Views
5 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

tad, visu kopā ņemot,

tad, visu kopā ņemot, ar to Es vairāk gribēju apzīmēt jūsu sirds un tā prāta paklausību, nekā laicīgi aicināt tūlīt no šejienes doties uz Ziharu; un tā jūs gan varat dažas dienas, kuras Es vēl pavadīšu pie Sava drauga, palikt šeit. 11] Abi pavisam apmierināti ar Manu lēmumu Man pateicas un dod Man godu, un Jonaels savas sirds dziļākā satraukumā saka: “Ak zeme! Tu vecs nezāļu, ērkšķu un dadžu kļuvušais lauks! Tu dzīvības tumšais kaps! Tu vecā grēku un nāves dzemdētāja! Vai tu gan esi vērta, ka Kungs, Tavs Dievs un Radītājs, ar Savām vissvētākajām kājām staigā pa tevi, ieelpo tavu sērgas pilno gaisu un Sevī uzņem tavus ļaunos augļus?! 12] Mēs, cilvēki, kopā ar dzīvniekiem un stādiem neesam tik daudz vērti, ka varētu tikai tikt no Viņa uzlūkoti! Viss ir tīra bezgalīga žēlastība un līdzcietība! 13] Tādēļ pieceļaties visi un vienmēr Viņu slavējiet un cildiniet! 14] Un jūs, zvaigznes tur augšā pie augstajām debesīm, aizklājiet jūsu nesvētās sejas, jo Dievs, jūsu Radītājs ir Tas, uz Kuru jūs lepni noskatāties lejup no jūsu augstumiem! 15] Ak, Zeme! Par ko tu esi kļuvusi! Kādu vārdu tev jāsaņem — ne tevis pašas dēļ, bet gan Tā dēļ, ko tu, necienīgā, nu nes?! 16] Ak, jo vairāk es nu pārdomāju, kas ir Tas, kas šeit staigā starp saviem izraudzītajiem, jo šaurākas un šaurākas kļūst manas krūtis! Kā ierobežotam sevī jāspēj aptvert arī To, ko nespēj aptvert arī visas debesis un eņģeļi!?” 17] Ak, tu svētākais laiku laiks uz šīs Zemes, kur nu mājo Tas, Kas Saulei un Mēnesim deva gaismu un tiem noteica staigāt pa Viņa mīlestības un gudrības lielo ceļu un dot Zemei laiku un nakti un dienu! 18] Tādēļ lai no visām Debesīm visi slavē godības Kungu; jo Viņam vienīgajam pienākas visa slava, viss gods un viss cildinājums un visa mūžīgās bezgalības mīlestība!” 19] Bet Mācekļi, kuri dzird šos izsaucienus, saka: “Kungs, vai Tu dzirdi, kā Jonaels Tevi slavina un cildina, it kā viņā būtu ienācis Dāvida gars?!” 20] Es saku: “Es dzirdu viņa slavinājumu, un Man par to ir patiess prieks; bet no jums es vēl nekad tā ko neesmu saņēmis. Bet arī jums pavisam nebūtu kaitējis, ja jūs reiz sevī tā īsti pārdomātu, kas ir Tas, Kas ar jums nu runā! — Bet tagad nedaudz atpūtīsimies, jo pusnakts jau sen ir garām!” 21] Pēc šiem vārdiem ap pakalnu drīz viss apklust un lielākā daļa dodas gulēt, tikai Jonaels un Jairuts iedziļinās visādos apcerējumos un klusībā slavina Mani. 204. Cēls mīlestības darbu strīds starp Kisjonu un Baramu. Kas grib darīt labu, tam ir labs vējš. Līdzība par māti ar diviem nevienādiem dēliem. Patiesa, tīra un savtīga mīlestība. 1] Kad no rīta Saule jau bija tuvu ausmai, Jonaela un Jairuta eņģelis modina visus vēl gulošos un Kisjons, kuram guļasvieta kopā ar ģimeni bija līdzās Man, tūlīt uzdeva savai sievai un meitām, kā arī visiem kalpotājiem, ka viņiem jārūpējas par labām brokastīm. 