1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

6] “Pārdevēji” un “pircēji” ir zemiskas, netīras kaislības cilvēkā; pārdošanai piedāvātie lopi attēlo
dzīvnieciskas juteklības zemāko pakāpi un vienlaicīgi tās radīto lielo muļķību un dvēselisko aklumu.
Ja būtni pārņēmusi šāda juteklība, tās mīlestība līdzinās kāda vērša mīlestībai, kuram pietrūkst pat jutekliskās
radīšanas un dzimuma mīlestības, kuru sajūsmina vienīgi visrupjākā polipveidīgā rīšanas
mīlestība.
7] Ko tad šajā līdzībā nozīmē naudas mainītāji ar saviem darījumiem? Tie cilvēkā parāda visu to,
kas izriet no cilvēka jau pavisam dzīvnieciskas kļuvušas patmīlības; jo lops mīl tikai sevi, un vilks, ja ir
izsalcis, aprij otru. Šos “naudas mainītājus”, jeb tādu lopisku patmīlību tātad arī vajag izdzīt ārā no cilvēka
ar visādu sāpīgu varu, un visu to, kas šādu mīlestību sajūsmina, vajag apgāzt un izkaisīt!
8] Jā, kāpēc tad ne gluži iznīcināt? — Tāpēc, ka arī tādai mīlestībai nedrīkst tikt atņemta brīvība; jo
cēla sēkla vai kviešu grauds vislabāk augs un dos bagātu ražu ar lopu mēsliem bagātīgi mēslotā tīrumā.
Bet, ja tīrumam, lai to pilnīgi iztīrītu no visiem netīrumiem, pavisam atņemtu mēslus, līdz ar to cēlais
kviešu grauds tikai vāji augtu un noteikti dotu vāju ražu.
9] Mēslus, ko no sākuma izved uz tīruma gubās, vajag izārdīt un izkaisīt, tikai tad tie tīrumam būs
par svētību; bet, ja tos atstātu lielās gubās, tad tur, kur tie atrastos, tie visu nomāktu un pārējam tīrumam
neko nelīdzētu.
10] Bet tas arī ir iemesls, kāpēc Es Evaņģēliskā tempļa šķīstīšanas notikumā naudas mainītāju naudu
esmu tikai izkaisījis, nevis pilnīgi iznīcinājis, kas Man būtu bijis viegli iespējams.
11] Bet ko tad attēlo tempļa iekšienē esošie baložu pārdevēji, kuriem arī vajag atgriezties ārpusē,
savās vecajās ierādītajās vietās?
12] Ar viņiem saprotams ārējais likums, kas te pastāv visādās ceremonijās, pieklājībā, godprātībā,
laipnībā u.t.t. tīri pasaulīgā nozīmē, bet kuru cilvēku aklība grib pacelt par kādu iekšējās dzīves vērtību
un tajā iesakņot cilvēka patieso dzīvību.
13] Balodis ir gaisa dzīvnieks un, tā kā Austrumos to bieži izmantoja vēstuļu pastam, sevišķi mīlestības
lietās, (senajiem ēģiptiešiem bija pat atbilstošs hieroglifs, kas nozīmēja maigu un jauku sarunāšanos),
tad viņš kā tādas sarunāšanās zīme derēja templī un bija arī parasts un simboliski atbilstošs upurējams
dzīvnieks, ko jauni laulātie parasti nesa uz templi kā upuri, piedzimstot pirmajam bērnam, par
zīmi, ka tagad viņi ir kļuvuši brīvi no tādas ārējas sazināšanās, laipnības parādīšanas un ceremoniālas
klīrības un ir iegājuši patiesā, dzīvību dodošā mīlestībā.
14] Bet tagad — pēc visu lietu kārtības — ārējais piederas ārējam, miza nekad nedrīkst atrasties
koka serdē, tāpēc, ka tā pati par sevi ir kas pilnīgi miris, bet visam, kas pieder pie mizas, arī vajag novietoties
mizā. Ja miza īstā mērā ir savā vietā, tad tā kokam ir ļoti noderīga, turpretī, ja kāds mizu gribētu
pārvietot koka serdē, serdi iepriekš izņemot, koks tūdaļ nokalstu un nomirtu.
15] Un tā, par zīmi, ka cilvēkiem nav ārējie tikumi jāpadara par iekšējās dzīvības lietu, tādējādi
cēlajam cilvēkam kļūstot tikai par runājošu lelli, šie baložu pārdevēji, plašākā nozīmē — visas ārišķības,
šaurākā — šo ārišķību meistari, kuri savu preci cenšas pasniegt kā iekšējās dzīvības preci, Man tāpat ir
jāizraida no tempļa un jānosūta uz viņiem atbilstošu vietu.
16] Tātad šī ir sākumā minētā tempļa šķīstīšanas garīgā nozīme; un no pareizas un negrozāmas
atbilstības starp cilvēku un templi paliek saprotams arī tas, ka tādā veidā runāt un rīkoties var vienīgi
Dievs, kā tā Mūžīgā Gudrība, kas visu redz un zina, bet ne parasts cilvēks.
17] Bet kāpēc pēc tādas šķīstīšanas Kungs vēl neuzkavējas templī?
18] Tāpēc, ka vienīgi Viņš zina, kādai vajag būt cilvēka iekšienei, lai viņš cilvēkā var ņemt paliekamu
mājvietu. Bet vienlaicīgi, šādi šķīstot, cilvēkam nedrīkst atņemt brīvību, citādi viņš kļūtu par lelli.
19] Tātad Kungs, piespiedu kārtā, šķīstītam cilvēkam vēl nedrīkst uzticēties, jo vienīgi Viņš zina,
kas ir vajadzīgs pilnīgai cilvēka iekšējai atjaunošanai. Tāpēc Šķīstītājs atkal iziet no tempļa un atgriežas
tajā it kā nejauši no ārienes un nepakļaujas cilvēka prasībai, lai paliktu pie viņa un atbalstītu viņu
kūtrībā. Cilvēkam atkal vajag pamosties pilnīgi patstāvīgai darbībai, tikai tādējādi kļūstot par pilnīgam.
Tuvāk tas tiks izskaidrots nākamajā nodaļā.
29