1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

Tādēļ esiet uzmanīgi un aptveriet to, kas ir tagadējam laikam un kas vēlākam!
6] Bet ko Es jums tagad teikšu, to vairāk vai mazāk pieredzēs arī visi, kuri pēc jums Manā Vārdā
pilnīgi ies jūsu pēdās. Bet tev, rakstītāj Matej, tagad kā Garicimā vārdu pa vārdam jāpieraksta visu, ko
Es tagad runāšu; jo tas nedrīkst iet pazušanā pasaulei, jo tā būs asa liecība pret to!”
7] Rakstītājs Matejs nu sagatavojas rakstīšanai un Es uz tiem divpadsmit saku:
8] “Pirmām kārtām tagad neejiet uz pagānu ceļu! Tas nozīmē:
9] Nestaigājiet kā pagāni ar spēku un izvairieties arī no zināmi pārāk palaidnīgām tautām; jo suņiem
un cūkām jums nav jāsludina Evaņģēlijs par Dieva Valstību. Jo cūka paliek cūka un suns vienmēr
kāri atgriežas atpakaļ pie tā, ko viņš ir izspļāvis. Tātad to es jums gribu teikt, kad es jums iesaku nestaigāt
uz pagānu ceļu.
10] Tātad nedodaties arī samāriešu pilsētās! Kādēļ? Es viņiem jūsu vietā un jūsu acu priekšā jau
devu vienu apustuli un pirmkārt jūs viņiem neesat vajadzīgi, un, otrkārt, ja jūdi uzzinās, ka jums ar
viņu ienīstākajiem ienaidniekiem ir kāda kopēja lieta, jūs pie jūdiem tiksiet sliktāk uzņemti. (Mt. 10:5)
Bet visās malās drosmīgi ejiet pie Izraēla cilts pazudušajām avīm! (Mt. 10: 6)
11] Ja jūs pie viņiem nonākat, tad sprediķojiet viņiem saprotamā veidā, sakot un rādot, ka Debesu
Valstība pie viņiem nu ir tuvu klāt pienākusi.(Mt. 10:7) Un ja viņi jūs uzklausīs un jūsu sprediķi pieņems,
tad izdziediniet viņu slimniekus, šķīstiet spitālīgos, — kur tas ir vajadzīgs, kā jums to rādīs Gars,
miesā pamodiniet mirušos, bet pirmām kārtām itin visur garīgi! — (Izd. piez.: Matejs to nepierakstīja
tādēļ, ka zem pavēles pamodināt mirušos galvenokārt jau tāpat ir saprotama garīga pamodināšana.)
12] Izdzeniet velnus un pasargājiet izdziedinātos no to iespējamas atgriešanās! Bet pirmām kārtām
labi ievērojiet, ka par to nevienam neļaujat sev ko maksāt! Jo par velti jūs to no Manis esat saņēmuši un
tieši tā jums to atkal Manā Vārdā jādod!” (Mt. 10:8) — To Es toreiz piemetināju galvenokārt Jūdas Iskariota
dēļ, kurš te slepenībā pie sevis tūlīt sāka aprēķināt, cik daudz par vienu vai otru veikto palīdzību
viņš liks samaksāt. Sevišķi par kāda cilvēka pamodināšanu no nāves, kas kādam bagātam būtu ļoti svarīgs,
viņš gribēja prasīt tūkstots pfundus. Bet tā kā Es nodevēja sirdī tādu rēķināšanu acumirklī manīju,
tad Es arī tūlīt izteicu augšējo piebildi, bet uz ko minētais, protams, savilka nedaudz skābu seju, kas nepalika
nepamanīts viņam iepretī stāvošajam Tomam, kurš nevarēja atturēties, neizteicis šo piezīmi: “Nu,
nu, tu rādi tādu seju, kā tāds, kura augļotāja interesēm tiesa viņa rēķiniem pārvelk treknu svītru!”
13] Jūda saka: “Kādu es rādu seju, tas uz tevi maz attiecas! Beigās man pat par manu seju vajadzēs
tev norēķināties?! Es tak tikpat labi esmu aicināts un izraudzīts, kā tu; ko tu mani nepārtraukti koriģē?”
14] Toms saka: “Es tevi nekoriģēju; bet pie zināmiem apstākļiem viens jautājums tev, cerams, tomēr
būs atļauts? Kādēļ tad iepriekš, kad Kungs mums piešķīra visādu brīnumainu varu un radīja, kā mums
tā jāpielieto, tu tik skābu seju nerādīji? Bet, ka Kungs teica, ka mums tas jādara par velti, tad tava seja
tūlīt kļuva tik skāba kā etiķis; jā, kādēļ tad? Vai tevi sagrāba krampis, kas tavus vaigus un pieri savilka
tik skābās krunkās? Ja tev ir drosme, runā atklāti!”
15] Jūda Man saka: “Kungs, aizrādi tak viņam reiz; — citādi es vienmēr esmu pakļauts viņa piezīmēm,
kurām ar laiku nopietnībā vajadzētu mani aizvainot!”
16] Es saku: “Draugs, ja kāds kādam nevainīgam piedzejo kādu grēku, tad tas savā sirdī par to smejas;
jo tā viņu no katra pārkāpuma tūlīt atbrīvo. Bet ja kādam cilvēkam, kaut arī kā nejauši, kaut ko
pārmet, bet pie kā cilvēks tomēr nopietni ir vainīgs, — saki, vai cilvēks savā sirdī arī smiesies? Ak, nē!
Es tev saku: Šis cilvēks savā sirdī dusmosies uz to, kas viņam kā nejauši pārmeta viņa vainu, un nekad
nekļūs viņa draugs! Tādēļ neizturies tā, citādi beigās tu pats atzīsti savu vainu!”
17] Kad Jūda šos vārdus dzird, viņš tūlīt rāda iespējami draudzīgu seju, lai sevi nenodotu esam kaut
kur vainīgu. Bet Toms pie sevis saka: “Ak lapsa, es tevi pazīstu; man tu neizspruksi!”
18] Bet Sīmanis no Kānas jautāja un teica: “Kungs, bet kas mums jādara, ja par kādu dziedināšanu
kāds mums piedāvātu zeltu, sudrabu vai kaltu bronzu? Vai arī tad mums to nav jāpieņem? Ir tak
daudzi nabagi, kuriem ar tādu naudu mēs tad varētu labi palīdzēt!” Jūda neuzaicināts pavisam atzinīgi
piemetina, teikdams: “Jā, jā, tieši tādas ir arī manas domas! Ja par kādu sniegtu palīdzību kādam tiktu
uzspiests zelts, sudrabs vai arī bronza, tad Sīmaņa no Kannas pieminētam mērķim tas tomēr gan būtu
jāpieņem!?”
19] Es saku: “Ne tā, mani brāļi! Es jums saku: Jūsu jostās jums nav jābūt ne zeltam, ne sudrabam,
ne bronzai; jo īsts strādnieks bez visa tā jau ir sava ēdiena vērts! (Mt. 10: 9) Bet kas negrib strādāt, ja
viņam ir spēks darbam, tam arī nav jātiek ēdinātam! Jo stāv rakstīts: “Ar sviedriem vaigā tev būs nopel-
168