1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

vajag būt šī diženā vīra sievai!” Un tagad, kur viņš mani vēlas, man viņam būtu jānāk pretī ar nē?”
11] Kisjons saka: “Bet ko uz to teiks tavs mīļotais Jēzus?” Lidija saka: “Mēs visi esam Viņa! Viņš ir
Radītājs un mēs esam Viņa radība, no kurām viņš nu audzina patiesus bērnus, neraugoties uz visu, Viņš
paliek manas sirds dziļākos dziļumos!”
12] Šeit Faustus iepleš acis un, pavisam izbrīnījies par šo negaidīto Lidijas liecību par Mani, saka:
“Ko, ko — ko man vajag dzirdēt?! Vai nesenajam skaistajam sapnim, kuru es sapņoju, vajag būt kādai
patiesai nozīmei? Es redzēju astvērtas debesis; viss bija gaisma, visas neskaitāmās būtnes gaisma, un debesu
dziļākos dziļumos es skaidri redzēju Tevi, Tu mans draugs Jēzus, un visas būtnes kā ar nepacietīgu
prieku gaidīju Tavu mājienu, lai vienā acumirklī visai bezgalībai pasludinātu Tavas pavēles!
13] Toreiz es ticēju, ka tavā attēlā, kura spožums tālu pārspēja Saules spožumu, esmu redzējis Zevu,
un es ļoti brīnījos, ka Tev ar Zevu ir tik ārkārtēji liela līdzība, un kopš tā laika es slepenībā Tevi turēju
par kāda pirmā Dieva zemes Dēlu, bet kuru es identificēju ar jūdu Jehovu un ar indiešu Brahmu un pie
tam visus citus dievus līdzīgi tev turēju tikai par Viņa zemes bērniem, kurus viņš dažkārt radīja ar zemes
meitām, lai šādos dēlos Zemei dotu vadoņus un skolotājus.
14] Bet tagad šis sapnis pēkšņi parādās pavisam citā gaismā; Tu Pats esi dzīvais Zevs, Brahma vai
Jehova miesīgi starp mums un māci mums Tavu dievišķo gudrību, tā, ka Tavi iepriekšējie bērni, domājams,
to ir slikti mācījuši un darbos nav pareizi izveduši!
15] Visādā ziņā, ja tā, tad es šo skaistāko sievu saņemu tieši no mana Dieva, mana Radītāja rokām,
un tādēļ man vairs nevajag jautāt, vai es ar viņu būšu laimīgs!
16] Bet tad nu mana tieksme parādās pavisam citā gaismā! — Skaistā Lidija! uzlūko nu To Kungu!
Tagad tas vairs nav atkarīgs no mūsu savstarpējām vēlmēm un tieksmēm, bet gan vienīgi tikai no Tā
vienīgi Vienīgā, tā visas diženības Kunga, tā visu dievu Dieva, no Kura cēlusies Debess, Saule, Mēness
un šī Zeme un mēs visi, svētās gribas.
17] Tu, mans visā patiesības pilnībā dievišķais Jēzus! Vai Tev tas ir pa prātam, ka Lidija kļūst mana
sieva; bet ja tas Tev tikai mazākā mērā būtu nepieņemami, tad saki to, un manai dzīvībai nav jābūt nekam
citam, kā Tavas gribas darbīgai izpausmei!”
18] Es saku: “Mans cēlais brāli! Es jūs jau esmu svētījis un tātad jūs jau pilknīgi esat viena miesa;
bet ievērojiet to:
19] Ko Dievs ir savienojis, to nevienam cilvēkam vairs nav jāšķir, un tātad patiesai laulībai jāpaliek
mūžam nešķiramai! Bet kāda neīsta pasaules laulība jau tāpat nav nekāda savienība Dieva priekšā un
tātad ir izirstoša kā pasaules cilvēki un visas viņu savienības, kuras jau no sākuma nav nekas cits, kā
tīrākā izvirtība, caur kuru nožēlojamā esamībā tiek likti sātana bērni. Jūs tātad tagad pilnīgi esat vīrs un
sieva un Dieva priekšā viena miesa. Āmen!”
20] Pēc šiem Maniem vārdiem viņi apkampjas un ar skūpstu sasveicinās.
21] Ka šī ātrā savienība visā Kisā izsauca lielu sensāciju un Kisjons nu domāja par bagātīgu pūru,
tas pats par sevi saprotams.
237. Philopolda ierašanās. Kunga apsolījums. Tiesas scēnas ar templiešu
laupītāju bandu turpinājums. Faustusa iedarbīgais spriedums.
1] Kad pirmā vētra par šo notikumu bija nedaudz norimusi, ieradās jau zināmais Philopolds no Kānas
un tūlīt pienāca pie Manis un gribēja Man paziņot, ka viņš Kānā visu jau ir savedis labākā kārtībā.
2] Bet Es viņu draudzīgi sveicināju un viņam teicu: “Man viss jau ir zināms; tu esi Mans māceklis,
tagad aizej pie Maniem pārējiem mācekļiem, viņi zinās tev daudz ko pastāstīt. Bet Man šajā naktī daudz
kas nokārtojams. Bet rīt mēs viens ar otru jau īsti daudz ko parunāsim; jo tev jākļūst Man čaklam darba
rīkam.”
3] Philopolds nu dodas pie mācekļiem un uzraugi gandrīz vienlaicīgi ziņo, ka visi uzaicinātie no
Kapernaumas un Horacijas jau ir ieradušies, un jautā, kas tagad darāms.
4] Bet Es saku: Vispirms vediet viņus pie viņu bērniem un paēdiniet un padzirdiniet viņus. Bet pa
to laiku mēs ķersimies pie to divpadsmit pavisam ārkārtēju farizeju nopratināšanas.”
5] Uzraugi attālinājās, un Faustus Man jautāja, vai nebūtu labāk, ka Es nopratinātu tos divpadsmit
un viņš tikai sastādītu aktu.
6] Bet Es saku: “Nē, mans brāli, tas neklātos; jo viņu priekšā tikai tu esi amatpersona un tādēļ tavā
286