1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

arī ir uzglabāts; bet kā tad tu saki: “Ne uz kalna, ne Jeruzalemē?!”
23. Bet tā stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un Patiesībā. Jo Tēvs
Pats to grib, ka cilvēkiem Viņu tā jāpielūdz.
12] Es saku: Tu vēl vienmēr neesi mani sapratusi. Redzi, Dievs Tas Tēvs no mūžības nav ne kalns,
ne templis, un arī Derības šķirsts un tādēļ nav atrodams ne kalnā, ne templī, un tikpat maz Derības
šķirstā. Nāks laiks, un tas jau ir acīmredzams, kurā tie īstenie dievlūdzēji, kurus tu šeit lielā skaita redzi
zem kokiem dusam, un no kuriem daži nāca tev pretī pilsētā, lai tur nopirktu ēdienu, Dievu to Tēvu
pielūdz Garā un Patiesībā. Jo no šī laika Pats Tēvs to grib, ka cilvēkiem Viņu tā jāpielūdz!
24. Jo Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem to būs darīt Garā un Patiesībā!
13] Jo redzi, Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un Patiesībā!
14] Un redzi, tam nav vajadzīgs ne kāds kalns, ne kaut kāds templis, bet gan vienīgi iespējami tīra,
mīlestības pilna, pazemīga sirds! Ja sirds ir tas, kas viņai jābūt, proti, trauks, pilns mīlestības uz Dievu,
trauks, pilns lēnprātības un pazemības, tad šādā sirdī ir pilna patiesība; bet, kur ir patiesība, tur ir
gaisma un brīvība, jo patiesības gaisma katru sirdi dara brīvu. Bet, ja sirds ir brīva, tad arī viss cilvēks ir
brīvs.
15] Tātad, kas Dievu mīl ar šādu sirdi, tas ir Dieva tā Tēva patiess pielūdzējs un Tēvs viņa lūgšanu
vienmēr uzklausīs, un neskatīsies uz vietu, nav svarīgi — kalns vai Jeruzaleme, jo zeme visur vienādi
pieder Dievam; bet gan vienīgi uz katra cilvēka sirdi! Es domāju, ka nu tu esi Mani labi sapratusi.”
28. Sieva pie Jēkaba akas grib Tam Kungam ļaut dzert no viņas krūzes. Par
Kunga garīgām slāpēm pēc cilvēku sirdīm. Gara dziedinošais spēks ticīgos
cilvēkos. Kungs atklāj sievai Sevi kā Mesiju. (Jāņa ev. 4:25–26)
1] Sieva saka: “Jā, Kungs, un tu runāji skaidri! Bet saki man: Vai tev vairs neslāpst un tu nevēlies
dzert no grēcinieces krūzes?” -Es saku: “Mīļā sieva, lai tas nu paliek, jo redzi, tu Man esi mīļāka, nekā
tava krūze un tavs ūdens! Kad Es pirmīt prasīju tev dzert, Es nedomāju tavu krūzi, bet gan tavu sirdi,
kurā ir daudz brīnišķīgāks ūdens nekā šajā akā un tavā krūzē. Ar tavas sirds ūdeni tu vari arī dziedināt
visu tavu miesu; jo, kas pie tevis Man dara labu, tas, ja tu vari ticēt, tevi dziedinās.”
2] Sieva saka: “Ak Kungs, kā lai es to izdaru, kā manas sirds ūdeni nogādāt manā kaunumā. Kungs,
piedod man, ka es tik brīvi ar tevi runāju, bet es esmu nabaga slima sieva, un šis nožēlojamais posta
stāvoklis nepazīst kaunu kā kaunu, bet gan savu nožēlojamo posta pilno stāvokli, un tas man atraisīja
mēli pēc manas vajadzības un trūkuma. Ja es nebūtu tik nožēlojama, kā es esmu, patiesi, tad es tev dotu
savu sirdi! Bet — ak Dievs, Tu Svētais Tēvs, kas man gribēt palīdzēt — es esmu nožēlojami slima un pie
saviem daudzajiem grēkiem vairs nedrīkstu pielikt klāt kādus jaunus; jo vienam tīram, kādam Tev vajag
būt, piedāvāt tik netīru sirdi, noteikti tak būtu lielākais grēks!”
3] Es saku: “Mana mīļā sieva, ne tu man sniedz savu sirdi, bet gan Es Pats to esmu paņēmis, kad
Es tev lūdzu ūdeni! Tādēļ tu tomēr vari man sniegt savu sirdi, jo Es pieņemu arī samariešu sirdis! Ja tu
Mani mīli, tad tu dari labu; jo Es tevi mīlēju jau daudz agrāk, nekā tu vēl varēji Mani atcerēties.
4] Te skaistā sieva nosarkst un nedaudz apmulsusi saka: “No kura laika tad Tu mani pazīsti? Vai
tad Tu jau agrāk esi bijis šajā pilsētā vai Samarijā? Patiesi, es Tevi vēl nekad nekur neesmu redzējusi! Ak,
es lūdzu Tevi, saki, kur un kad tad Tu esi mani redzējis! Saki man to tomēr!
5] Es saku: “Ne šeit, ne Samarijā vai kādā citā vietā, un tomēr Es tevi pazīstu jau kopš tavas dzimšanas,
arī vēl daudz agrāk un vienmēr esmu tevi mīlējis kā Manu dzīvību! Kā tev tas patīk un vai tu esi
mierā ar Manu mīlestību? Redzi, kad tu savā divpadsmitā dzīvības gadā iekriti cisternā, tad Es biju tas,
kas tevi izcēla ārā, bet toreiz tu to roku, kas tevi izcēla, nevarēji redzēt. Vai tu to vēl atceries?”
6] Te sieva pavisam apmulst un nezina, kas viņai uz to jāsaka, jo viņas sirdī jau ir daudz uguns, un
viņas mīlestība aug acīm redzami.
7] Pēc kāda laika, kad viņas sirds ir tā darbojusies, Es viņai jautāju, vai viņa nav neko dzirdējusi par
Mesiju, Kam te jānāk.
25. Sieva Viņam saka: Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad Viņš nāks, vai tad
viņš mums pasludinās visu (ko Tu uz mani esi runājis)?”
8] Ar ļoti nosarkušiem vaigiem un augsti viļņojošām krūtīm sieva saka: “Kungs, Tu gudrais pravieti,
es zinu, ka apsolītajam Mesijam ir jānāk un Viņa vārds būs Kristus. Kad Viņš nāks, tad Viņš tak
44