kas tev dos līdzīgu sulu, Es tev gan varu sagādāt; bet ar to tu pie cilvēkiem iedomāto iedarbību tomēr nepanāksi. Jo šis vīns gan atdzīvina mīlestību, ja tā jau tāpat ir cilvēkā; bet ja cilvēka sirdī mīlestības nav, bet gan viņa sirdī tikai ļaunums, tad viņa ļaunums viņā tāpat tiek atdzīvināts, kā tevī mīlestība, un tad viņš tikai pārvērtīsies par pilnīgu velnu un ar lielu entuziasmu darīs ļaunu, tāpat kā tu vēlies darīt visu labu. 7] Tālab pie šīs sulas ir ļoti jāņem vērā, kam to dod baudīt! Bet Es tomēr gribu tev dot vīna kalnu, pilnu šādiem vīnogulājiem; bet pie tam tomēr ievēro, kam tu tādu sulu dosi dzert! Atdzīvināta mīlestība gan spēj darīt daudz laba; bet ir labāk, ja tā tiek atdzīvināta ar Dieva Vārdu, jo tad tā paliek, kamēr pie šīs sulas baudīšanas tā turpinās tika īsu laiku, bet tad atkal izgaist kā pati šī sula. Tādēļ tu to arī labi ievēro, citādi laba vietā tu izdarīsi daudz ļauna!” 8] Uz to tirgotājs Jairuts saka: “Kungs, te tātad nebūtu labi darināt tādu vīnu! Jo to tomēr nevar zināt, vai kāds cilvēks, kam es sulu dotu dzert, savā sirdī glabā mīlestību vai ļaunumu. Un ja tad ar labāko gribu, atdzīvināt tikai viņa mīlestību, atdzīvinātu viņa ļaunumu, te caur to nonāktu jaukās nepatikšanās un pie tam vēl briesmās! Nē, nē, te tad tomēr labāk atsakos no tāda vīna audzēšanas!” 9] Es saku: “Man tas ir pavisam vienalga; Es tev daru, ko tu gribi! Bet Es tev saku: vairāk vai mazāk līdzīga īpašība ir katrā vīnogu šķirnē, kuru audzē uz šīs Zemes. Liec no tevis paša audzināto vīnogu vīna dažādiem cilvēkiem dot dzert apmēram tikai tik daudz, cik tu jau dzēri no Mana tīri debesu vīna, un tu redzēsi, ka daži pilnīgi pāries mīlestībā; turpretī citi sāks tā trakot, ka tev vajadzēs likt viņus sasiet virvēm! Bet, ja tādu iedarbību izsauc jau laicīgais vīns, cik daudz vairāk debesu!” 64. Ziharā. — Jairuts atsakās no vīna un dara labu nabagiem, un iegūst divus sargeņģeļus. Eņģeļa būtība un misija. Jairuta labā runa par cilvēciska vājuma svētību. 1] Jairuts saka: “Kungs, ja tā, par ko es jau vairākas reizes visā nopietnībā pats esmu pārliecinājies, tad es beigās vēl visu vīna darināšanu nu manā mājā pavisam izbeigšu, un izbeigšu arī tā baudīšanu, jo pēc Tava apgalvojuma, kuru es atrodu par ļoti pareizu, īsta mīlestība var, un, proti, paliekoši, tikt atdzīvināta arī caur patiesu vārdu, un līdzās ļaunajam vajag palikt tālu malā. Ja tā, tad es visu vīnogu audzēšanu tūlīt lieku pie malas un pats apņemos pēc šī debesu vīna nekad vairs nedzert kādu laicīgu! Ko Tu saki par šo manu nodomu?” 2] Es saku: “Es to nevaru ne slavēt, ne nopelt. Dari tā, kā tev šķiet labāk! Ja tas dara labu tavai dvēselei, tad dari visu pēc taviem labākajiem uzskatiem! Vispār tu no Manis, ja tu to vēlies, vari saņemt 84

visu labu, jo tu, labu darot, esi stingrs un taisnīgs vīrs, un tādēļ, ka Es tev to apsolīju.” 3] Jairuts saka: “Kungs, tad kopā ar Taviem pavadoņiem paliec pie manis vai, mazākais, atstāj man vienu vai divus šos Tavus jaunekļus, lai viņi mani pamāca īstenā mīlestībā un gudrībā!” 4] Es saku: “Es ar saviem pavadoņiem tavu labo vēlēšanos tagad gan nevaru izpildīt, jo šajā pasaulē man vēl ļoti daudz kas darāms, bet divus no šiem jaunekļiem, kurus tu vari izvēlēties, es gan gribu tev atstāt! Bet uzmanies, ka ne tu, ne arī kāds no tavas ģimenes nekrīt kādā grēkā; jo te viņi tev kļūtu par briesmīgiem soģiem un tavu māju drīz atstātu! Jo zini, šie jaunekļi ir Dieva eņģeļi un vienmēr var skatīt Viņa vaigu!” 5] Jairuts saka: “Ak Kungs, tas jau atkal ir kaut kas rūgts! Jo kas var būt drošs, ka viņš reizi gadā ar domām, vārdiem un darbiem neapgrēkojies?! Līdzās pāris soģu, no kuriem nekas nevar tikt noslēpts, tā tieši nebūtu ļoti iepriecinoša velte! Tādēļ es atkal vēlētos atteikties arī no šī lūguma, un lai paliek, kā ir un kā bija.” 6] Es saku: “Viss labi; lai tev notiek, kā tu gribi! Tu esi brīvs, un ar varu tev nekas nav jātiek uzspiests; par to esi drošs!” 