Views
3 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

tikuši rakstīti Manā

tikuši rakstīti Manā personīgā vadībā, un te arī runa ir galvenokārt par to, ka caur tādām zināšanām abi, ārēji šķietami, ļoti nevienādie dokumenti var tikt novietoti zem viena jumta un tātad pareizā harmonijā, tādēļ, ka citādi gandrīz vienmēr notika, ka pat labi rakstu zinātāji brīnumdarbus, kuri Jāņa un Mateja Evaņģēlijos izskatās vienādi, aplūkoja kā vienu un to pašu un sev tomēr jautāja: “Kā iespējams, ka Matejs saka tā un Jānis citādi, jo fakts, šķiet, te ir viens un tas pats?!” 9] No tā tad arī izcēlās daudzi maldi un nereti pilnīga atkrišana no Manas Mācības, kā tā stāv rakstīta Evaņģēlijos. 10] Te, protams, gan varētu teikt: “Jā, kādēļ, ak, Kungs, caur tik daudziem gadu simtiem Tu pieļāvi, ka tā notiek un nevienam par to negribēji dot kādu gaismu? Te Es saku: 11] Nepagāja neviens gadu simts, kurā Es it visur, kur kaut tikai daļēji tika atzīta Mana Mācība, nebūtu izvēlējies un modinājis vīrus, lai tie cilvēkiem pietiekami parādītu Evaņģēlija lietas apstākļus un nepieciešamos izskaidrojumus. Izvēlētie to gan vienmēr darīja un arī rakstos vēsturiski papildināja to, kas daļēji caur cilvēku nolaidību, daļēji caur dažādu sektu sludinātāju un priesteru stūrgalvīgo prātu un nereti ļauno gribu no Evaņģēlija, respektīvi, Manas Mācības, ir pazaudēts; bet to pieņēma tikai ļoti nedaudzi. 12] Sistemātiski apmācītā baznīca ar laiku, protams, to pavisam atmeta un izskaidroja kā “ķecerību” un “velna spokošanos”, tādēļ, ka tas nederēja viņu peļņas kāres un varas aprēķiniem! 13] Turpretī zinātnieki un mākslinieki tādas parādības izskaidroja kā kāda nabaga vientieša, kas arī vēlētos kaut kas būt, bez kā caur pūlēm, čaklumu un pamatīgām studijām ir iemantojis tam nolūkam nepieciešamās īpašības, “murgus” un “sapņu pļāpāšanu!” 14] Bet vietā, kur izvēlētais un modinātais pravietis dzīvoja un bija pazīstams, viņš, protams, vismazāk tika atzīts un tādēļ arī maz ko varēja izdarīt. Jo pēc cilvēku priekšstata, kāds tas vispārēji ir, pravietim vispār nebūtu jādzīvo uz Zemes un arī nebūtu jāpieņem cilvēka izskats, nevajadzētu arī ēst un dzert, un nēsāt tērpu, bet gan viņam vismaz kā kādam Elijam jābrauc pa gaisu ar ugunīgiem ratiem, bet no ugunīgajiem ratiem katram cilvēkam jāpavēsta tikai to, ko viens vai otrs patmīlīgi labprāt dzird un kas viņam glaimo! Tas tad būtu īsts pravietis, uz kuru noteikti būtu vērstas visas acis un ausis, sevišķi, ja viņš savos gaisa braucienos brīnumainā kārtā vēl starp bagātiem mestu zelta un sudraba naudu un starp proletāriešiem sīknaudu no kapara, un pie tam lielos, bagātos un varenos slavētu, bet nabaga velnus (proletāriešus) bieži asi pārmācītu, sevišķi, ja viņi iedrošinātos kurnēt pret bagātiem, lieliem un vareniem! Protams, tāds pravietis tad nabagiem tieši nebūtu ļoti patīkama parādība, un viņi viņu neslavētu! 15] Bet ja pravietis ir cilvēks kā katrs cits, ja viņš ēd un dzer, un beigās viņam pat ir mājvieta, un pie tam viņš varbūt strādā kādu amatu, ak, te ar viņa pravietiskumu ir beigas! Viņš tiek pasludināts vai nu par pamuļķi, vai liekuli, un savā dzimtenē viņš noteikti ko paveiks vismazāk! 