2] Bet Es Kisjonam, kas ir norūpējies, saku: “Lai tas šodien paliek; jo redzi, mums arī brālim Baramam reiz vajag atļaut to prieku! Paskaties uz jūru, tur nelielā attāluma no krasta stāv Barama pielādēts pilns kuģis un viņa dēli un kalpotāji kopā ar viņu ir nodarbināti ar to, lai šurp atgādātu rīta mielastu. Tādēļ tu, mīļais brāli, par šodienu pavisam neraizējies; jo lielais kuģis glabā vēl krietnas pusdienas un vakariņas kopā ar četrdesmit mucām labākā vīna no grieķu zemes. “ 3] Kisjons saka: “Ak, te es reiz nomanu mazrunīgo Baramu! Bet par savu nodomu viņš neteica ne zilbi; vakarā viņš pavisam slepeni pazuda; es domāju, drīz pēc mūsu ierašanās viņš vairs nebija redzams, un tagad viņš ir te ar labi piekrautu kuģi! Viņam vajadzēja būt labam ceļa vējam, citādi viņš, ieskaitot darbu, vēl ilgi nevarētu būt šeit; jo no šejienes līdz Jesairai pie slikta vēja vajag airēt visu dienu.” 4] Es saku: “Brāli, tici man, kam prātā ir kas labs, tas vienmēr tiks pavadīts no laba vēja; bet kam prātā ir slikts, tiks pavadīts no slikta vēja. 5] Reiz bija divi brāļi, kuru mātei bija daudz dārgumu. Abi savu māti tik ļoti mīlēja, ka māte nevarēja zināt, kurš no abiem viņu vairāk mīl, lai tādēļ viņa viņam dotu lielāku mantojumu. Bet patiesi viņu mīlēja tikai viens; bet otram acu priekšā bija tikai lielais mantojums un tā dēļ viņš mātei vienmēr izrādīja lielāko uzmanību un nereti aizsteidzās priekšā brālim, kurš māti patiesi mīlēja. 6] Labajam brālim, tādēļ, ka viņš māti patiesi mīlēja, pret savu brāli nebija ne mazāko aizdomu un 248

viņam tikai bija liels prieks, ka viņa brālis mīļajai mātei sagādāja daudz prieka. Tā tas gāja dažus gadus. 7]. Bet māte kļuva vecāka un vārgāka un pasauca pie sevis abus dēlus un teica: “Es nevaru uzzināt, kurš no jums mīl mani vairāk, lai es viņam tādēļ dotu lielāku mantojumu; tādēļ es gribu, ka pēc manas nāves jums mantojums jāsadala vienādās daļās!” 8] Te labais dēls teica: “Māte, caur tavām rūpēm es esmu iemācījies strādāt un varu sev maizi nopelnīt, cik man tā vajadzīga; bet ar visas sirds dedzību gribu lūgt Dievu, lai Viņš tev ļautu dzīvot tikpat ilgi kā man, un tev jāpārvalda sava manta par svētību visai mājai! Jo ja man vajadzētu iegūt mantojumu bez tevis, tad tas man kļūtu par mokām un, cik bieži es to uzlūkotu, tas mani padarītu skumju. Mīļā māte, tādēļ paturi mantojumu un dod to, kam tu gribi! Labākais mantojums man ir tava sirds; lai Dievs to vēl ilgi uztur pie dzīvības!” 9] Kad māte aizkustinātu sirdi dzirdēja tādu viņas labā dēla runu, savas iekšējās domas noslēpdama, viņa teica: “Mīļais dēls, tava atzīšanās man gan sagādā neaprakstāmu prieku, bet tādēļ tev nolemto mantojumu nevaru atdot svešiem. Ja tu pavisam negribi kādu daļu, tad pēc manas nāves viss mantojums jāsaņem tavam brālim, un tev viņam jākalpo un savu maizi jānopelna ar sviedriem vaigā!” 