1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

līja no turienes taisnā ceļā nākt pie manis uz Kapernaumu un mani apciemot. Ko Viņš apsola, to Viņš
arī negrozāmi izpilda. Bet tā kā līdz šim Viņš pie manis vēl nav atnācis, tad viņš pavisam noteikti vēl ir
Kānā. Tādēļ personīgi steidzies turp un lūdz Viņu, lai Viņš vēlētos nākt pie tava dēla un viņam palīdzēt!
Un es galvoju, ka Viņš tūlīt nāks un tavam dēlam palīdzēs!
2] Kad galma vīrs no sava brāļa Kornelija to uzzina, viņš steidzīgi skrien uz Kānu un, kā augšā minēts,
pilnīgi bez elpas nonāk Kanā tad, kad Es jau speru pirmos soļus tālākam ceļojumam. Tikko viņš
Mani sasniedz, viņš Manā priekšā nokrīt ceļos un lūdz Mani, lai Es, cik iespējams ātri vēlētos kopā ar
viņu steigties lejā uz Kapernaumu, jo viņa vienīgais dēls, kas viņam esot viss, jau cīnās ar nāvi, un Kapernaumā
neviens ārsts viņam vairs nevar palīdzēt, un, ja Es steidzīgi kopā ar viņu neeju, viņa dēls noteikti
nomirs, pirms Es nonākšu Kapernaumā, ja viņš, proti, viņa dēls, šajā laikā jau neesot nomiris!
48. Un Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat!”
3] Es saku: “Redzi, tu mans draugs, tā pie jums ir viena grūta lieta! Jo ja jūs jau iepriekš neredzat zīmes
un brīnumus, tad jūs neticat! Pirmām kārtām Es palīdzu tikai tiem, kas te tic, kaut arī viņi iepriekš
nekādas zīmes un brīnumus nav redzējuši! Jo kur Man pretī nāk nešaubīga ticība, tur Es arī droši un
noteikti dziedinu!”
49. Galma vīrs viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!”
4] Te ķēnišķās dzimtas vīrs sauc: “Ak, Kungs, nerunā ar mani nabagu te tik ilgi; Tu taču redzi, ka
es ticu; citādi es nebūtu pie Tevis atnācis! Es lūdzu Tevi, ak, Kungs, nāc tikai zem manas mājas jumta,
un mans dēls dzīvos! Bet ja Tu kavējies, tad viņš nomirs, pirms Tu būsi atnāksi! — Redzi, man ir padoti
daudzi kalpi; un ja es vienam vai otram saku: dari to vai to, tad viņš to darīs. Ja man uz Tevi, ak, Kungs,
nebūtu pilnīgākā ticība, tad es pie Tevis būtu sūtījis vienu vai otru kalpu! Bet tā, ka esmu pilns stingrākās
ticības, tad es nācu pats; jo mana sirds man teica: “Ja tikai es Tevi atrodu un ieraugu, tad mans dēls
kļūs vesels!” Kungs, es arī atzīstu, ka es pavisam neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem manas mājas jumta, —
bet gan, ja Tu vēlētos izteikt tikai vienu vārdu, tad mans dēls kļūs vesels un paliks dzīvs!”
50. Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls dzīvo. Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un
aizgāja.
5] Es saku: “Draugs, tādu ticību Es neesmu atradis visā Izraēlā! Ej iepriecināts mājās; lai tev notiek
pēc tavas ticības! Tavs dēls dzīvo!” Un galma vīrs ar pateicības un prieka asarām gāja uz mājām; jo viņš
nešaubīgi ticēja Maniem Vārdiem. Bet Es šo vakaru un vēl nākamo dienu nu paliku Kānā, kas saimniekam
sagādāja lielāko prieku.
51. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvo.
6] Kad galma vīrs, kas Kapernaumā stāvēja lielā godā, jo, pirmkārt, viņš līdzīgi Kornēlijam bija
radnieciskās attiecībās ar Romas valdošo namu un, otrkārt, no Romas bija iecelts augstā amatā, tuvojās
pilsētai, viņam jau nāca pretī viņa daudzie kalpi un viņam skaļi pavēstīja: “Kungs, tavs dēls dzīvo un ir
pilnīgi vesels!”
52. Tad viņš viņiem apjautājās pēc stundas, kad tam bija kļuvis labāk. Tie viņam atbildēja: “Vakar
ap 7. stundu drudzis viņu atstāja.
7] Te vīrs no prieka gandrīz zaudēja samaņu un tūlīt apjautājās, ap kādu laiku viņam ir kļuvis labāk,
un kalpi vienbalsīgi atbildēja: “Vakar, ap septīto dienas stundu ļaunais drudzis viņu atstāja!”
53. Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kurā Jēzus viņam teica: “Tavs dēls dzīvo!” Un
viņš kopā ar visiem saviem mājiniekiem kļuva ticīgs.
8] Kad viņš no saviem kalpiem to uzzināja, tad viņš sāka rēķināt un atrada, ka tas noticis tieši tajā
laikā, kurā Es viņam sacīju: “Tavs dēls dzīvo!” Tad viņš nesteidzīgiem soļiem gāja uz mājām. Un kad
viņš pie tām pienāca, virsnieks Kornēlijs veda viņam pretī jau pavisam veselo un priecīgo dēlu un viņam
teica: “Nu, brāli, vai es tevi sūtīju pie īstā dziednieka, vai nē?”
9] Bet galma vīrs teica: “Jā, brāli, caur tavu padomu tu man desmitkārt esi atdevis manu dzīvību!
Bet šis Jēzus no Nācaretes acīmredzami ir vairāk nekā kāds parasts dziednieks, kas lai cik veikli prot
dziedināt slimības ar dziedinošām zālēm! — Iedomājies! Viņš, bez kā manu dēlu jebkad redzējis, tikai
vienkārši teica: “Tavs dēls dzīvo!”, un tajā pat stundā dēls kļuva vesels! Klausies, tas ir kaut kas pavisam
dīvains! Es tev saku: tas nevar būt iespējams nevienam cilvēkam, bet gan vienīgi tikai kādam Dievam!
Un no šī brīža es un noteikti visi mani mājinieki ticam, ka šis Jēzus bez kādām šaubām ir patiess Dievs
un nu par svētību visiem cilvēkiem nu cilvēka stāvā staigā starp cilvēkiem, un viņus dziedina, un pamāca.
— Ja viņš šeit nāk, tad viņam te vajag tikt parādītai dievišķai godināšanai!”
114