1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

11] Šī uzruna starp mācekļiem atkal izsauc lielu piekrišanu, bet toties dusmas pie farizejiem, priesteriem
un rakstu mācītājiem; bet mācekļi skaļi saka: “Tātad lejā ar nelaimīgo no augšienes, kurš nu šeit
lejā meklē svētību!” Un slimnieks tūlīt tiek nolaists lejā.
12] Kad nu viņš gultā gulēdams atradās Manā priekšā, viņš raudādams lūdza Mani, lai Es vēlētos
viņam palīdzēt. Bet tā kā Es labi redzēju, ka slimniekam, kā arī tiem, kuri viņu pie Manis bija atnesuši,
bija patiesa un pareiza ticība, tad Es slimniekam teicu: “Esi mierināts, Mans dēls, tavi grēki tev ir piedoti!”
Bet to Es šeit pa priekšu teicu tikai tādēļ, lai pārbaudītu Man jau ļoti labvēlīgus kļuvušos rakstu mācītājus,
jo Jairusa, kurš bija viņu priekšnieks, meitas pamodināšana, šo sugu bija padarījusi par Maniem
draugiem.
13] Bet, kad Es slimniekam teicu: “Tavi grēki tev ir piedoti!” (Mt. 9:2), tad dažos stingros rakstu
mācītājos tas tūlīt modināja dusmas, un pie sevis sirdī viņi teica: “Kas tas ir, ko mēs dzirdam? Viņš zaimo
Dievu!”(Mt. 9:3) Jo viņi Mani turēja tikai par sevišķu ārstu; bet, ka Manī mājotu dievišķs spēks, tas
viņiem bija Dieva zaimošana. Jo Dieva spēks mājoja tikai priesteros, levītos, farizejos un rakstu mācītājos,
un sevišķi templī Jeruzalemē!
14] Bet kad Es, dabīgi, par daudz ātri manīju viņu iekšējākās domas, tad Es viņus tūlīt uzrunāju un
viņiem teicu: “Kāpēc jūs savās sirdīs domājat ļaunu?!” (Mt. 9:4) Kas gan ir vieglāk vai sacīt: “Tavi grēki
tev ir piedoti!”(Ko jūs tak cilvēkiem vienmēr sakāt, un sevišķi tiem, kas pie jums nāk ar bagātīgiem
upuriem, bet pamatā ar to tomēr nevienam nav palīdzēts) jeb vai iedarbīgi teikt: “Celies un staigā!”(Mt.
9: 5.)
15] Viens rakstu mācītājs saka: “Es domāju, ka vairāk par grēku piedošanu arī tu viņam nespēsi tālāk
daudz ko palīdzēt. Jo kuru podagra tā reiz ir sakropļojusi kā viņu, tam palīdz tikai nāve!”
16] Es saku: “Jūs tā domājat?”. Bet Es jums saku: “Lai jūs varat redzēt un zināt, ka Cilvēka Dēlam
arī uz zemes ir vara piedot grēkus, tad Es nu jūsu priekšā šim slimniekam, par kuru jūs, kas uzdrīkstaties
teikt, ka vienīgi jums no Dieva pieder vara piedot grēkus, sakāt, ka viņš ir izdziedināms tikai caur
nāvi, iedarbīgi saku: “Celies, ņem savu gultu un pilnīgi vesels un mierīgs ej mājās!”(Mt. 9: 6)
17] Pie šiem vārdiem slimnieks pēkšņi pavisam vesels izstiepa savus iepriekš pavisam nožēlojami
sakropļotos un pa daļai jau nokaltušos locekļus un acumirklī viņam jau atkal uz kauliem bija visa miesa.
Aiz ārkārtīga prieka raudādams, viņš Man pateicās, bet tūlīt arī piecēlās no gultas un bija tik spēcīgs,
ka gultu tūlīt atbrīvoja no virvēm, tad ņēma gultu zem kreisās rokas, ar diezgan smago un plato gultu
viegli gāja caur lielo pūli un pats nesa gultu līdz mājām Kapernaumā. (Mt. 9:7)
18] Bet visi ļaudis, kas te bija klāt un šo darbu redzēja, sāka skaļi slavēt un cildināt Dievu, ka viņš
vienam cilvēkam bija devis tādu varu, kāda var būt tikai Pašam Dievam un caur kuru Viņam ir iespējamas
visas lietas! (Mt. 9:8)
19] Bet šis darbs tā no jauna atkal spēcināja klātesošos farizejus un rakstu mācītājus, ka viņi atkal
atbrīvojās no savām ļaunajām domām un runāja: “Tas patiesi ir kas nedzirdēts! Ka tev tā, kas ir iespējams,
to patiesi var zināt vienīgi tikai Dievs un citādi neviens cilvēks uz visas Zemes!
117. Jaunā romieša asā, bet labā runa farizejiem. Piemērs no Ādama radīšanas.
Norādījums uz Caharija un viņa dēla, Jāņa Kristītāja nonāvēšanu. Laba liecība
par Kungu.
1] Un jaunais cilvēks, kas iepriekš tik labi runāja, caur bēniņu lūku saka: “Vai par tūkstošs vēršiem,
desmit tūkstoš ēzeļiem un simttūkstoš aitām to gan spētu veikt arī augstais priesteris Jeruzalemē?”
2] Šis uzjautrinošais jautājums izsauca smieklus pat pie farizejiem. Tomēr vārdu ņem viens rakstu
mācītājs un augšā caur bēniņu lūku jautrajam runātājam saka: “Mans mīļais, neiedrošinies par daudz!
Jo augstā priestera rokas aptver visu zemi, un kas nokļūst zem augstā priestera rokām, tas tiek nospiests!
Turklāt augstajam priesterim arī nav vajadzīgs pamodināt mirušos un izdziedināt ar podagru slimus
cilvēkus, jo tas viss attiecas uz cilvēka miesu un nevis garu, un ir ārstu, nevis priesteru lieta! Vai tu to
saproti?”
3] Runātājs saka: “Draugs, tā jau būtu arī priesteru lieta, ja viņi ar tādu lietu tiktu galā, bet tādēļ kā
viņi par visiem pasaules dārgumiem tieši tādu lietu nespēj izdarīt, tad viņiem beigās ar lepnu seju, protams,
vajag atzīt un teikt: “Tā nav priesteru, kuri rūpējas tikai par cilvēka garu, lieta! Bet es domāju: ja
vienam ārstam ir iespējams pilnīgi mirušai meitenītei, kura mūsu acu priekšā ir nomirusi no ļauna dru-
146