Views
5 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

28] Te Es ļaunajam

28] Te Es ļaunajam garam pavēlēju, lai tas no pilsoņa atkāpjas; bet par to viņam Jonaelam vajag dot gandarījumu! Viņš, būdams tirgonis, iet atpakaļ, atnes meitām desmitkārt tik, kā Es viņam pavēlēju un lūdz Jonaelam un meitām piedošanu. 29] Bet Es viņam saku: “Lai izpirktu šādu netaisnību, ar dāvanām vien nepietiek! Ej un atsauc visu, ko tu kaut kur esi par viņam ļaunu runājis, tikai tad taviem grēkiem jātiek piedotiem! Lai tā notiek!” 30] Pilsonis apsola to visu tūlīt darīt; tikai viņš domā, ja to būtu dabūjis dzirdēt kāds svešinieks, kuru viņš nepazītu un par kuru arī nezinātu, kur viņš dzīvo, te viņš vēlētos, lai Es viņam piedotu, ja viņš pie šī cilvēka savu apmelojumu nevarētu atsaukt! 31] Bet Es saku: “Dari to, kas tev ir iespējams, visu citu darīšu Es, un tev turpmāk nekāds grēks nepaliks!” 32] Ar to pilsonis ir apmierināts un iet vērst par labu visu ļauno, ko viņš ir nodarījis. 54. Ziharā. — Kungs un Jonaela cēlā ģimene. Mācekļu īgnums par brīnišķo scēnu uz ielas ar Jonaela meitām. Kunga nozīmīgs rājiens. Kur ir Dieva Valstība? “Palieciet mīlestībā!” 1] Kad pilsonis ir aizgājis, Es pasaucu Jonaela sievu un meitas, kuras minēto vīru pie Manis ieraudzījušas, no mājas priekštelpas aiz bailēm ir atkal atkāpušās mājā. 2] Paklausīdamas Manam aicinājumam, viņas visas steidzīgi iznāk ārā, ar laipnām, priecīgām sejām ātri nāk pie Manis un ar asarām acīs Man pateicas par to, ka Es viņām atkal esmu atdevis viņu, caur šo slikto cilvēku neslavā celto, nevainību! 3] Bet Es lieku rokas uz viņu galvām, svētu viņas un saku, ka viņām visu dienu jāstaigā Man līdzās! Bet viņas aizbildinās un saka: “Ak Kungs, mēs nekad neesam cienīgas tādas, pārāk lielas, žēlastības! Mēs jau tā esam vairāk nekā svētlaimīgas, drīkstot Tev sekot kā pēdējās šajā lielajā pulkā!” 4] Bet Es saku: “Es labi zinu jūsu patieso pazemību un tieši tādēļ uzaicināju jūs to ceļu, pa kuru Es šodien šajā apvidū staigāšu, staigāt Manā tuvumā!” 5] Meitas man pateicas par tādu, viņām tikko aptveramu, augstu pagodinājumu. Bet Jonaels jautā meitām, teikdams: “Manas mīļās meitas! Kur tad jūs dabūjāt šos brīnišķīgos tērpus, kuri jums patiesi debešķīgi skaisti piestāv?” 6] Nu tikai meitas pamana, ka viņām ir tērpi no smalkākā linu auduma un viņu galvas ir greznotas ar dārgām diadēmām, ka viņas izskatās it kā būtu kāda ķēniņa meitas. 7] Kad tās septiņas pie sevis ierauga tādu krāšņumu, pie viņām ir pilnīgi beigas, un viņu sirdis sāk kvēlot no mīlestības un apbrīna, un saldākā mulsumā viņas nezina, kas te ar viņām ir noticis. Tikai pēc laiciņa viņas izbrīnītas jautā Jonaelam, kā tad tas esot noticis, jo viņas no tā neko nezinot, ka kāds šos ķēnišķīgi krāšņos tērpus un diadēmas viņām būtu iedevis. 8] Bet Jonaels, pats pavisam sajūsmināts par savu meitu lielo daiļumu, saka: “Pateicieties Tam, Kas jūs ir svētījis! Viņš jums to ir devis brīnumaini!” 