1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

atdot tavu acu gaismu! Mēs paši no sevis varam un spējam tik pat maz, kā pats no sevis spēj tu. Mēs
esam tikai Viņa kalpi un gaidām Viņa mājienu.”
4] Pēc šiem vārdiem no triju eņģeļu puses vecais dodas pie Manis un līdz man viņa acu gaismu —
Es saku: “Tu tomēr ilgi biji stūrgalvīgs farizejs un Jeruzalemes tempļa slavinātājs un Mani vairāk turēji
par kādu esejieti, magu un tamlīdzīgi; kā tagad tevī nāk ticība?”
5] Vecais saka: “Kungs, arī es biju nogājis Kapernaumā, kur Tu no nāves uz dzīvību pamodināji
virsnieka Jairusa meitu; jau toreiz manī nāca ticība. Bet man vajadzēja vēl vairāk redzēt un dzirdēt, lai
tad mana ticība kļūtu spēcīgāka; tagad es redzēju un dzirdēju, un nu ticu, ka tu, ak, Kungs, spēj visu, ko
Tu gribi. Tātad ja tikai Tu, ak, Kungs, gribi mani tā dziedināt, tad Tu to arī visā pilnībā vari!”
6] Uz to Es vecajam saku: “Tās gan ir aplamība, nakts laikā kādu padarīt redzīgu; bet ja tava ticība
ir tik spēcīga, kā tu saki, tad tu gan spēj kļūt redzīgs arī nakts laikā! Bet Es tev saku, ka tagad garīgi visiem
cilvēkiem ir nakts un viņi visi ir pilnīgi akli; un cilvēki nekad nekļūs redzīgi dienā, bet gan naktī,
un tad arī daudzi no viņu vakara un rīta paliekoši gūs viņu pirmo dienu. Un tā tad kļūsti redzīgs naktī!”
7] Pēc šiem vārdiem vecais kļuva redzīgs un nu apbrīnoja atsevišķos ugunskurus, kur iepriekš redzēja
visus saplūdušus kopā un tādā veidā vienu uguni.
8] Kad viņš savās acīs izjuta tādu tīru optisku gaismu, viņš nokrita uz ceļiem Manā priekšā, nevarēja
beigt pietiekami Mani slavēt un cildināt, un tā bija pārmēru laimīgs.
9] Bet Es viņam teicu: “Arī tu dzirdēji Manu pavēli; tādēļ arī tu klusē par visu, ko tu šeit redzēji un
dzirdēji, citādi tev atgadīsies tas, ko Es ikvienam esmu piedraudējis!” Pēc tam vecais piecēlās un apgalvoja,
ka viņš klusēs kā kaps.
10] Un tā uz šī pakalna viss bija labi un nobeigts. Un kad ugunskuri beidza degt, nāca Kisjona meitas
un lūdza Mani un visus klātesošos vakara mielastā. Un mēs visi gājām, paēdām labas vakariņas un
pēc tam devāmies pie miera.
171. Farizeji savā starpā. Atjautīgais Rhiba izdomā veiklu stāstu par nācarieti,
viņa tēvu un viņa tīkojumiem pēc troņa. Viņa priekšlikums vienīgi miera dēļ
Jēzu nonāvēt.
1] Farizeji, skaitā pie trīsdesmit, kas te bija labāka veida un nu arī kļuvuši ticīgi, bet dabīgi, daži
vairāk, daži mazāk, gāja atsevišķā būdā un gandrīz visu cauru nakti pārrunāja, kas viņiem tagad būtu
jādara.
2] Tur starp viņiem bija viens, kura vārds bija Rhiba, kurš bija, kā saka, slīpēts. Kad visi kopā ilgu
laiku nekā noteikta nevarēja izlemt, viņš ņēma vārdu un runāja: “Mani brāļi, jūs tagad runājāt droši
kādas divas stundas un caur to ne par matu neesat nonākuši tuvāk jūsu lēmumam. Jūs mani pazīstat un
jau ilgi zināt, ka šādos kritiskos gadījumos tieši es esmu uzsitis naglai uz galvas un pēc tam, kad, vērīgi
pārbaudīdams, es esmu noklausījies un noskatījies visā, kas te tika runāts un darīts, domāju, ka arī šoreiz
es nenositīšu naglai garām. Un tā, uzklausiet mani!
3] Tas ir pavisam patiesi un nav noliedzams, ka šis cilvēks, kas ir kāda galdnieka dēls no Nācaretes,
veic lietas un darbus, kādi, izņemot Dievu, gandrīz nevienam nevarētu būt iespējami; īsi, kas te tikai daļēji
ir vājš un kam nav vērīga skatiena, tam tūlīt vajag tikt pierunātam un šo Nācarieti pēc grieķu veida
turēt, mazākais, par pusdievu. Pat pie manis daudz netrūka, ka es būtu pārgājis tādā ticībā; jo parādības
šī kalna augstienē pilnākā nopietnībā bija tik ārkārtēja veida, ka Mozus un Elijas laikā tās nevarēja būt
ārkārtējākas.
4] Bet manam pavisam slepeni vērīgajam skatienam tomēr nepagāja secen lietas, kuras man noņēma
segu no acīm, un tagad es pavisam labi zinu, kā tas ir. Vai jūs nepamanījāt vīrus, kuri uz šīs augstienes
pie mums ir atnākuši kā eņģeļi?” — No visām pusēm atskan piekrišana. — “Bet vai jūs arī zināt,
kas un no kurienes viņi ir?” — Tiek atbildēts noliedzoši. — “Es jums šeit gribu atvērt acis! Skatieties un
klausieties:
5] Jums nebūs nezināms, ka tas nācariešu namdaris, vārdā Jāzeps, kas vienmēr bija izdaudzināts,
ka viņam ir zināšanas ēģiptiešu un persiešu maģijā, vienlaicīgi taisnā līnijā ir Dāvida pēctecis un šad un
tad sev arī deva pievārdu “Dāvida dēls”. Jāzepa tēvs, arī namdaris, vārdā Eli, ar citādi pavisam nevainojamu
raksturu, slepenībā tomēr galveno uzmanību virzīja uz to, lai savu dzimtu atkal noliktu uz Jūdejas
un visas Apsolītās zemes troņa. Zem aizsega, lai viņš labi izglītojas celtniecības mākslā, viņš savam
206