7] Jairuts saka: “Nē, tie jaunekļi, tātad šie patiesie Dieva eņģeļi, tomēr izskatās pārāk cēli un mīļi! Viņu klātbūtnē grēkot man liekas neiespējami. Tādēļ lai notiek kas notikdams; divus es katrā ziņā paturu!” 8] Es saku: “Nu — labi, — tātad diviem pie tevis jāpaliek un saredzamiem tavā mājā jāuzkavējas tik ilgi, kamēr viņi te jutīsies labi. Mans draugs Jonaels tev uzticami mācīs pazīt Manu ceļu. Kamēr tu ar saviem mājiniekiem staigāsi pa šo ceļu, viņi paliks pie tevis un tev visā kalpos un tavu māju pasargās no visa ļauna; bet, ja tu Manu ceļu atstāsi, tad arī viņi atstās tevi un tavu māju.” 9] Jairuts saka: “Tad labi, pie tā lai paliek! Manā mājā neviens vairs nebaudīs vīnu un ar vīna krājumu es romiešiem gribu samaksāt šī apvidus nabadzīgo nodokļus desmit gadus uz priekšu; bet vīnogas, kas auga manā dārzā, es izžāvēšu un ēdīšu kā jaukus saldus augļus, un pārpalikumu pārdošu! Vai tā ir pareizi?” 10] Es saku: “Pilnīgi! Ko tu vienmēr aiz mīlestības uz Mani un taviem līdzcilvēkiem, kas ir tavi brāļi, darīsi, tas būs darīts labi un pareizi!” 11] Pēc tam Es tūlīt pasaucu divus jaunekļus, stādu viņus priekšā Jairutam un saku: “Vai šie abi tev der?” Jairuts, par viņu izskatu līdz debesīm sajūsmināts, saka: “Kungs, ja Tu turi mani žēlastības cienīgu, tad ar to es līdz sirds dziļumiem esmu pār mēru apmierināts, — bet tikai es par daudz jūtu, ka neesmu tādas žēlastības no debesīm cienīgs. Bet nu no šīs stundas es jau ļoti centīšos pakāpeniski kļūt tādas žēlastības cienīgāks; un tā lai notiek Tava, man vienmēr svētāka kļuvusī griba!” 12] Bet abi jaunekļi saka: “Kunga griba ir mūsu esamība un dzīvība. Kur tā darbīgi visā tiek ievērota, tur mēs esam darbīgākie līdzstrādnieki un vara un spēks mums tam ir pārpilnībā; jo mūsu vara sniedzas pāri visai saredzamai radībai. Zeme mums ir kā smilšu grauds un Saule kā zirnis kāda milža rokā, un visu Zemes ūdeņu nepietiek, lai samitrinātu vienu mūsu galvas malu, un mūsu mutes dvašas priekšā dreb zvaigžņu pulki! Bet šis spēks mums nav tādēļ, lai ar to dižotos cilvēku lielās nespēcības priekšā, bet gan, lai pēc Kunga gribas viņiem kalpotu. Tādēļ arī mēs varam un gribam tev patiesi kalpot pēc Kunga gribas, cik ilgi tu to visā patiesībā atzīsi, pieņemsi un respektēsi. Bet ja tu to atmetīsi, tad tu arī mūs esi atmetis, ar to, ka mēs neesam nekas cits, kā Dieva Tā Kunga personificēta griba. Bet kas mūs atstāj, to tad arī mēs atstājam. To mēs tev šeit sakām Kunga klātbūtnē, Kura vaigu mēs vienmēr skatām un uzklausām Viņa klusāko mājienu, kas mūs aicina un spēcina uz jaunu darbu, pilnīgā klātbūtnē.” 13] Uz to Jairuts saka: “Jūs cēlākie jaunekļi! Ka jums piemīt kāds mums mirstīgiem neaprēķināms spēks, to es nu ļoti labi aptveru; bet arī es spēju daudz, ko varbūt jūs paši nespējat, un tas ir, ka es jūsu priekšā slavēju manu vājumu, kurā nemājo ne vara, ne kāds spēks. Bet šajā manā lielā vājumā jūsu priekšā tomēr arī atrodas kāds spēks, pateicoties kuram es varu pazīt, pieņemt un izpildīt Kunga gribu! 14] Protams, ne tādā mērā, kā jūs, bet tas Kungs man arī noteikti neuzkraus vairāk, nekā es spēju panest! Un šajā ziņā man mans vājums ir ļoti godājams; jo noteikti sevišķi vērā ņemama vērtība ir tam, ka cilvēka vājums beigās tomēr dara to pašu Kunga gribu, ko jūsu neizmērojamais spēks un vara. 15] Un ja es nu līdz šim Kunga gribu esmu sapratis pareizi, te beigās vēl drīkstētu izrādīties tā, ka vājo bērnu darbs Kungam būs mīļāks un lielo un vareno debesu garu spēkam un darbiem beigās pašiem vajadzēs ļauties vadīties no šīs Zemes mazajiem bērniņiem, lai nonāktu pie bērniņu galda! Jo ja Pats kungs nāk pie vājajiem, tad, mazākais man tā šķiet, ka viņš te tos vājos tad darīs spēcīgus!” 85

1