9] Te bērni nokrīt ceļos Manā priekšā, raud no mīlestības un prieka un nav spējīgi runāt. Bet Man aiz muguras mācekļi saka: “Ja tā, kas tikai notiktu kādā mājā! Bet te, uz atklātas ielas dažu tūkstošu skatītāju priekšā, tā lieta tomēr izsauc pārāk lielu ievērību.” 10] Bet Es to labi dzirdēju, ka viņi tā runāja, pagriezos atpakaļ un viņiem teicu: “Es jau ilgi esmu pie jums, bet jūs Manai sirdij vēl nekad neesat sagādājuši tādu prieku, kā šīs septiņas meitas šeit! Es saku jums, viņas jau ir uz pareiza ceļa un ir sev izraudzījušās to labāko daļu; ja jūs šo ceļu nestaigāsiet, tad jūs diezin vai atradīsiet ieeju Manā Valstībā! Jo tie bērni, kas tā nāk pie manis, arī paliks pie Manis; bet, kas nāk tikai ar slavinājumiem un cildinājumiem, to vidū būs tikai Mans atspīdums, bet ne Es Pats! 11] Bet Mana patiesā Valstība ir tikai tur, kur Es tieši Pats esmu visā īstenībā! Aptveriet to! Bet Kungs ir pilnīgs Kungs arī pār visu pasauli, un Viņam nav jāapsver, kas muļķīgās pasaules priekšā pieklājas un kas nē. Vai jūs to sapratāt?” 12] Pēteris saka: “Kungs, pacieties ar mūsu lielo muļķību! Tu jau zini, ka mūsu izglītība mums nav no Debesīm, bet gan no šīs pasaules. Gan jau viss atkal būs labi; jo arī mēs mīlam Tevi pār visu, citādi mēs Tev nebūtu sekojuši!” 13] Es saku: “Tātad palieciet mīlestībā un neņemiet zināšanas no šīs pasaules, bet gan no Manis, kas ir no Debesīm!” Ar to mācekļi ir apmierināti un savās sirdīs slavē Mani. 74

55. Ziharā. — Pastaiga caur jauko birzi. Vecā Jesajas pils. Scēna starp pilskungu, viņa kalpotājiem un Kungu. Gudrā tirgotāja kā patiesības drauga apmulsums. Kungs kā domu lasītājs. Dzejiskais tirgotājs. Kutelīgi (delikāti) jautājumi. 1] Bet mēs nu sākam tālāk turpināt savu ceļu un pēc kādas stundas nonākam tīrā, ēnainā birzī, kas piederēja kādam bagātam Ziharas tirgotājam. Šajā birzī ir novietoti visādi izgreznojumi, mazi dārziņi, strauti un dīķi ar visādām zivīm un putni; un ļoti plašās birzs galā atrodas kāda sena, ļoti plaša pils un stiprs aizsargmūris. Šo pili bija cēlis Jesajs un, kad Jēkabs bija svešumā, viņš tur dzīvoja. Laiku vētrās tā, dabiski, bija daudz cietusi; bet šis tirgotājs tad bija ieguldījis lielas summas un to atkal atjaunojis pavisam apdzīvojamu, un viņš ar visiem savējiem pilī arī bieži dzīvoja un arī šoreiz tur mājoja. Viņš gan bija labdarīgs cilvēks un viņam bija vēl daudzi citi īpašumi, bet īpašumu viņš turēja daudz un nelabprāt redzēja, ka viņa lielajā birzī saigā pārāk daudz cilvēku; jo viņš ļoti rūpējās par tās izskatu. 2] Kad viņš no savas pils nu ieraudzīja, ka caur birzi uz pils mūri virzījās liels ļaužu pulks, viņš ātri sūtīja savus daudzos kalpotājus un kalpus, lai tie mūs no birzs izraidītu, un lika arī jautāt mums, ko mēs te gribot. 3] Bet Es kalpiem teicu: “Ejiet pie sava kunga un sakiet viņam: viņa un jūsu Kungs liek pateikt, ka Viņš ar visiem, kas ir kopā ar Viņu, iegriezīsies pie viņa un ieturēs pusdienas!” 