16] Tātad Es gandrīz divtūkstoš gadu iztrūkstošo vienmēr esmu papildinājis; bet kas to pieņēma? Es saku: vienmēr tikai ļoti nedaudzi, un arī viņi tikai reti ar pietiekami dzīvu ticību! No tā gan paņēma zināšanas un zīmes, bet, ka kāds pēc tā it kā būtu kārtojis savu dzīves veidu un tad garā pats sevi pārliecinājis, ka citādi dabīgais cilvēks nopietnībā bija no Manis izvēlēts pakāpeniski tumšāk kļūstošā pasaulē cilvēkiem no debesīm atkal atnest tīru gaismu, tas visādu niecīgu iemeslu dēļ vēl vienmēr izpalika! 17] Viens sev nopirka pāris jaunus vēršus un nu vajag tiem iemācīt vilkt arklu, viņam, dabīgi, nav laika; otrs apstrādā jaunu lauku, un tādēļ arī nevar nākt! Trešais ir apņēmis sievu, un tādēļ viņam pavisam vairs nav laika un izdevības! Ceturtais ceļ lielu māju, un viņam ir daudz rūpju; viņam jau pavisam nevar būt laika. Un tā beigās katram ir kāda atruna, un tā jaunā gaisma debesīs veltīgi deg kādā Zemes nomaļā kaktā. Un ja nākamā gadu simtā Es atkal dodu jaunu gaismu seno rakstu apgaismošanai, tad tai atkal ir tas pats liktenis. 18] Bet ja pēc visu laiku pieredzes to par daudz noteikti jāatzīst, tad ir jautājums, vai te ir Mana vaina, ja pie senajiem rakstiem vēl līdz šai stundai ir atklājamas tās pašas tukšās vietas, kā tās no iedomīgiem prāta pētniekiem un prātniekiem tikušas atklātas jau pirms tūkstoš gadiem, no kā tad arī vienmēr kā sēnes no zemes cēlušies daudzie apšaubītāji un beigās Manas Mācības un Manas pilnīgākās dievišķības noliedzēji. 19] Bet tādēļ Es šajā lietā tagad dodu pilnīgāko gaismu, lai tad beigās neviens nevar atvainoties ar to, ka kopš Manas miesīgas klātbūtnes laika uz Zemes, Es vairs neesmu rūpējies ne par Manas Mācības tīrību un pilnību, ne par cilvēkiem, kas to ir pieņēmuši! 20] Kad Es pēdējā laikā atkal nākšu uz Zemi, tad Es uzsākšu spēcīgu sijāšanu; un neatzīšu nevie- 116

nu, kas Man nāks pretī lai ar kādu atvainošanos! Jo katrs, kas te nopietni meklē, var un viņam vajag to atrast! Bet slimajām aitām un ēzeļiem, kuriem nebija ēstgribas, jāsaņem zāles, pēc kurām viņi noteikti jutīs izsalkumu pēc Debesu barības; bet tad viņi kā atveseļojušies ilgi tiks baroti ļoti homeopātiski! Un nu atkal pie Evaņģēlija! 92. Kungs un Matejs. Pareiza kārtība vienmēr ir laba un derīga. Te daži piemēri: par mazgāšanos; par akmens izlasīšanu no lauka. Par Dieva viszināšanu. Cilvēku vadīšana. Par sargu gariem. “Dievs ir Mīlestība!” Par attiecībām starp Dievu kā tīrāko mīlestību un cilvēkiem. Mudinājums doties uz Kapernaumu. 1] Dienu pēc tam, kad iepriekšējā dienā Es biju izdziedinājis galma vīra no Kapernaumas dēlu, Matejs ar saviem nedaudziem pantiem bija galā. Viņš Man rādīja darbu, kuru Es uzslavēju, tā kā tas bija īsi, bet labi un visu aptveroši uzrakstīts. Bet pēc tam, kad viņš savas rakstāmlietas bija iesaiņojis, viņš atkal nāk pie Manis un Man jautā, cik daudz rakstāmpiederumu viņam Kapernaumā varbūt vajadzēs; jo pagaidām viņš lietošanai Kapernaumā neiesaiņotas ir atstājis tikai četras tāfeles. Ja viņam varbūt vajag vairāk tāfeļu, tad no galvenā saiņa viņš tās varētu vieglāk paņemt nekā Kapernaumā. 