1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

zemības simbols. Tas ļauj ar sevi darīt visu, uz visu ir pakalpīgs, tas vienmēr izraugās viszemākās zemes
vietas un bēg no augstumiem, — un tikai pēc tam ar Patiesības Garu, kuru netīra dvēsele nekad nevar
saprast, jo netīra dvēsele ir līdzīga naktij, kur pretī patiesība ir saule, kas ap sevi visur izplata gaismu un
dienu.
9] Tātad, kas savā pazemības šķīstītajā dvēselē uzņem patiesību un to kā tādu patiesi atzīst, to šī
patiesība dara garā brīvu, un šī gara brīvība vai ieiešana tādā brīvībā tad arī ir tā īstenā ieiešana Dieva
Valstībā.
10] Bet Es, protams, nedevu Nikodēmam tādu izskaidrojumu, jo savu zināšanu robežās viņš
to būtu sapratis vēl mazāk, nekā aizklāto, īso līdzību. Tāpēc arī viņš Man jautāja otrreiz, kā tas būtu
saprotams.
19. Sarunas turpinājums ar Nikodēmu. Kungs kā Meistars visā, tātad arī patiesā
gudrībā. Cilvēka būtība. Gara noslēpums. Skaista līdzība par jauno vīru, kā
atbilstība garīgai gaismai vēl nenobriedušā dvēselē. (Jāņa ev. 3:6–12)
6. Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no gara dzimis, ir gars.
1] Bet Es viņam atbildēju, kā tas iepriekšējā, 6., pantā ir rakstīts, proti: “Nebrīnies, ka Es tev tā saku.
Jo redzi, kas nāk no miesas, tas ir miesa, tātad nedzīva matērija jeb ārējākais dzīvības apvalks; bet kas
nāk no Gara, tas arī ir gars jeb Sevī Pašā mūžīga dzīvība un patiesība!”
2] Bet Nikodēmam tā lieta vēl arvien nebija saprotami. Viņš raustīja plecus un kļuva aizvien vairāk
izbrīnīts, mazāk par lietu, nekā par to, ka viņš kā visgudrākais farizejs, kas taču ir izglītots visos rakstos,
nav spējīgs saprast tādu vārdu nozīmi; jo viņš bija augstās domās par savu gudrību, kuras dēļ arī bija
iecelts par jūdu priekšnieku.
3] Tāpēc viņš jo vairāk brīnījās, kad nu pavisam negaidot Manī bija atradis Meistaru, kas viņam
sniedza pārdošanai pavisam savādus gudrības riekstus. Tā kā viņš pavisam nevarēja orientēties, tad atkal
Man jautāja: “Jā — kā tad tas ir saprotams? Vai tad arī gars var nonākt grūtniecības stāvoklī un
dzemdēt sev līdzīgu?”
7. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Jums vajag no jauna piedzimt!
4] Es viņam sacīju: “Es jau esmu teicis, ka tev par to nemaz nav tā jābrīnās, kad es tev teicu: “Jums
visiem vajag no jauna piedzimt!”
8. Vējš pūš, kur grib, un tu gan dzirdi tā šalkšanu, tomēr nezini, no kurienes tas nāk un uz kurieni
dodas; tā tas ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.
5] Jo redzi, vējš pūš kur grib, un tu gan dzirdi tā šalkšanu, bet nezini, no kurienes tas sākotnēji rodas;
tā tas ir ar ikvienu, kas nāk no Gara un tevi uzrunā. Tu gan viņu redzi un dzirdi, bet, tā kā viņš uz
tevi runā savā garīgā veidā, tad tu neaptver un nesaproti, no kurienes viņam ir šīs zināšanas un ko viņš
ar to domā. Bet, tā kā tu esi godīgs un gudrs, tad jau arī tev īstā laikā tiks dota spēja šīs lietas aptvert un
saprast.”
9. Nikodēms atbildēja un Viņam teica: “Meistar, kā tas var notikt?”
6] Te Nikodēms domīgi pakratīja galvu un pēc kāda laika sacīja: “Te es gan vēlētos uzzināt no Tevis,
kā tas varētu notikt? Jo, ko es zinu un saprotu, to es zinu un saprotu manā miesā; ja man miesa tiks
atņemta, kā gan es vairs varēšu kaut ko aptvert un saprast! — Kā, kā — es kā miesa kļūšu par garu un kā
mans gars tad sevī uzņems citu garu un tad piedzims no jauna? — Kā, kā tas varēs notikt?”
10. Jēzus atbildēja un viņam teica: “Tu tomēr esi mācītājs Izraēlā un to nezini?!”
7] Es viņam sacīju: “Tu esi gudrākais mācītājs Izraēlā un, vienalga, nevari to aptvert un saprast! —
Bet, ja tu kā rakstu mācītājs to nevari saprast, kas tad lai notiek ar daudziem citiem, kuri no rakstiem
zina knapi tik daudz, kā to, ka reiz esot bijuši tādi Ābrams, Īzaks un Jēkabs?
11. Patiesi, patiesi, Es tev saku: mēs (garīgie) runājam (pavisam dabīgi) to, ko mēs zinām, un liecinām
(par to), ko esam redzējuši, un jūs nespējat mūsu liecību (saprast) un pieņemt!
8] Patiesi, patiesi, tici Man! Mēs, t.i., Es un mani mācekļi, kas esam atnākuši no Gara, šeit ar tevi
nerunājam it kā tīri garīgi, bet gan pavisam dabīgi un zemes dabas attēlos tev darām zināmu to, ko mēs
zinām un garā esam redzējuši, un jūs to nevarat aptvert un pieņemt!
12. Bet, ja jau jūs nevarat ticēt (pieņemt), kad Es ar jums runāju par zemes lietām, kā jūs tad ticētu,
ja es ar jums vēlētos runāt tīri par debess lietām?!
32