1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

var būt, kas tad būs ar mums?”
16] Rhiba saka: “Tas ir jautājums, kuru šajā lietā pavisam nevar uzstādīt! Vai viņš ir vairāk, jeb vai
viņš var būt vairāk kā kāds cilvēks. Kurš tad starp mums līdzinās pagāniem, kuri nezina, kas ir Dievs un
tādēļ ārkārtējus cilvēkus, kā pat arī dažus īpašus dzīvniekus tur, godina un pielūdz kā dievus?
17] Vai tad šis Nācarietis ir vairāk kā kāds savā veidā nepārspējams ārkārtējie lielisks cilvēks,
ģēnijs?
18] Ja viņš gribētu palikt tas, kas viņš ir, un savu mākslu pielietotu cilvēku labumam un viņus arī
dažās labās lietās , kurās cilvēki ir akli un kuras maz vai nemaz neizprot, pamācītu, tad viņam būtu
neatvietojama vērtība un tā zeme, kas viņu skaitītu par savu iedzīvotāju, būtu apskaužama. Bet viņam
niez pēc Dāvida troņa, kroņa un zižļa, un tas viņu padara nicināmu pie visiem īstiem un tīriem jūdiem,
kuriem vēl ir senais gars visas parādības cilvēka dzīvē ņemt un aptvert pareizā gaismā un viņi nevar tik
viegli tikt vesti aiz gaismas, kā pagāniski muitnieki un grēcinieki!
19] Ko tad te arī cilvēcei līdz caur tāda veida žilbinošām mācībām tikt sadalītai dažādās sektās, kuras
tad tikai dažādas ticības dēļ viena otru ienīst — vairāk kā mežonīgus plēsīgus meža dzīvniekus?!
Kas ir pie senās ticības, ienīst neticīgos un tie senticīgos, un tā kāda tāda reliģija vienmēr panāk pretējo
no tā, ko tā sludina; draudzības, mīlestības un miera vietā tā bieži panāk nesamierināmāko naidīgumu
un trakojošākos karus! Un tie ir bijuši vienmēr vienādie visu reliģiju atjaunošanu uz Zemes augļi! Bet
ja augļi, kā to māca visu laiku pieredze, pēc tādiem notikumiem vienmēr ir tie paši, tad mums, apskaidrotākiem
cilvēkiem un tautas vadoņiem, ir neatliekams galvenais pienākums tādiem atjaunotājiem
priekšlaicīgi aizsprostot ceļu, uz kura tūkstošiem draud bojāeja un samaitāšana. Vai tad nav labāk, ja no
pasaules tiek aizgādāts viens tāds varaskārs mags, nekā tad īsā laikā caur tādu savādnieku vadītiem vajag
iet bojā daudziem tūkstošiem?!”
172. Kāda cita farizeja, izdziedinātā Tobija, laba atbilde. Viņa godīgā liecība
par Jēzu, Viņa svēto Mācību un Viņa dievišķajiem darbiem. Par tempļa ļaunumu.
Lāsta pravietojums jūdiem.
1] Kāds cits saka: “Ja mēs šo lietu aplūkojam no tīri šīs pasaules viedokļa, tev nav netaisnība; bet ja
pēc nāves cilvēka dvēselei ir vēl viena dzīvība, ko es vēl nekad neesmu apšaubījis, tad visiem šiem pasaulīgajiem
aprēķiniem un attiecībām nav nekādas vērtības, un tad šis Jēzus ir Saule cilvēka gara naktij
un rāda mums pareizo ceļu, uz kura mēs jau mūsu miesās varam skatīties lielajā viņpasaulē un no Tēva
mājām ņemam brīnišķu barību mūžīgai dzīvībai!
2] Un Viņš to māca un aklajiem cilvēkiem grib rādīt, kā gaiss tūlīt var dot un tam vajag dot maizi
un vīnu, tātad patiesu ēdienu no Debesīm, kā to pirms pāris dienām pakalnā visi redzējām un no tā
ēdām un dzērām.
3] Ka senā nakts vienmēr cīnās un tai vajag cīnīties ar austošo dienu, to mums māca ne tikai cilvēku
vēsture, bet gan arī visu lietu daba, kā tas ikdienas mūsu acu priekšā notiek un norisinās; bet tā tieši
ir Dieva kārtība, pieļāvums un griba, pret kuru nekāda pasaules vara vēl nekad neko nav panākusi.
4] Ko tu tad gribi darīt, ja šis no Dieva noteikts visapgarotākais Jēzus ar savām domām tevi satvertu
un Tevi pilnīgi iznīcinātu, kādu opozīciju tu viņam tad piedāvātu?
5] Klausies tu! Cilvēks, kuram uz vienu mājienu paklausa jūra, visi ļaunie un labie gari, — cilvēks,
kurš mirušos atkal atsauc dzīvē un katru, lai cik ieilgušu un ļaunu slimību izdziedina bez zālēm tikai
caur savu gribu, drīkstētu gan būt kas vairāk, kā tikai kāds maģiju apguvis ģēnijs! Tu tak kopā ar mani
bieži esi redzējis un novērojis magus. Kā viņi ir pilnīgi apkrauti buramām zīmēm, buramiem vārdiem,
amuletiem un burvju nūjām un par katru sīkumu, ko viņi paveic, vienmēr saceļ lielu brēku.
6] Bet šim Jēzum nav ne kāds amulets, ne arī kas cits buršanai piemērots, arī nekādas burvju ziedes,
nekādas zināmas zāles un saknes un pavisam nav kāds sevī noslēgts mistisks ar savām īpašībām
plātīgs, bet gan pavisam atklāts, labsirdīgs un ļoti pretimnākošs pieklājīgs cilvēku draugs un pats ir cilvēks
pilnīgākā ideālā nozīmē.
7] Viņš nestaigā ar nokārtu galvu, bet gan vienmēr ir labā garastāvoklī un viņa vārdi plūst kā medus
un piens; un tomēr pie visas viņa vienkāršības visbrīnumainākā veidā notiek viss, ko vien viņš tikai
vienmēr grib! Es esmu stingri pārliecināts, ka tikai caur savu gribu viņš varētu radīt kādu jaunu zemi!
Es viņu pazīstu gandrīz jau kopš viņa dzimšanas un varu tev teikt., ka viņš jau kā pāris gadus vecs zēns
208