Views
6 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

4] Kalniem, kuri

4] Kalniem, kuri nepastāvēja atsevišķi, kā Tabora, Libanonas, Ararata un Sinaja kalni, bet gan piederēja pie vienu lieli un plaši izstieptu kalnu grēdām, parasti nebija īpaša nosaukuma, izņemot tikai apvidus un pagaidu, un nereti tie tika nosaukti pēc kāda bagāta kalna īpašnieka, kuram tur ganījās viņa ganāmpulki; ja ar laiku nāca kāds cits īpašnieks, tad arī kalns ieguva citu nosaukumu, un tā arī šis kalns, tādēļ kā tas bija muitnieka īpašums un īstenībā jau piederēja pie grieķu zemes (T.i., politiski kā romiešu province — izd.), tika dēvēts tā īpašnieka vārdā. 5] Tādēļ arī šī apdzīvotā vieta, kā atrodoša pie robežas starp Galileju un grieķu zemi, bija muitas centrs, tādēļ ka no šejienes no Galilejas pāri kalniem uz grieķu zemi veda diezgan labi ierīkots ceļš, pa kuru devās tūkstošiem visādu tirgotāju un ar kamieļiem, nastu nesējiem zirgiem un ēzeļiem pārveda viņu dažādās preces. 6] Kad tie no jauna atnākušie farizeji dzirdēja, ka mēs gribējām uzkāpt augstajā kalnā, tad viņi lūdza Kisjonam, vai viņi nedrīkstētu piebiedroties. Kisjons teica: “Ja jūs gribat vai varat būt labas gribas cilvēki, tad kalns, kas no šejienes pret grieķu zemi ir ap 20 ceļa stundu garumā un ap 5 ceļa stundu platumā un ir pilnīgi mans īpašums, ir pietiekami plašs, lai uzņemtu arī jūs. Bet kā Kapernaumas un Jeruzalemes priesterības ļaunus spiegus, es kā grieķis un tagad dedzīgs svētās un pēc manas pārliecības šī dievišķā visu meistaru Meistara vienīgi patiesās Mācības piekritējs, jūs nevaru ņemt līdzi un ar katru manā rīcībā esošo līdzekli man vajadzētu no jūsu sabiedrības izvairīties! Jautājiet savai sirdij! Ja tā ir tīra, tad jums ir brīvs ceļš; ja tā ir netīra, tad jūs tūlīt atkal varat doties uz turieni, no kurienes jūs esat nākuši!” 7] Farizeji saka: “Mēs esam tīri un mūsu sirdīs nav nekādas viltības. Mēs esam Mozus piekritēji un esam jūdi, tāpat, kā arī Jēzus ir jūds un nekad nevar apgānīt Mozus likumu. Bet no visām pusēm par viņa darbiem un mācību nāk milzīga slava un tādēļ mums vajag būt ļoti svarīgi, vai viņa darbi un mācība Mozu neanulē. Ja tie Mozu un praviešus apstiprina, tad arī mēs tos pieņemsim; ja tie rāda pretējo, tad, pats par sevi saprotams, ka mums vajag būt tam pretī. 8] Muitnieks saka: “Kā jūs šeit tagad runājat, tā uz praviešiem runāja arī visi jūsu priekšteči un pēc tam viņus nomētāja ar akmeņiem kā Dieva noliedzējus, un man ir zināmi tikai nedaudzi, kuri nebija tikuši nomētāti ar akmeņiem. Un tomēr pie katras izdevības jūs pieminat praviešus un dižojaties ar viņiem! Bet jūsu priekšteči bija tieši tas, kas esat jūs, un jūs neesat ne par matu labāki kā jūsu priekšteči, kuri praviešus nomētāja ar akmeņiem. Tādēļ iepretī šim svētajam visu praviešu Pravietim es jums arī neuzticos. 9] Jūs gan sevi dēvējat par Mozus piekritējiem, bet savā rīcība jūs no Mozus esat tālāk nekā šī zeme no debesīm! Tādēļ pārbaudiet sevi, vai jūs esat cienīgi kopā ar mums kāpt šajā kalnā!” 