1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

milti bija uzrūguši. (Mt. 13:33).
9] VISI Mācekļi kopā ar divpadsmit modinātiem apustuļiem atkal pārsteigti saskatījās un teica:
“Kas to var aptvert un saprast? Jeb vai farizeju dēļ Viņš grib ļaudis izzobot? Tas ir tieši neaptverami, kādēļ
Viņš tagad sācis pēkšņi runāt juceklīgās līdzībās!
10] Bet rakstos ļoti izglītotais Ahaba dzirdēja mācekļu sarunu un viņiem teica: “Ja Viņš ir Tas, kam
es nu stingri ticu, ka Viņam noteikti tam jābūt, tad viņš tagad vienmēr var runāt līdzībās un bez līdzībām
nerunā (Mt. 13:34), te uz Viņu varbūt gan varētu attiekties tas, ko reiz Jesaja pareģoja par gaidāmo
Mesiju, ar to ko teica: “Es savu muti gribu atvērt līdzībās un gribu izteikt to, kas kopš pasaules sākuma
visiem cilvēkiem bija apslēpts! (Mt. 13:35)
11] Redziet, tā kādreiz runāja lielais pravietis un tieši tāpat reiz dziedāja Dāvids savā 72. psalma
2. pantā, un tas līdzās daudz citam der attiecībā tieši uz Viņu un jūs varat vēl jautāt: “Kā, kas tas?” un
tomēr jau diezgan ilgu laiku esat pie Viņa un ap Viņu?! Ja tas ir vajadzīgs, gan viņš mums šīs līdzības
atklās un, ja tas nav vajadzīgs, — nu tad mēs visi varam ļoti dižoties, ka mēs nu paši redzam un dzirdam
to, ko visi pirmtēvi un pravieši labprāt būtu redzējuši un dzirdējuši!”
12] Pēc šīs Ahabas runas visi mācekļi apmierinās; bet, tā kā Ahabas runas laikā Es klusēju, ļaudis
Man jautā, vai Es vēl runāšu tāda veida nesaprotamus niekus, jeb vai viņiem jāiet pie viņu darbiem, jo
viņi šeit krastā kavējās labas mācības dēļ, bet ko neesot saņēmuši!
13] Bet Es teicu: “Dodieties mājup; jo jūsu dēļ Es Savu muti neesmu atvēris, labi zinādams, kādas
jums ir nesaprātīgas sirdis. Tādēļ arī jūsu bērni reiz būs jūsu meistari un tiesneši!” Ar to visi ļaudis drīz
attālinājās no krasta un katrs devās savās mājās.
14] Tikai farizeji, kad manīja, ka Kisjons sāk savu kuģi atraisīt, arī tūlīt iekāpa savā jau gatavībā
esošajā kuģī un pirms mums iebrauca jūrā. Bet es slepenībā gribēju, lai viņi tiktu no spēcīga vēja satverti.
Un redzi, varens vējš tūlīt sāk dzīt kuģi un laiku pa laikam viļņi to pilnīgi pārklāj.
193. Kungs ar savējiem vētrā uz jūras liek vētrai apklust. Ahaba mācekļus
norāj par viņu šaubām. Jūdas piezīme un Ahabas pazemīgā liecība par Mesiju.
Kunga mājiens par Ahabu.
1] Bet mēs no Jesairas aizbraucām pavisam citā virzienā un vēlreiz vajadzēja notikt, ka jūras vidū
arī mums vajadzēja tikt no vētras pārsteigtiem, pie tādiem apstākļiem visus mācekļus kopā ar visiem,
kas bija uz kuģa, pārņēma lielas bailes, kā tas jau bija reiz iepriekš, un no bailēm un šausmām sāka
kliegt, lai Es viņiem palīdzētu, citādi visiem vajadzētu iet bojā.
2] Un kā reiz iepriekš, Es pavēlēju vējam un jūrai, pēc tam vējš un jūra acumirklī aprima un visi
ļaudis skaļi teica: “Kas viņš ir, ka viņam paklausa vējš un jūra?!”
3] Bet Ahaba, kas šim pieprasījumam nebija pievienojies, mācekļiem un vairākiem citiem saka:
“Draugi, tas jau atkal bija viens īsti nesavlaicīga un dumja prasība un izbrīns! Jūs tomēr jau tik ilgi esat
pie un ap Viņu, un vēl varat tieši tā brīnīties, it kā tā būtu pirmā zīme, kuru jūs esat redzējuši veicam!
Es starp jums neesmu vēl ne pilnu dienu, un man tas viss ir tik saprotams, cik vien saprotams kādam
cilvēkam vienmēr var būt! Ja Viņš ir Tas, proti, lielais apsolītais Mesija, kas pēc Dāvida nav ne vairāk,
ne mazāk, kā Pats Jehova, darbodamies caur miesu un asinīm, tad viņam tak it kā būs viegli likt apklust
vētrai jūrā, tādēļ, ka Viņam noteikti nebija sevišķi grūti radīt visu pasauli! Bet ja, neapstrīdami, tas tā ir
un jūs viņu pazīstat, kā no jūsu sirdīm nāk tāda prasība un tāds izbrīns?!”
4] Caur šo Ahabas piezīmi nedaudz aizskarts, Jūda saka: “Draugs, vai tad tagad mums pavisam nav
jābrīnās par to, ko Kungs dara mūsu acu priekšā, tādēļ, ka to un daudz ko citu esam no Viņa redzējuši?”
5] Ahaba saka: “Brāli, tā tas nav! Bet es tikai domāju tā: Visā mūsu sirds pazemībā mums gan jābrīnās,
ka Viņš tā ko mums veic mūsu acu priekšā un Viņa mīlestība, gudrība un vara mūs, kā ne sevišķi
vērtīgas radības, tur par cienīgiem mūsu acu un jutekļu priekšā veikt tādus darbus! Mazākais es sevi
turu par necienīgu tam visniecīgākajam! Bet ja mēs zinām, kas Viņš ir un tad ja viņš, kas radījis debesis
un zemi, veic kādu ārkārtēju darbu, brīnāmies tieši tā, it kā to būtu veicis kāds cilvēks, tad beigās mēs
Viņu kā Kungu neturam par ko vairāk, kā par kādu parastu, tikai nedaudz ārkārtēju cilvēku! Un te es
domāju, ka pēc vētras pēkšņās aprimšanas izbrīns, kāds no jums Kungam ir ticis apliecināts, ir nevietā!
6] Vai tad nebūtu smieklīgi tagad tāpat sākt brīnīties par Sauli, Mēnesi, par visām zvaigznēm, par
Zemi un par visu brīnumaini iekārtoto un veidoto radību, kas tak tāpat ir Viņa darbi, kā šīs spēcīgās
237