10] Labais dēls saka: “Mīļā māte, kad es kalpošu un strādāšu, tad mana sirds vienmēr atcerēsies tevi ar pateicību un teiks: “Redzi, tā tevi ir iemācījusi strādāt tava mīļā, maigā māte. Bet, ja man būtu mantojums, tad beigās es kļūtu laisks, nodotos slinkām izpriecām un pie tam beigās par tevi pavisam aizmirstu! Tādēļ es negribu tevis nopelnīto naudu, uz kuras virsmas redzams nevis tavas sirds attēls, bet gan tikai ķeizara vara. Bet tas, ko es tagad esmu saņēmis no tavas sirds, tas arī nes tavu attēlu, un manā sirdī tam ir stingri paliekoša mītne. Un tādēļ tas mantojums, kuru tu, mīļā māte, man esi bagātīgi devusi jau kopš šūpuļa un caur kuru es jau esmu ieguvis daudz laba un vērtīga, man ir neaprakstāmi mīļāks, nekā tas, kuru tu esi ieguvusi caur savu roku darbu un pūlēm! To uzskatot, tas mani varētu padarīt tikai skumju, jo pie tam man vienmēr vajadzētu domāt: Redzi, tas tavai mīļajai mātei ir maksājis daudz pūļu un darba; varbūt viņa pie tam bieži aiz sāpēm ir raudājusi, tā kā bija norūpējusies, kā tev pavairot šo mantojumu. Un redzi, mīļā māte, te man tak būtu neiespējami būt priecīgam, jo es tevi tik ļoti mīlu!” 11] Māte, līdz asarām aizkustināta, pasauc otru brāli un viņam saka, kā viņa brālis domā un ko viņš grib. 12] Tad tas atbild: “Es vienmēr domāju, ka mans brālis gan ir cēls cilvēks, bet zināmos punktos dīvainis. Es te atkal esmu pavisam cits cilvēks! Mīļā māte, cik ļoti es tevi mīlu, godāju un cienu, tikpat ļoti es arī cienu visu, ko tu man gribi dot un dosi, un tādēļ es ar pateicības pilnu sirdi pieņemu visu mantojumu, un darbam, ko mans brālis grib man strādāt, nav jāpaliek neatalgotam. Bet ja tu, mīļā māte, to gribētu, tad pusi no mantojuma tu gan man varētu dot iepriekš, lai es varētu nopirkt zemi un ņemt sievu!” 13] Te, nedaudz noskumusi, māte otram dēlam saka: “Ko es esmu teikusi, pie tā lai paliek! Tu saņemsi mantojumu tikai pēc manas nāves!” 14] Te otrs dēls noskuma un izgāja ārā. 15] Bet pēc kāda gada māte ļoti saslima un, kad abi dēli strādāja uz lauka, nāca kalpone un abus pasauca pie mātes, lai cienīgākais pēc viņas gribas no viņas saņem svētību. 16] Te labais dēls ļoti noskuma un ceļā skaļi lūdza Dievu, lai Viņš vēlētos uzturēt mātes dzīvību. 17] Bet sliktais dēls par to sadusmojās un lūdzējam brālim teica: “Vai tu nopietnībā caur tavām lūgšanām gribi pavēlēt dabas likumiem?! Kas reiz ir lemts nāvei, vai tas ir tēvs, māte, brālis vai māsa, tam vajag mirt, te vairs nelīdz nekādas lūgšanas! Tādēļ mana devīze ir: “ko Dievs grib, tas arī man ir pareizi!” 18] Bet labais brālis par to vēl vairāk noskuma un vēl dedzīgāk lūdza par mātes dzīvību. 19] Kad viņi ienāca istabā, kur māte gulēja slima, sliktais dēls teica: “Es zināju, ka tu tik ātri nemirsti!” Pēc tam viņš sāka viņai iegalvot, ka viņai no nāves nav jābaidās! 20] Bet labais dēls raudāja un skaļi lūdza. Bet Dievs uzklausīja labā dēla nopūtas un pie slimās mātes gultas sūtīja eņģeli, un tas viņu padarīja pilnīgi veselu. 21] Tad māte drīz piecēlās no guļasvietas, jo viņa labi noprata, ka veselību viņai ir devusi kāda augstāka vara. Un kad viņa sāka staigāt un manīja, ka viņas kājas ir pilnas spēka, viņa teica: “Par to man jāpateicas tā dēla karstajām lūgšanām, kas aiz patiesas mīlestības uz mani nepieņēma piedāvāto mantojumu! Patiesi, es tev saku, tu mans mīļais dēls! Tā kā aiz patiesas mīlestības uz mani tu no manis neko negribēji pieņemt, tad tev nu jāpieder visam; kas ir mans, tas ir arī tavs! Bet tu, kas mani mīlēji tikai 249