1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

āļi un māsas esam pilnīgi mierā, bet mums atņēma arī visus mūsu darba rīkus un visu iedzīvi. Tad
mēs tad tomēr ticam, ka tai jātiek atdotai atpakaļ vai, mazākais, tā vietā dotai citai derīgai iedzīvei.
8] Es saku: “Esi mierīgs par to; pēc trim dienām mēs dosimies uz Nācareti un visam vajadzēs tikt
mums atdotam. Pie mums tak ir viens varenākā ranga eņģelis! Viens mājiens, un viss ir kārtībā; un, ja
ar vienu mums nepietiktu, te katru acumirkli gatavi mums pakalpot ir leģioni!
9] Es saku: Ko Es savā sirdī Tēvam izstāstu, to Viņš dara; un ko te grib Dēls, to tūlīt grib arī Tēvs
mūžībā, un starp Tēva gribu un Dēla gribu nekad nav nekādas atšķirības! Jo ticat Man to: Tēvs un Dēls
nav divi, bet gan visā pilnīgi viens! Tādēļ esiet tagad mierīgi un ticiet, ka tas tā ir!”
10] Jozus saka: “Kungs un Brāli, mēs visi Tev ticam; un kā mums Tev nav jātic, kur mēs kopš Tavas
dzimšanas vienmēr bijām pie Tevis un redzējām neskaitāmas zīmes, kuras mums darīja zināmu, kas Tu
esi. Brālis Jēkabs sarakstīja veselu biezu grāmatu par Tevi kopš Tavas dzimšanas līdz Tavam divdesmitajam
dzīvības gadam. No tā laika līdz tavam tagadējam vecumam Tu vairs nedevi nekādas zīmes un
kopā ar mums strādāji un dzīvoji kā kāds pavisam parasts cilvēks, tā kā mēs jau gandrīz būtu aizmirsuši,
kas Tu esi, ja pirms pāris gadiem mūsu mīļotā tēva Jāzepa miesas nāve mums nebūtu devusi spēcīgu
triecienu.
11] Proti, kad tēvs Jāzeps Tavās rokās mira, viņa pēdējie vārdi, kurus pavadīja svētlaimīgi apskaidrots
smaids, skanēja:
12] “Ak mans Dievs un mans Kungs! Cik tomēr Tu esi man ļoti žēlīgs un līdzcietīgs! Ak, es nu redzu,
ka nekādas nāves nav; es dzīvošu mūžīgi! Ak, Dievs, cik brīnišķas ir Tavas Debesis! Bērni, skatat
To, Kas ar Savu roku nu atbalsta manu mirstošo galvu! Tas ir Viņš, mans Dievs, mans Radītājs! Ak,
kāda tā ir svētlaime, sava Radītāja rokās nomirt šai nožēlojamai pasaulei!”
13] Pēc šiem vārdiem viņš nomira un mēs visi skaļi raudājām; vienīgi Tu neraudāji. Bet mēs neaptvērām,
kādēļ Tu neraudāji!
14] Un redzi, kopš šī acumirkļa mēs nekad vairs nevarējām aizmirst, kas Tu esi; jo savas laicīgās
dzīves pēdējā stundā Jāzeps par daudz skaidri to pateica! Kā mēs nu varam neticēt visam, ko Tu saki,
kur mēs labi zinām, kas pamatu pamatā Tu esi?!”
15. Es saku: “Pavisam labi, Mani mīļie brāļi! Ka jūs te tā runājat, ir pilnīgi pareizi; jo mēs šeit esam
kopā jau kā pilnīgi iesvaidīti un tāda zināšana nevienam vairs nevar būt par sodību, izņemot vienam, ja
viņš slepenībā par to jūtas šokēts! (Ar to bija domāts Jūda.)
16] Bet ja mēs atrodamies starp svešiem pasaules bērniem, tur jums uz rūpīgāko vajag par to klusēt!
Bet tagad dodamies pie miera, lai rītu agri varam ķerties pie kāda darba!” Pēc tam visi pavisam
svētlaimīgi dodas pie miera.
231. Kā Kisjona ļaudis sagūsta templiešu laupītāju un blēžu bandu. Kisjona un
romiešu tiesneša rīkojumi šajā lietā. Karavānu ierašanās.
1] Tikai Kisjons, Barams, Jonaels un Jairuts kopā ar kalpotāju Arhielu iet ārā un Kisjons apskata,
vai viņa lielajā saimniecībā viss ir kārtībā. Visur viss ir labākā kārtībā, uzraugi un sargi ir mundri, un
savam kungam pavēsta, ka šajā naktī viņiem vēl būs nozīmīgs loms, kas viņiem jau ir darīts zināms.
2] Kisjons ātri jautā, iekš kā tas pastāvētu, un vai tas neattiecas uz kādiem nabagiem, kuri viņu trūcīgos
krājumus nes uz kādu tirgu, lai no tā samaksātu viņu nodokļus.
3] Bet vecākais robežsargs saka: “Kungs un pavēlniek! Tu zini, cik ļoti mēs godājam un respektējam
visus tavus taisnīgos un nabaga cilvēcei patiesi ļoti žēlīgos rīkojumus; bet pie šī loma nav nekāda nabadzība,
bet gan daudzkārtēja nekrietnība no jūdu farizeju un priesteru un levitu puses.
4] Viņi Kapernaumas plašā apkārtnē ir ķērušies pie visapkaunojošākiem apķīlājumiem un spaidiem
un šonakt ap pusnakti viņi uz Jeruzalemi pārdošanai vedīs visādus mājdzīvniekus, labību, vīnu
un visāda veida darba rīkus, bet ne pa likumīgo ceļu, bet gan caur kalniem, no viņiem pa īpaši ierīkotu
apkārtceļu.
5] Tu zini, ka lielās klints dēļ, kas ar savu augsto un slīpo sienu iesniedzas jūrā, pa sauszemi uz Ziharu,
kur atrodas tavs muitas nams, kuru tu vienmēr izdod nomā, nekāds ceļš nav iespējams. Tātad no
Ziharas līdz šejienei cilvēkus, dzīvniekus un citas lietas vajag vest pa ūdens ceļu, vai, ja jūra ir mierīga,
kas ir ļoti reti, taisnā ceļā uz Pīru, kur atkal ir tava muita, kas nu ir iznomāta uz desmit gadiem.
6] Bet, lai izvairītos no visiem taviem muitas namiem, bagātie farizeji klaušu zemniekiem lika caur
279