1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

norūpējusies un kāda tīrākā mātes mīlestība viņas patiesi svēti tīrākajās krūtīs! Patiesi, visas zemes sievu
sieva!”
10] Es saku: “Jā, jā viņa ir tā Pirmā, un nekad neviena nebūs vairāk, nekā viņa! Bet notiks arī, ka
viņai cels vairāk tempļu, nekā Man un viņu godinās desmitreiz vairāk, nekā Mani un ticēs, ka tikai caur
viņu varēs kļūt svētlaimīgs!
11] Tādēļ Es nu arī gribu, ka viņu pārāk neslavē. Viņa ļoti labi zina, ka ir Manas miesas māte un arī
zina, Kas slēpjas aiz šīs miesas, ko viņa ir dzemdējusi.
12] Tādēļ pret viņu vienmēr esiet ļoti laipni un pieklājīgi, tikai sargieties no tā, ka neparādiet viņai
kādu dievišķu godināšanu!
13] Jo pie visām viņas pārmēru priekšzīmīgām īpašībām viņa tomēr ir sieviete un no labākās sievietes
līdz iedomībai ir un paliek ļoti maza atstarpe!
14] Un katra iedomība ir augstprātības sēkla, caur kuru pasaulē ir nācis, vēl nāk un vienmēr nāks
viss ļaunums! Tādēļ arī pret māti nu ievērojiet to, ko Es nu jums esmu teicis!
109. Pētera un Simona saruna par Jēzus Mācības nākotni. Kunga uzaicinājums
uzticēties Dievam. Neraizējieties par tālu stāvošo, bet labprātīgi dariet to,
uz ko jūs esat aicināti!” Līdzība par mākslinieku un viņa darba rīkiem. “Jūs esat
vētījamās lāpstas Tēva rokās.” “Kas Tu esi?” Mājiens par “Tēvu” un “Dēlu”.
1] Pēteris krata galvu un rausta plecus. Bet Simons no Kānas viņam saka: “Ko tu iedomājies? Ja
Kungs mūsu priekša tā ir pareģojis, te tas noteikti tās arī notiks, bet mēs nu tomēr zinām, kā mums šī
lieta jāuzņem un kā jāizturas. Ko mums te skeptiski jākrata galva un jārausta pleci?!”
2] Pēteris saka: “Mīļais brāli, mana galvas kratīšana un plecu raustīšana nozīmē pavisam ko citu,
nekā to, ko tu šeit esi sapratis!”
3] Simons saka: “Ko tad, mīļais brāli?”
4] Pēteris saka: “Redzi, Kunga Vārds un darbs ir svēts; cik laimīgi uz šīs Zemes varētu būt visi cilvēki,
ja viņiem šī Mācība jau būtu un viņi pēc tās dzīvotu! Bet kad tas notiks, ak, kad šī mācība kļūs visas
Zemes cilvēku kopējs īpašums? Bet ja tam līdzās Kungs vēl šim un tam ļauj notikt, kā tad īsā laikā šī
Mācība izskatīsies?! Patiesi, notiks tā, ka šī dārgākā dvēseles barība beigās kļūs suņu un cūku barība! Un
redzi, brāli, tas ir tas, kādēļ es kratīju galvu un raustīju plecus!”
5] Es saku: “Pēter, atstāj to! Tu darīsi to, kas tev ir uzlikts darīt; un par rezultātu tev nav tālāk ko
raizēties! Ja te nāks un kam visā gudrības un mīlestības dziļumā tā vai tā vajag nākt, par to zina tikai
Tēvs un arī tas, kuram Tēvs grib atklāt to, kā, kad un kādēļ viss tiek pielaists tā, kā tas notiek!
6] Bet kad tu nāc kāda mākslinieka lielā darbnīcā un redzi daudzus un dažādus darba rīkus, vai tu
gan zini, kā mākslinieks tos izlieto kāda darba radīšanai? Tu te gan arī kratīsi galvu un raustīsi plecus,
bet caur to tu nenonāksi skaidrībā, kā it kā tomēr mākslinieks izmanto savus daudzos un dažādos darba
rīkus, un kā caur tiem tiek izgatavots kāds mākslas darbs. Bet ja mākslinieks tev to grib izskaidrot, tad
tu to arī zināsi, kā mākslinieks tev to izskaidrojis.
7] Bet ES tev saku: “Dievs ir pāri visiem māksliniekiem, un lielākā māksla ir no sevis izveidot patstāvīgu
brīvāko dzīvību neskaitāmās atsevišķās būtnēs. Tam gan arī piederas bezgala daudzveidīgi garīga
darba rīki; un tu tāpat kā Marija un visi cilvēki šim VIENAM mērķim est tikpat dažādi darbi un
darba rīki, kurus vienīgi Tēvs debesīs visgudrāk prot izlietot!
8] Tādēļ nerūpējies tālāk, kā tikai par to, kam tu esi aicināts; tad tu kā pareizs darba rīks Tēva rokās
kalposi pareizi!
9] Jeb vai vētījamā lāpsta ir pāri tam, kas to izlieto kā tīrīšanas darba rīku? Ja tā ir derīga, tad ar to
tiek tīrīti kvieši, mieži un rudzi; bet ja tā ir nederīga, tad tā tiek padarīta derīga vai iemesta ugunī! Bet
ja Tēvs tevi darījis par vētījamo lāpstu, tad paliec, kas tu esi, un negribi, ka tu būtu arī pods! Vai tu to
saproti?”
10] Pēteris saka: “Kungs, tas ir diezgan neskaidri. Man gan liekas, ka es to saprotu; bet ja es domāju
tālāk un meklēju pamatu, tad es šo noslēpumaini skanošo ainu nesaprotu. Kā vienlaicīgi var būt darbs
un darba rīks, un kā es esmu vētījamā lāpsta?”
11] Es saku: “Vai tad katrs darba rīks iepriekš sevī, pirms mākslinieks to lieto, nav sava veida pilnīgs
darbs, lai tad mākslinieks to var izlietot cita darba radīšanai vai kāda darba mērķtiecīgai veikšanai?!”
136