4] Tad kalpi un sulaiņi tūlīt atgriežas, lai paziņotu to savam kungam. Bet viņš tiem jautā, vai viņi nezinot, kas Es būtu, kas no viņa to vēlas. Bet kalpi un kalpotāji atbild un saka: “Mēs jau tev sacījām, ka Viņš teicās esam tavs un mūsu kungs; ko tu mums vēlreiz jautā?! Kā pirmās viņu pavada septiņas ķēnišķīgi izgreznotas meitas un aiz viņām — nepārskatāmi liels pulks! Iespējams, viņš ir kāds Romas firsts un tādēļ būtu ļoti ieteicams steigties viņam pretī un ar visu godu viņu sagaidīt pie mūra lielajiem vārtiem.” 5] Kad tirgotājs to dzird, viņš saka: “Tūlīt atnesiet manu dārgāko svētku tērpu, un lai visi mājinieki izgreznojas kā uz svētkiem! Jo tādam firstam vajag tikt uz spožāko sagaidītam! “ 6] Nu visā pilī visi tūlīt skrien juku jukām, pavāri un ķēkšas steidzas uz pieliekamo un atnes uz virtuvi daudz visādu ēdienu un dzērienu, dārznieki skrien lielajā dārzā ievākt visādus gardus augļus. 7] Pēc kāda laika nāk pils kungs, ap viņu ir simts viņa teicamākie kalpotāji spožākos tērpos, un, kad viņš pienāk pie Manis, trīs reizes gandrīz līdz zemei paklanās, sveic Mani kopā ar visiem, kas Mani pavada, un pateicas par viņam parādīto visaugstāko žēlastību; jo viņš domāja, ka Es patiesi esmu kāds Romas firsts. 8] Bet Es viņu uzskatu un jautāju: “Ko tu turi par visaugstāko amatu, ko kāds cilvēks uz Zemes var ieņemt?” 9] Tirgotājs saka: “Kungs, piedod man, tavam paklausīgākam vergam, es biju tik dumjš, ka nesaprotu tavu viscēlāko, gudrāko jautājumu; tādēļ nokāp no neizmērojamiem gudrības augstumiem un visžēlīgi jautājumu uzdod tā, ka tas kļūst saprotams manai neaprobežotai muļķībai!” (Tomēr viņš jautājumu pavisam labi saprata; bet toreiz bija muļķīgs pieklājības paradums, tūlīt nesaprast arī vieglāko jautājumu, ja kaut kas no kādas augstas amatpersonas ir ticis jautāts, lai caur to paaugstinātu augstās personas gudrību). 10] Bet Es viņam saku: “Draugs, tu Mani ļoti labi saprati un izliecies, ka neesi Mani sapratis tikai senas, bet tagad jau galīgi atmestas pieklājības dēļ. Tātad atmet šo seno pļāpāšanu un atbildi uz Manu jautājumu!” 11] Tirgotājs saka: “Jā, ja, es drīkstu iedrošināties uz tavu dziļo jautājumu, augstais kungs, tūlīt atbildēt, tad ar tavu lielo atļauju es ticu, ka tavu dziļo jautājumu gan labi saprotu, un mana atbilde tātad būtu šāda: ka es kā augstāko, pavisam dabīgi, uzskatu un turu Ķeizaru un viņa amatu kā visaugstāko, ko kāds cilvēks uz šīs zemes ieņem.” 12] Es saku: “Bet, draugs, kādēļ tu savā sirdī tik ļoti runā pretī paša atziņai, kas te saka: “Patiesība ir tas augstākais un svētākais uz šīs Zemes, un ierēdnis, kas uzticami veic patiesības un taisnīguma amatu, ieņem augstāko un cildenāko amatu uz zemes!” Redzi, tā ir tava atziņa! Kā tu kāda ķeizara amatu, kas kā augstākais pavēlnieks izpilda tikai rupjas varas amatu, kas ne vienmēr balstās uz patiesību un taisnīgumu, runādams pretī savai iekšējai pārliecībai, vari atzīt kā augstāko?!” 75