10] Es Kisjonam saku: “Ļauj viņiem doties līdz! Ja tas viņiem būs par daudz, viņi gan griezīsies atpakaļ; jo no viņiem neviens vēl nekad nav uzkāpis kādā kalnā! Varbūt šī augstā kalna tīrākais gaiss viņu sirdis nedaudz attīra.” 11] Kisjons ar to ir apmierināts, un, ar visu vajadzīgo apgādāti, mēs dodamies pa ceļu augšup. 12] Un neiztrūka tās piecas meitas un kā cālēni bija ap Mani, izjautāja Mani par dažādām pirmradīšanas lietām un par tādu kalnu izcelšanos un Es viņam visu izskaidroju pēc viņu uztveres spēju pakāpes. Arī daudzie mācekļi un ļaužu pūlis, kas mūs pavadīja, kur tikai viņi varēja, klausījās Manās sarunās un par tām ļoti priecājās. 13] Bet Nātānaēls, kurš visvairāk bija caurstrāvots no Manas dievišķības, laiku pa laikam runāja ar kalnu un teica: “Ak kalns, vai tu jūti, Kas ir Tas, Kas nu liek Savas kājas uz tevis?” Un cik bieži Nātānaēls kalnam uzstādīja šādu lielu jautājumu, kalns tā nodrebēja, ka visi to sajuta. 14] Bet farizejus tas ļoti sabaidīja un viņi sāka ļaudis pierunāt, lai viņi neuzdrošinās doties tālāk augšup. Tas kopš senatnes varētu būt kāds svēts kalns, kurā nevar uzkāpt neviens necienīgais, jo tad kalns sāktu drebēt un trakot un viena necienīga dēļ iznīcina visus! 15] Bet ļaudis teica: “Tad griezieties jūs vieni atpakaļ, jo mūsu dēļ kalns, kurā mēs jau bieži esam kāpuši, vēl nekad nav drebējis!” 16] Tad farizeji sāka kurnēt par ļaudīm. Un farizeju kurnēšanas laikā kalns atkal nodrebēja, un pēc tam viņi ātri apgriezās un, cik vien ātri varēja, skrēja no kalna atpakaļ lejā līdzenumā, un tādā kārtā mēs pēkšņi bijām atbrīvoti no apgrūtinošajiem pavadoņiem. 17] Tad mēs pavisam mierīgi turpinājām tālāk mūsu ceļojumu un pret vakaru sasniedzām Kisjona plašo kalna saimniecību, kur mēs arī pārnakšņojām. Tā kā sievietes bija nogurušas, mēs tikai otrā dienā 186

kāpām šī kalna augstajā virsotnē, no kura bija neparasti skaists skats pār visu Jūdeju, Samariju, Galileju un lielu daļu grieķu zemes (domāta Phonicijas province — izd.) 152. Uzkāpšana kalna virsotnē otrā dienā. Skaistā ainava un brīnumainie piedzīvojumi. Satiksme ar nomirušo gariem un dvēselēm. Sevišķa vieta viņpasaulē patiesām slavenībām. Viņpasaules apvidi. Sātana ierobežošana viņpasaulē. Par garu redzēšanu. Kisjona vēlēšanās redzēt arī eņģeļus. 1] Šajā virsotnē mēs pavadījām vienu dienu un nakti un piedzīvojām daudz lieliska un brīnumaina. 2] Man te, dabīgi, gan nebija nekas brīnumains, jo Manī Pašā atrodas un vajag atrasties visu neskaitāmo parādību un notikumu pirmpamatam; bet visiem, kas te bija kopā ar Mani, te lielā pārpilnībā bija daudz lieliska un brīnumaina. 3] Pirmkārt, ļoti pievilcīgais plašais skats, kas cauru dienu pilnīgi nodarbināja visu acis. Bet, otrkārt, pēc Saules rieta Es pieļāvu, ka cilvēkiem tika atvērta iekšējā redze, un tā viņi varēja skatīties lielajā garu pasaulē. 4] Cik ļoti viņi visi te brīnījās, kad virs Zemes ieraudzīja lielu pasauli, pilnu būtnēm, kas tur dzīvo un darbojas, un ļoti arī plašus apvidus un klajumus, daļēji ļoti krāšņus, daļēji atkal tālu pret ziemeļiem arī ļoti tuksnešainas un skumjas vietas. 5] Bet klusībā Es visiem gariem pavēlēju par Mani klusēt. 