1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ļaunu garu un bija tik nikni, ka viņu dēl gandrīz neviens nedrīkstēja pa šo ceļu staigāt (Mateja ev. 8:28).
Viņu dzīvesvieta bija kalnā esošā kapsēta. Neviens nevarēja viņus ne satvert, ne sasiet ķēdēm. Jo ja arī
šad un tad daudzi spēcīgi cilvēki viņus pārvarēja, sasaistīja ar spēcīgām ķēdēm un iekala važās, tad ķēdes
vienā acumirklī tika sarautas, un važas saberztas pulverī! Viņi bija kalnā dienu un nakti un tur, kapos,
šausmīgi kliedza un spēcīgi sev sita ar akmeņiem.
3] Bet kad tie abi ieraudzīja Mani mācekļu vidū, viņi taisnā ceļā skrēja pie Manis, nokrīta Manā
priekšā un kliedz: “Kas mums ar tevi, Tu visaugstākā dēls?! Vai Tu esi nācis pirms laika mūs mocīt? Pie
Visaugstākā Dieva mēs Tevi lūdzam, lai Tu mūs nemoki!” (Mateja ev. 8:29)
4] Bet Es viņiem piedraudēju un runāju: “Kā tevi sauc, tu ļaunais gars, kas moki šos abus, it kā viņi
būtu viens vīrs?”
5] Te ļaunais gars kliedza: “Mans vārds ir leģions; jo mūsu ir daudz!”
6] Bet Es ļaunajam garam pavēlēju iziet no šiem diviem! Acumirklī no šiem abiem izlidoja liels
daudzums ļaunu garu redzamu lielu, melnu mušu izskatā, bet tie gauži lūdza Mani, lai Es viņus no šī
apvidus nepadzenu!
7] Bet gar nelieliem kalniem, kas pret vakariem stiepās gar jūru, bija liels cūku bars, kas piederēja
gadariešiem; jo šī tautiņa, pa lielākai daļai sastāvoša no grieķiem, ēda šī dzīvnieka gaļu un ar to arī tirgojās
visvairāk grieķu zemē.
8] Kad ļaunie gari ieraudzīja šo cūku baru, viņi Mani vēlreiz lūdza, lai Es viņiem atļauju ieiet šajā
cūku barā (Mateja ev. 8:31).
9] Un kad Es viņiem, protams, pavisam slepeni pasaulei apslēptu iemeslu dēļ to atļāvu, tad velni
acumirklī ieskrēja cūkās, kuru skaits bija pie diviem tūkstošiem.
10] Bet kad velni bija ieskrējuši cūkās, tad šie dzīvnieki skrēja uz kalnu, kur bija tālu jūrā iestiepusies
klints un no šīs klints, kas bija trīssimts olekšu augsta, visi kā straumes rauti iegāzās jūrā, kur tieši
bija ļoti dziļš. (Mateja ev. 8:32).
11] Bet kad gani, kas cūkas uzraudzīja, ieraudzīja, kas te ar apsēstajiem notika, tad viņi pārbijās,
bēga prom, steidzās uz pilsētu un sevišķi saviem darba devējiem izstāstīja, kas lejā pie jūras bija noticis.
12] Šīs pilsētiņas iedzīvotāji izbijās, un viens, kas, kā daudzi šajā pilsētā, vēl bija pagāns un turēja
lielas lietas no Jupitera un visiem citiem pagānu dieviem, runāja, un teica: “Vai es šorīt neteicu: Ja
reiz tie divi no fūrijām mocītie apklusīs, bet pie skaidrākām debesīm uz jūras plosīsies vētra, tad no
augšienes lejā nāks Dievs, un pār mums tiks spriesta tiesa, jo Dievi nekad nenāk lejā no zvaigznēm uz
Zemes bez žagariem un zobeniem,! Un te mums tas ir mūsu priekšā: fūrijas, kas mocīja grēciniekus,
jau iepriekš saviļņoja jūru, jo viņas noteikti zināja, ka no augšas lejā nāks Dievs un tās padzīs no abiem
grēciniekiem. Ka tās tad melnu dunduru izskatā metās uz mūsu cūkām, un šos dzīvniekus iedzina jūrā,
tas man nu ir tik skaidrs kā Saule gaišākā pusdienas laikā! Mums nu neatliek nekas cits, kā visā sirds pazemībā
lielā skaitā doties lejā pie Dieva, domājams, pie Neptūna vai Merkura, un no sirds lūgt, lai viņš
cik ātri iespējams, šo apvidu atstāj; jo cik ilgi kāds Dievs redzams uzturas kādā zemes apvidū, nav iedomājams
nekas cits kā nelaime uz nelaimes! Jo, kā jau teikts, Dievs no Debesīm uz Zemes nekad nenāk
lejā bez rīkstes un zobena!
13] Bet lai sagādāto zaudējumu dēļ neviens arī tikai ar kādu slepenāko domu viņam neizsaka pārmetumu;
jo te ar mums būtu pavisam beigas! Mēs nu senajiem dieviem jau ilgi neesam nesuši nekādu
īstu upuri, pie kā mūs, protams, visvairāk traucēja dumjie jūdi, kas te visu grib zināt labāk kā mēs, un
tādēļ apvainotais Dievs pats ņēma sev upuri! Tā tas ir! Tādēļ mēs par to sevī nedrīkstam pielaist arī ne
mazāko neapmierinātības domu! Bet mums vajag doties lejā pie viņu un vajag viņu apsveikt, un tad uz
sirsnīgāko lūgt, lai viņš vēlētos šo apvidu tūlīt atstāt!”
14] Bet šo pamācību dzirdēja arī vairāki jūdi un sacīja: “Jūs mūs gan turat par dumjiem; bet te mēs
tomēr zinām labāk kā jūs. Redziet, šis jūsu iedomātais Dievs nav nekas cits kā vai nu kāds mags no Persijas
vai slavenais Jēzus no Nācaretes, par kuru mēs jau esam dzirdējuši lielas lietas. Vispār mēs ar jums
esam pilnīgi vienis prātis tajā, ka mums viņu uz sirsnīgāko jālūdz, lai viņš atstāj šo apvidu; jo tāda veida
cilvēki nekad nav laime kādai zemei, — to mēs zinām no mūsu praviešu laikiem. Ja mūsu Dievs kādā
zemē zināmus cilvēkus modina par praviešiem, tad tāda zeme arī ir jau nolemta nelaimei!”
15] Bet pēc tam šajā pilsētā visi sapulcējās kopā un devās ārā un lejā pie Manis, tā, ka mājās palika
tikai nedaudzi slimie. Kad no pilsētas atnākušie Mani ieraudzīja un redzēja, ka Man bija pavisam dabīga
cilvēka izskats, tad viņi ieguva nedaudz vairāk drosmes Man tuvoties un tādēļ, kaut gan vēl arvien ar
130