1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

viņam tikai bija liels prieks, ka viņa brālis mīļajai mātei sagādāja daudz prieka. Tā tas gāja dažus gadus.
7]. Bet māte kļuva vecāka un vārgāka un pasauca pie sevis abus dēlus un teica: “Es nevaru uzzināt,
kurš no jums mīl mani vairāk, lai es viņam tādēļ dotu lielāku mantojumu; tādēļ es gribu, ka pēc manas
nāves jums mantojums jāsadala vienādās daļās!”
8] Te labais dēls teica: “Māte, caur tavām rūpēm es esmu iemācījies strādāt un varu sev maizi nopelnīt,
cik man tā vajadzīga; bet ar visas sirds dedzību gribu lūgt Dievu, lai Viņš tev ļautu dzīvot tikpat
ilgi kā man, un tev jāpārvalda sava manta par svētību visai mājai! Jo ja man vajadzētu iegūt mantojumu
bez tevis, tad tas man kļūtu par mokām un, cik bieži es to uzlūkotu, tas mani padarītu skumju. Mīļā
māte, tādēļ paturi mantojumu un dod to, kam tu gribi! Labākais mantojums man ir tava sirds; lai Dievs
to vēl ilgi uztur pie dzīvības!”
9] Kad māte aizkustinātu sirdi dzirdēja tādu viņas labā dēla runu, savas iekšējās domas noslēpdama,
viņa teica: “Mīļais dēls, tava atzīšanās man gan sagādā neaprakstāmu prieku, bet tādēļ tev nolemto
mantojumu nevaru atdot svešiem. Ja tu pavisam negribi kādu daļu, tad pēc manas nāves viss mantojums
jāsaņem tavam brālim, un tev viņam jākalpo un savu maizi jānopelna ar sviedriem vaigā!”
10] Labais dēls saka: “Mīļā māte, kad es kalpošu un strādāšu, tad mana sirds vienmēr atcerēsies
tevi ar pateicību un teiks: “Redzi, tā tevi ir iemācījusi strādāt tava mīļā, maigā māte. Bet, ja man būtu
mantojums, tad beigās es kļūtu laisks, nodotos slinkām izpriecām un pie tam beigās par tevi pavisam
aizmirstu! Tādēļ es negribu tevis nopelnīto naudu, uz kuras virsmas redzams nevis tavas sirds attēls, bet
gan tikai ķeizara vara. Bet tas, ko es tagad esmu saņēmis no tavas sirds, tas arī nes tavu attēlu, un manā
sirdī tam ir stingri paliekoša mītne. Un tādēļ tas mantojums, kuru tu, mīļā māte, man esi bagātīgi devusi
jau kopš šūpuļa un caur kuru es jau esmu ieguvis daudz laba un vērtīga, man ir neaprakstāmi mīļāks,
nekā tas, kuru tu esi ieguvusi caur savu roku darbu un pūlēm! To uzskatot, tas mani varētu padarīt tikai
skumju, jo pie tam man vienmēr vajadzētu domāt: Redzi, tas tavai mīļajai mātei ir maksājis daudz pūļu
un darba; varbūt viņa pie tam bieži aiz sāpēm ir raudājusi, tā kā bija norūpējusies, kā tev pavairot šo
mantojumu. Un redzi, mīļā māte, te man tak būtu neiespējami būt priecīgam, jo es tevi tik ļoti mīlu!”
11] Māte, līdz asarām aizkustināta, pasauc otru brāli un viņam saka, kā viņa brālis domā un ko viņš
grib.
12] Tad tas atbild: “Es vienmēr domāju, ka mans brālis gan ir cēls cilvēks, bet zināmos punktos dīvainis.
Es te atkal esmu pavisam cits cilvēks! Mīļā māte, cik ļoti es tevi mīlu, godāju un cienu, tikpat ļoti
es arī cienu visu, ko tu man gribi dot un dosi, un tādēļ es ar pateicības pilnu sirdi pieņemu visu mantojumu,
un darbam, ko mans brālis grib man strādāt, nav jāpaliek neatalgotam. Bet ja tu, mīļā māte,
to gribētu, tad pusi no mantojuma tu gan man varētu dot iepriekš, lai es varētu nopirkt zemi un ņemt
sievu!”
13] Te, nedaudz noskumusi, māte otram dēlam saka: “Ko es esmu teikusi, pie tā lai paliek! Tu saņemsi
mantojumu tikai pēc manas nāves!”
14] Te otrs dēls noskuma un izgāja ārā.
15] Bet pēc kāda gada māte ļoti saslima un, kad abi dēli strādāja uz lauka, nāca kalpone un abus
pasauca pie mātes, lai cienīgākais pēc viņas gribas no viņas saņem svētību.
16] Te labais dēls ļoti noskuma un ceļā skaļi lūdza Dievu, lai Viņš vēlētos uzturēt mātes dzīvību.
17] Bet sliktais dēls par to sadusmojās un lūdzējam brālim teica: “Vai tu nopietnībā caur tavām
lūgšanām gribi pavēlēt dabas likumiem?! Kas reiz ir lemts nāvei, vai tas ir tēvs, māte, brālis vai māsa,
tam vajag mirt, te vairs nelīdz nekādas lūgšanas! Tādēļ mana devīze ir: “ko Dievs grib, tas arī man ir
pareizi!”
18] Bet labais brālis par to vēl vairāk noskuma un vēl dedzīgāk lūdza par mātes dzīvību.
19] Kad viņi ienāca istabā, kur māte gulēja slima, sliktais dēls teica: “Es zināju, ka tu tik ātri nemirsti!”
Pēc tam viņš sāka viņai iegalvot, ka viņai no nāves nav jābaidās!
20] Bet labais dēls raudāja un skaļi lūdza. Bet Dievs uzklausīja labā dēla nopūtas un pie slimās mātes
gultas sūtīja eņģeli, un tas viņu padarīja pilnīgi veselu.
21] Tad māte drīz piecēlās no guļasvietas, jo viņa labi noprata, ka veselību viņai ir devusi kāda
augstāka vara. Un kad viņa sāka staigāt un manīja, ka viņas kājas ir pilnas spēka, viņa teica: “Par to man
jāpateicas tā dēla karstajām lūgšanām, kas aiz patiesas mīlestības uz mani nepieņēma piedāvāto mantojumu!
Patiesi, es tev saku, tu mans mīļais dēls! Tā kā aiz patiesas mīlestības uz mani tu no manis neko
negribēji pieņemt, tad tev nu jāpieder visam; kas ir mans, tas ir arī tavs! Bet tu, kas mani mīlēji tikai
249