2] Es saku: “Ar tām četrām pietiek; bet pie tam Man tevi tomēr jādara uzmanīgu uz kādu tavu nelielu kļūdu tava paša lietu kārtībā! Pamatā tas gan nav svarīgi, bet, tā kā pie Manis viss jau ir noticis noteiktā kārtībā, tad no tevis nav prātīgi, ka tu savu rakstāmo saini jau iepriekš sasaiņoji un tikai pēc tam Man jautāji, cik tāfeles tev būs vajadzīgas! Ja Es nu būtu teicis: “Tev Kapernaumā būs vajadzīgas piecas tāfeles!”, tad tev vienas tāfeles dēļ vajadzētu atraisīt visu saini, kas tev acīmredzot būtu sagādājis nevajadzīgas pūles. Bet tu, Mana slepenā iespaida spiests, paturēji tieši pareizu skaitu un caur to sev ietaupīji pūles saini atkal atraisīt. Bet, kā Es tev jau iepriekš pieminēju, pamatā tas nav nekas svarīgs! Bet visās lietās, lai arī cik niecīgas tās bieži liekas, pareiza kārtība nereti ir ļoti derīga. 3] Redzi, ja kāds rītā, pusdienās vai vakarā mazgājas un vispirms mazgā seju un tikai beigās rokas, tad viņš seju tik drīz nedabūs tīru, tā, ka viņš to aizskar ar netīrām rokām; bet, ja viņš vispirms nomazgā rokas, tad arī viņa seja, noberzta ar tīrām rokām, ātri un viegli kļūst tīra. 4] Kādam cilvēkam bija akmeņains lauks, un viņš ar daudz pūlēm un čaklumu to attīrīja no akmeņiem; bet pie tam viņš ievēroja sekojošu labu kārtību. Vispirms viņš no lauka novāca lielākos akmeņus un ārpus lauka salika tos regulārā un taisnā leņķa kaudzē. Pēc tam viņš nolasīja mazāk lielos un tos salika otrā tikpat kārtīgā kaudzē. Un tā viņš rīkojās arī ar pārējiem, dabīgi, arvien mazākiem akmeņiem, un tā viņš izveidoja desmit akmens kaudzes, katru ar vienāda lieluma akmeņiem! 5] Kaimiņi, kuri to redzēja un savus laukus tādā veidā no akmeņiem neattīrīja, bet gan lielos un mazos akmeņus sameta kopā pavisam nekārtīgās kaudzēs, teica: “Aplūkojiet šo nelgu, kā viņš spēlējas ar akmeņiem!” 6] Bet pēc neilga laika pa ielu, kas veda garām laukam, devās viens būvmeistars, kas kādai celtnei meklēja akmeņus, kad viņš šeit redzēja tās desmit sakārtotās kaudzes, viņš gāja pie saimnieka, kuru kaimiņi bija dēvējuši par nelgu, un par četrdesmit sudraba grašiem tos atpirka; jo tā kārtotus viņš tos tūlīt varēja labi izlietot. Kad kaimiņi to manīja, tad arī viņi pienāca un teica: “Kungs, kādēļ tu nenāc pie mums? Redzi, mums ir tādi paši akmeņi, un mēs tev tos dodam par nedaudz grašiem, kamēr tu tādus pašus akmeņus esi nopircis par četrdesmit sudraba grašiem!” Bet būvmeistars saka: “Jūsu akmeņus man vispirms vajadzētu kārtot, kas man maksātu daudz laika, darba un pūļu; bet šie jau ir visi tā sakārtoti, ka tie man tieši ir vajadzīgi, un tā es labprātāk pārmaksāju par šiem, nekā es jūsējos ņemtu par velti!” Nu, protams, arī kaimiņi sāka kārtot savus akmeņus kaudzēs; bet bija par vēlu! Jo būvmeistaram pietika ar tiem, kurus viņš bija pircis no pirmā, un kaimiņi bija tikai velti pūlējušies! 7] Tādēļ vienmēr un visā esat labākā kārtībā, ja tad nāk ienesīga peļņa, tad vispirms tā noteikti nāks pie tā, kur sastaps labu kārtību! Vēlākas pūles bieži un daudzreiz ir veltīgas! Vai tu šo līdzību aptver?” 8] Matejs saka: “Ak, Kungs, kā to var nesaprast?! Tā ir tik gaiša un skaidra kā Saule pusdienas laikā! 9] Bet es no Tevis vēlētos vēl uzzināt tikai to, kā Tev bija iespējams zināt, ka man Kapernaumā būs vajadzīgas tieši četras tāfeles. Jo dievišķā viszināšana man vēl vienmēr ir lielākā mīkla! Dažreiz Tu, iepriekš nevienam par to nejautājis, zini visu un pēc tā kārto savu ceļu; citreiz Tu atkal jautā kā mums līdzīgs un dari, it kā Tu nezinātu, kas tur vai tur ir noticis vai notiks! Kā tas nākas? Kungs, es lūdzu Tevi, dod man par to kādu nelielu gaismiņu!” 117

עמודים 1 - האגודה למלחמה בסרטן