1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

visu labu, jo tu, labu darot, esi stingrs un taisnīgs vīrs, un tādēļ, ka Es tev to apsolīju.”
3] Jairuts saka: “Kungs, tad kopā ar Taviem pavadoņiem paliec pie manis vai, mazākais, atstāj man
vienu vai divus šos Tavus jaunekļus, lai viņi mani pamāca īstenā mīlestībā un gudrībā!”
4] Es saku: “Es ar saviem pavadoņiem tavu labo vēlēšanos tagad gan nevaru izpildīt, jo šajā pasaulē
man vēl ļoti daudz kas darāms, bet divus no šiem jaunekļiem, kurus tu vari izvēlēties, es gan gribu tev
atstāt! Bet uzmanies, ka ne tu, ne arī kāds no tavas ģimenes nekrīt kādā grēkā; jo te viņi tev kļūtu par
briesmīgiem soģiem un tavu māju drīz atstātu! Jo zini, šie jaunekļi ir Dieva eņģeļi un vienmēr var skatīt
Viņa vaigu!”
5] Jairuts saka: “Ak Kungs, tas jau atkal ir kaut kas rūgts! Jo kas var būt drošs, ka viņš reizi gadā ar
domām, vārdiem un darbiem neapgrēkojies?! Līdzās pāris soģu, no kuriem nekas nevar tikt noslēpts, tā
tieši nebūtu ļoti iepriecinoša velte! Tādēļ es atkal vēlētos atteikties arī no šī lūguma, un lai paliek, kā ir
un kā bija.”
6] Es saku: “Viss labi; lai tev notiek, kā tu gribi! Tu esi brīvs, un ar varu tev nekas nav jātiek uzspiests;
par to esi drošs!”
7] Jairuts saka: “Nē, tie jaunekļi, tātad šie patiesie Dieva eņģeļi, tomēr izskatās pārāk cēli un mīļi!
Viņu klātbūtnē grēkot man liekas neiespējami. Tādēļ lai notiek kas notikdams; divus es katrā ziņā
paturu!”
8] Es saku: “Nu — labi, — tātad diviem pie tevis jāpaliek un saredzamiem tavā mājā jāuzkavējas
tik ilgi, kamēr viņi te jutīsies labi. Mans draugs Jonaels tev uzticami mācīs pazīt Manu ceļu. Kamēr tu ar
saviem mājiniekiem staigāsi pa šo ceļu, viņi paliks pie tevis un tev visā kalpos un tavu māju pasargās no
visa ļauna; bet, ja tu Manu ceļu atstāsi, tad arī viņi atstās tevi un tavu māju.”
9] Jairuts saka: “Tad labi, pie tā lai paliek! Manā mājā neviens vairs nebaudīs vīnu un ar vīna krājumu
es romiešiem gribu samaksāt šī apvidus nabadzīgo nodokļus desmit gadus uz priekšu; bet vīnogas,
kas auga manā dārzā, es izžāvēšu un ēdīšu kā jaukus saldus augļus, un pārpalikumu pārdošu! Vai tā ir
pareizi?”
10] Es saku: “Pilnīgi! Ko tu vienmēr aiz mīlestības uz Mani un taviem līdzcilvēkiem, kas ir tavi brāļi,
darīsi, tas būs darīts labi un pareizi!”
11] Pēc tam Es tūlīt pasaucu divus jaunekļus, stādu viņus priekšā Jairutam un saku: “Vai šie abi tev
der?” Jairuts, par viņu izskatu līdz debesīm sajūsmināts, saka: “Kungs, ja Tu turi mani žēlastības cienīgu,
tad ar to es līdz sirds dziļumiem esmu pār mēru apmierināts, — bet tikai es par daudz jūtu, ka neesmu
tādas žēlastības no debesīm cienīgs. Bet nu no šīs stundas es jau ļoti centīšos pakāpeniski kļūt tādas
žēlastības cienīgāks; un tā lai notiek Tava, man vienmēr svētāka kļuvusī griba!”
12] Bet abi jaunekļi saka: “Kunga griba ir mūsu esamība un dzīvība. Kur tā darbīgi visā tiek ievērota,
tur mēs esam darbīgākie līdzstrādnieki un vara un spēks mums tam ir pārpilnībā; jo mūsu vara sniedzas
pāri visai saredzamai radībai. Zeme mums ir kā smilšu grauds un Saule kā zirnis kāda milža rokā,
un visu Zemes ūdeņu nepietiek, lai samitrinātu vienu mūsu galvas malu, un mūsu mutes dvašas priekšā
dreb zvaigžņu pulki! Bet šis spēks mums nav tādēļ, lai ar to dižotos cilvēku lielās nespēcības priekšā, bet
gan, lai pēc Kunga gribas viņiem kalpotu. Tādēļ arī mēs varam un gribam tev patiesi kalpot pēc Kunga
gribas, cik ilgi tu to visā patiesībā atzīsi, pieņemsi un respektēsi. Bet ja tu to atmetīsi, tad tu arī mūs esi
atmetis, ar to, ka mēs neesam nekas cits, kā Dieva Tā Kunga personificēta griba. Bet kas mūs atstāj, to
tad arī mēs atstājam. To mēs tev šeit sakām Kunga klātbūtnē, Kura vaigu mēs vienmēr skatām un uzklausām
Viņa klusāko mājienu, kas mūs aicina un spēcina uz jaunu darbu, pilnīgā klātbūtnē.”
13] Uz to Jairuts saka: “Jūs cēlākie jaunekļi! Ka jums piemīt kāds mums mirstīgiem neaprēķināms
spēks, to es nu ļoti labi aptveru; bet arī es spēju daudz, ko varbūt jūs paši nespējat, un tas ir, ka es jūsu
priekšā slavēju manu vājumu, kurā nemājo ne vara, ne kāds spēks. Bet šajā manā lielā vājumā jūsu
priekšā tomēr arī atrodas kāds spēks, pateicoties kuram es varu pazīt, pieņemt un izpildīt Kunga gribu!
14] Protams, ne tādā mērā, kā jūs, bet tas Kungs man arī noteikti neuzkraus vairāk, nekā es spēju
panest! Un šajā ziņā man mans vājums ir ļoti godājams; jo noteikti sevišķi vērā ņemama vērtība ir tam,
ka cilvēka vājums beigās tomēr dara to pašu Kunga gribu, ko jūsu neizmērojamais spēks un vara.
15] Un ja es nu līdz šim Kunga gribu esmu sapratis pareizi, te beigās vēl drīkstētu izrādīties tā, ka
vājo bērnu darbs Kungam būs mīļāks un lielo un vareno debesu garu spēkam un darbiem beigās pašiem
vajadzēs ļauties vadīties no šīs Zemes mazajiem bērniņiem, lai nonāktu pie bērniņu galda! Jo ja
Pats kungs nāk pie vājajiem, tad, mazākais man tā šķiet, ka viņš te tos vājos tad darīs spēcīgus!”
85