1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

tikuši rakstīti Manā personīgā vadībā, un te arī runa ir galvenokārt par to, ka caur tādām zināšanām
abi, ārēji šķietami, ļoti nevienādie dokumenti var tikt novietoti zem viena jumta un tātad pareizā harmonijā,
tādēļ, ka citādi gandrīz vienmēr notika, ka pat labi rakstu zinātāji brīnumdarbus, kuri Jāņa un
Mateja Evaņģēlijos izskatās vienādi, aplūkoja kā vienu un to pašu un sev tomēr jautāja: “Kā iespējams,
ka Matejs saka tā un Jānis citādi, jo fakts, šķiet, te ir viens un tas pats?!”
9] No tā tad arī izcēlās daudzi maldi un nereti pilnīga atkrišana no Manas Mācības, kā tā stāv rakstīta
Evaņģēlijos.
10] Te, protams, gan varētu teikt: “Jā, kādēļ, ak, Kungs, caur tik daudziem gadu simtiem Tu pieļāvi,
ka tā notiek un nevienam par to negribēji dot kādu gaismu? Te Es saku:
11] Nepagāja neviens gadu simts, kurā Es it visur, kur kaut tikai daļēji tika atzīta Mana Mācība,
nebūtu izvēlējies un modinājis vīrus, lai tie cilvēkiem pietiekami parādītu Evaņģēlija lietas apstākļus un
nepieciešamos izskaidrojumus. Izvēlētie to gan vienmēr darīja un arī rakstos vēsturiski papildināja to,
kas daļēji caur cilvēku nolaidību, daļēji caur dažādu sektu sludinātāju un priesteru stūrgalvīgo prātu
un nereti ļauno gribu no Evaņģēlija, respektīvi, Manas Mācības, ir pazaudēts; bet to pieņēma tikai ļoti
nedaudzi.
12] Sistemātiski apmācītā baznīca ar laiku, protams, to pavisam atmeta un izskaidroja kā “ķecerību”
un “velna spokošanos”, tādēļ, ka tas nederēja viņu peļņas kāres un varas aprēķiniem!
13] Turpretī zinātnieki un mākslinieki tādas parādības izskaidroja kā kāda nabaga vientieša, kas arī
vēlētos kaut kas būt, bez kā caur pūlēm, čaklumu un pamatīgām studijām ir iemantojis tam nolūkam
nepieciešamās īpašības, “murgus” un “sapņu pļāpāšanu!”
14] Bet vietā, kur izvēlētais un modinātais pravietis dzīvoja un bija pazīstams, viņš, protams, vismazāk
tika atzīts un tādēļ arī maz ko varēja izdarīt. Jo pēc cilvēku priekšstata, kāds tas vispārēji ir, pravietim
vispār nebūtu jādzīvo uz Zemes un arī nebūtu jāpieņem cilvēka izskats, nevajadzētu arī ēst un
dzert, un nēsāt tērpu, bet gan viņam vismaz kā kādam Elijam jābrauc pa gaisu ar ugunīgiem ratiem, bet
no ugunīgajiem ratiem katram cilvēkam jāpavēsta tikai to, ko viens vai otrs patmīlīgi labprāt dzird un
kas viņam glaimo! Tas tad būtu īsts pravietis, uz kuru noteikti būtu vērstas visas acis un ausis, sevišķi, ja
viņš savos gaisa braucienos brīnumainā kārtā vēl starp bagātiem mestu zelta un sudraba naudu un starp
proletāriešiem sīknaudu no kapara, un pie tam lielos, bagātos un varenos slavētu, bet nabaga velnus
(proletāriešus) bieži asi pārmācītu, sevišķi, ja viņi iedrošinātos kurnēt pret bagātiem, lieliem un vareniem!
Protams, tāds pravietis tad nabagiem tieši nebūtu ļoti patīkama parādība, un viņi viņu neslavētu!
15] Bet ja pravietis ir cilvēks kā katrs cits, ja viņš ēd un dzer, un beigās viņam pat ir mājvieta, un
pie tam viņš varbūt strādā kādu amatu, ak, te ar viņa pravietiskumu ir beigas! Viņš tiek pasludināts vai
nu par pamuļķi, vai liekuli, un savā dzimtenē viņš noteikti ko paveiks vismazāk!
16] Tātad Es gandrīz divtūkstoš gadu iztrūkstošo vienmēr esmu papildinājis; bet kas to pieņēma? Es
saku: vienmēr tikai ļoti nedaudzi, un arī viņi tikai reti ar pietiekami dzīvu ticību! No tā gan paņēma
zināšanas un zīmes, bet, ka kāds pēc tā it kā būtu kārtojis savu dzīves veidu un tad garā pats sevi pārliecinājis,
ka citādi dabīgais cilvēks nopietnībā bija no Manis izvēlēts pakāpeniski tumšāk kļūstošā pasaulē
cilvēkiem no debesīm atkal atnest tīru gaismu, tas visādu niecīgu iemeslu dēļ vēl vienmēr izpalika!
17] Viens sev nopirka pāris jaunus vēršus un nu vajag tiem iemācīt vilkt arklu, viņam, dabīgi, nav
laika; otrs apstrādā jaunu lauku, un tādēļ arī nevar nākt! Trešais ir apņēmis sievu, un tādēļ viņam pavisam
vairs nav laika un izdevības! Ceturtais ceļ lielu māju, un viņam ir daudz rūpju; viņam jau pavisam
nevar būt laika. Un tā beigās katram ir kāda atruna, un tā jaunā gaisma debesīs veltīgi deg kādā Zemes
nomaļā kaktā. Un ja nākamā gadu simtā Es atkal dodu jaunu gaismu seno rakstu apgaismošanai, tad tai
atkal ir tas pats liktenis.
18] Bet ja pēc visu laiku pieredzes to par daudz noteikti jāatzīst, tad ir jautājums, vai te ir Mana vaina,
ja pie senajiem rakstiem vēl līdz šai stundai ir atklājamas tās pašas tukšās vietas, kā tās no iedomīgiem
prāta pētniekiem un prātniekiem tikušas atklātas jau pirms tūkstoš gadiem, no kā tad arī vienmēr
kā sēnes no zemes cēlušies daudzie apšaubītāji un beigās Manas Mācības un Manas pilnīgākās dievišķības
noliedzēji.
19] Bet tādēļ Es šajā lietā tagad dodu pilnīgāko gaismu, lai tad beigās neviens nevar atvainoties ar
to, ka kopš Manas miesīgas klātbūtnes laika uz Zemes, Es vairs neesmu rūpējies ne par Manas Mācības
tīrību un pilnību, ne par cilvēkiem, kas to ir pieņēmuši!
20] Kad Es pēdējā laikā atkal nākšu uz Zemi, tad Es uzsākšu spēcīgu sijāšanu; un neatzīšu nevie-
116