6] Bet daudzi mācekļi ar gariem aprunājās par dzīvi pēc miesas nāves, un gari viņiem deva rokām aptveramus pierādījumus par to, ka pēc miesas nāves ir vēl tālāka un pilnīgāka dzīvība, un kāda veida tā ir. 7] Arī Kisjons teica: “Tagad ir piepildījušās visas manas vēlēšanās. Pie visa, kas man ir, un pie šī kalna, kas ir mans laicīgs īpašums, es atdotu pusi no visa, kas man pieder, ja es šeit varētu redzēt dažus galvenos seduciešus un esejiešus, kuri nepielaiž nekādu dzīvību pēc miesas nāves! Cik skaisti šie gudrie ar saviem pilnīgi asiņaini deguniem šeit atsistos pret garu pasauli! Es pats jau kādreiz biju pilnīgi pārņemts no viņu doktrīnām (t.i., mācībām — izd.); bet pamazām tās atkal atmetu, tā kā laimīgā kārtā kāda, kaut gan ļoti baisma, mana nomirušā tēva parādība man pamācīja ko labāku. 8] Tas ir kas ārkārtējs! Ar šīm būtnēm tagad var saieties un runāt kā ar sev līdzīgiem! Bet kas mani tomēr nedaudz pārsteidz, ir tas, ka šeit starp daudziem un daudziem gariem, no kuriem es dažus pavisam labi pazīstu pat personīgi, nav ieraugāms neviens patriarhs, nevies pravietis un tāpat arī neviens ķēniņš!” 9] Es saku: “Mans mīļotais draugs un brāli, viņi tikpat labi kā šie ir dzīvi garu pasaulē; bet lai no visiem miljoniem un miljoniem garu viņiem netiek parādīta kāda dievišķa godināšana, tad viņi tiek turēti kādā pavisam īpašā vietā, kas te saucas priekšelle, pavisam nošķirti no visiem pārējiem gariem un tur ir pilni gaidu, ka šajā laikā Es nu viņus atbrīvošu un tad ievedīšu Manu eņģeļu pirmmāju Debesīs, — kas tad arī drīzumā notiks. 10] Bet vienlaicīgi šie patriarhu, praviešu un īsteno ķēniņu gari veido aizsardzību starp īsto elli un šo garu pasauli, lai elle to nevar aptumšot, saindēt un pavest. 11] Sātanam gan ir pielaists iet dabas pasaulē un tad laiku pa laikam darīt savus sliktos darbus; bet šajā garu pasaulē visiem velniem ieeja ir slēgta uz mūžību. Jo kur reiz sākumu ir ņēmusi patiesa dzīvība, tur nāve mūžam paliek tālu. Bet “sātans”, “velns” un “elle” ir tiesa un tātad pati tīrākā nāve un tādēļ dzīvības valstī nekas vairs nav darāms. Vai tu to labi saproti?” 12] Kisjons saka: “Kungs, cik labi tas var būt un cik tālu Tava žēlastība acīm redzami to pieļauj, es to nu saprotu; bet, protams, aiz tā vēl slēpsies milzīgi daudz, ko jādomā, es tikai tad pilnīgi aptveršu, kad es pats reiz būšu šīs tomēr vairāk drūmās, nekā draudzīgās pasaules iemītnieks. Pret rītiem un dienvidiem šī pasaule gan visā nopietnībā izskatās ļoti skaista un draudzīga; bet pret rietumiem un ziemeļiem tā izskatās vēl daudz nožēlojamāka un bēdīgāka, nekā plašākais tuksnesis, kur reiz atradās lielā Bābele. Bet tāds skats tad arī samaitā austrumu un dienvidu pievilcību. 13] Es saku: “Tev ir taisnība; tā jau tas ir, kā tev to saka tava sajūta. Bet gari, kurus tu nu mūsu priekšā ieraugi daudzus tūkstošus, tālos rietumus un ziemeļus neredz tādus, kā tu tos nu redzi, jo viens gars uzreiz redz tikai to, kas te atbilst viņa iekšienei. 14] Bet tā kā viņu iekšiene neatbilst šeit ne rietumiem un vēl mazāk ziemeļiem, tad viņi neredz ne 187