1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

kopš rīta nekā nebijām baudījuši, tad diezgan liels izsalkums bija ļoti saprotama un atvainojama lieta.
9] Bet mājā bija arī Jūda un gulēja guļas vietā no salmiem. Bet kad caur mūsu sarunām, jautājumiem
un atbildēm viņš tika pamodināts, te viņš tūlīt piecēlās un nejautāja mums neko citu, kā tikai, kā
mums izdevusies zveja.
10] Te Pēteris viņam teica: “Izeja ārā un paskaties!” Un Jūda gāja ārā un neredzēja nekā cita, kā lielu
ļaužu pulku, kuri bija apmetušies ap Manu māju. Bet drīz viņš atkal nāk istabā un atkal Pēterim jautā,
kur tad būtu zivis. Jo viņš ir apgājis ap visu māju un nevienu zivi nekur nav pamanījis.
11] Te Pēteris saka: “Vai tad tu nekad neesi dzirdējis, ka aklie neko neredz, kurlie neko nedzird un
dumjie nevar saprast neko citu, izņemot viņu mājas vajadzības?! Redzi, tu aklais augļotāj, cilvēki, kas
tūkstošiem ārā apmetušies, ir tās brīnišķi labās zivis, kuras es domāju!”
12] Jūda saka: “Ja tā! Zināmam mērķim tas gan arī nav nekāds slikts loms; bet mūsu parastajā dzīvē
man simts pfundu smaga zivs ir patīkamāka, nekā visi cilvēki tur ārā! Jo par tādu zivi es visur dabūšu
četrus grašus; bet par tiem ārā man neviens nedod ne statera!”
13] Pēteris saka: “Tu ar savu mantkārību vēl nonāksi tiktāl, ka tu kļūsi pilnīgs velns! Vai tu esi vairāk
cilvēks, kā ir cilvēks kāds no mums?! Mēs visi dzīvojam bez mantkārības un tu dzīvo ar mums un
ēd no mūsu šķīvjiem, kas tev nemaksā neko citu, kā pašas ēšanas nelielās pūles. Bet ja tu šeit dzīvo bez
tavas dumjās naudas, kam tad tev nauda?!”
14] Jūda saka: “Vai tad man nav sievas un bērnu? Kas man viņus uzturētu, ja es neko nenopelnītu?
Vai tu gan tici, ka viņi var dzīvot no sava veida gaisa?1”
15] Pēteris saka: “Redzi, es gan visu varu labi panest; bet tādus nekaunīgus melus es nevaru panest!
Tu gan Jeruzalemē, kur tevi neviens tālāk nepazīst, kā tikai to, ka tu esi galilietis, vari sevi slavēt kā mājastēvu,
kas rūpējas par savu ģimeni; bet šeit, manā priekšā, nekādā gadījumā to nedari! Jo es un mēs
visi, kas bijām tavi kaimiņi, par daudz labi pazīstam tevi un tavu mājas dzīvi, lai mēs tev tikai vārdiņu
varētu ticēt. Tava sieva un tavi bērni vienmēr cieš trūkumu un viņiem vēl vienmēr savu dienišķo maizi
vajag nopelnīt smagā darbā. No zivīm, kuras tu noķēri, viņi baudīja maz; drēbes viņiem ir no manis un
cik nesen, kad tu staigāji pa tirgiem, mēs aiz līdzcietības tavas ģimenes pavisam sabrukušo māju likām
sakārtot gandrīz no jauna?! Cik tu mums par to devi?! Un to tu dēvē — RŪPĒTIES par tavu sievu un
bērniem?! Ej un nokaunies desmit gadus ilgi, ka tu mūsu priekšā, kur tu mums esi par daudz labi zināms,
iedrošinies tik nekaunīgi melot!”
16] Te Jūda pavisam apmulst un uz to nesaka ne vārda; jo Pēteris viņu bija ļoti aizskāris. Viņš gāja
ārā, to lietu pārdomāja un pēc kāda laika nāca atkal un lūdza mums visiem piedošanu! Viņš arī apsolīja,
ka no šī laika pilnīgi mainīsies un pavisam nopietni grib būt Mans māceklis; tikai mums nevajagot viņu
ar varu no sevis aizraidīt! Te Nātānaēls, kas parasti runāja maz un ļoti reti, saka: “Tevī mājo Kaina gars,
vai tu mani saproti? Un šis gars uz šīs Zemes nelabojas; jo Kaina gars ir pasaule, un no tās nekāda labošanās
nav sagaidāma!”
17] Jūda saka: “Jā, jā, ko tu vienmēr ar savu Kaina garu?! Kur ir Kains un kur esam mēs?! Kaina
dzimums gāja bojā un palika vienīgi Noass, un viņa pēcnācējos vairs nav ne piliena Kaina asiņu. Bet
kur asinis ir tīras, tur arī gars ir tīrs; jo cilvēka gars vienmēr ceļas no viņa asinīm, un tā arī gars vienmēr
līdzīgi asinīm ir tīrs!”
18] Nātānaēls saka: “Tā ir tava senā, man jau par daudz labi zināmā aplamība un pie manis neder!
Ej pie saducīniešiem, tur tu ar savu aplamību vari iegūt ievērību! Bet pie mums asinis ir puvusi matērija,
un gars ir un mūžam paliek gars! Bet ko tev der tavas Dieva bērna asinis, ja tajās dzīvo netīrākais gars,
kā tas ir tevī?! Vai tu mani saproti?”
19] Jūda saka: “Jā, jā, tev gan var būt taisnība un es pielietošu visas pūles, lai iespiestos jūsu mācības
pamatos; bet ja jau jūsu mācība ir celta uz humānisma pamata un katram nāk pretī ar pacietību un
lēnprātību, tad es ticu, ka no jūsu puses pavisam nav tieši nepieciešams, ar visādām ķildām gribēt mani
no jums aizraidīt. Jo kas ir kāda mācība bez mācekļa? Tukšs troksnis gaisā, kuru neviens neievēro! Tādēļ
katrai mācībai tikpat labi vajadzīgi mācekļi, kā mācekļiem laba mācība. Un tātad es arī domāju, ka
katram māceklim iepretī mācībai ir tikpat izšķiroša vērtība, kā tīrākai un labākai mācībai pašai par sevi.
Un tā es domāju, ka no jūsu puses nevarētu būt kļūda, ja jūs ar mani, kā ar jūsu līdzmācekli, vēlētos būt
mazliet vairāk pacietīgi.
20] Ka es nu vēl atrodos manos senos principos, to jūs kā nu jau paši gudri būdami, cerams, sapratīsiet;
bet tieši tādēļ es gribu iepazīt jūsu mācību, un tajā atbrīvoties no manas senās, tieši ne ļoti lielas
142