1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

2] Viens farizejs, nāves bailes drebēdams, saka: “Kungs, ja es runāju, vai tu arī man dāvā dzīvību?”
3] Faustus saka: “Arī tev, jo tu esi viens no niecīgākajiem starp viņiem.”
4] Pārējie vienpadsmit farizeji kliedz: “Vai tad tu nezini, ka drīzāk jāmirst, nekā jākļust par Dieva
nodevēju?!”
5] Tas Viens farizejs saka: “To es labi zinu, bet te gan nav runa par Dievu, bet gan tikai par jūsu visapkaunojošāko
romiešu apkrāpšanu. Ar jūsu negodīgajām viltībām jūs tā protat romiešiem atņemt lielo
guvumu, ka par to patiesi vajag brīnīties visai pasaulei.
6] Tu, galvenais blēdi, biji ietērpies zemes virspavēlnieka, kas tagad rezidē Sidonā, dažkārt arī Tirrā,
tērpā. Tev bija ķeizara lielais varas gredzens un zelta zobens, un visas Palestīnas un visas Pontus kundzības
zizlis.
7] Pie tam tu, sķiet, arī esi, mazākais, tik vecs, kā ļoti godājamais sirmgalvis Ķirenijs, pieņēmi viņa
vārdu un līdzīgi Ķirenijam biji sev sagādājis svītu un galma greznību, sēdēji staltā zirgā un, kad nodokļu
pārvedējs tevi sveicināja kā valsts pavēlnieku un pusdienas ceļojuma attālumā no Piras kā iedomātam
valsts pārvaldniekam nodeva viņa parakstītās pavēles un līdzās tad arī naudu un dārgumus, kurus saņēma
tavi ļaudis, maskējušies par romiešu karavīriem. Tad tu viņam pavēlēji cik iespējams, ātri atgriezties
Pontā, jo tu esi dzirdējis, ka nodokļu izspiešanas dēļ Aizpontas iedzīvotāji ir apvienojušies ar varenām
skitu ordām pret romas kundzību. Tur draud briesmas; tādēļ arī tu kā (neīstais) valsts virspavēlnieks
Romas uzdevumā viņam kā drosmīgākajam Pontas un Mazāzijas virsniekam tik tālu esi nācis pretī, lai
šajā spiedošajā vajadzībā viņam saīsinātu atpakaļceļu.
8] Pats par sevi saprotams, ka Pontas un Mazāzijas virsnieks ar saviem 3000 jātniekiem steidzīgi
griezās atpakaļ un dažās stundās jau bija tik tālu no mums, ka mums vairs nebija iespējams no viņa baidīties.
Mums visiem uz dzīvību un nāvi tika uzlikta klusēšana un katram apsolīts 200 pfundu sudraba,
bet ko līdz šim mēs vēl neesam saņēmuši, bet gan tas bija jāsaņem tikai Jeruzalemē. Bet liktens gribēja
citādi, un ar tiem 200 pfundiem nu it kā izskatīsies nedaudz slikti.
9] Tad nakts laikā dārgumi tika nogādāti Kapernaumā un tur gulēja jau apmēram divus mēnešus,
un slepenais ceļš tika ierīkos tikai lielo dārgumu dēļ un, cik man zināms, neved uz Jeruzalemi, bet šajos
kalnos kādā lielā apslēptā alā, kur — un ne templī — jau atrodas daudzi tūkstoši pfundu zelta un
sudraba.
10] Bet šajā noslēpumā bijām iesvaidīti tikai mēs divpadsmit un bez mums par to nezina neviens
farizejs, izņemot mūsu 30 palīgus. Viņiem ir teikts, ka tas tiks uzglabāts gaidāmajam Mesijam, kas jūdus
drīzā laikā atbrīvos no romiešu jūga. Bet, dabīgi, es zinu kādu citu iemeslu, un pirmkārt tas ir pārticība
uz pārticību — un otrkārt, svarīgos gadījumos, kur vareniem romiešiem grib likt dejot pēc viņu stabules,
vai arī, lai templī sev nopirktu augstāku stāvokli, kas, dabīgi, vienmēr maksā milzīgi daudz naudas.
Tagad tu zini visu; vari nopratināt arī tos trīsdesmit, un viņi tev teiks to pašu.
11] Vienīgi ķīlas bija domātas Jeruzalemei, lai templi darītu sev labvēlīgu; bet nauda un dārgumi
būtu aizceļojuši alā, pie sev līdzīgiem, ja šeit tie nebūtu cietuši tik varenu avāriju.Tagad tu zini visu, kā
tās lietas stāv, un nu dari, kā tev šķiet pareizi; tikai neesi pret mani un tiem 30 apstulbinātiem pārāk
cietsirdīgs un nepielūdzams!”
12] Faustus saka: “Pret tevi un tiem trīsdesmit es neuzstāšos kā tiesnesis, bet gan kā aizstāvis, bet
kam jānotiek ar tiem vienpadsmit, par to jāspriež Ķirenijam! Tikai saki man vienu, vai no naudas un
dārgumiem nekas nav gājis zudumā, vai šeit ir viss kopā, kas tika vests no Mazāzijas un vai šeit tu ko
zini par to slaveno alu?”
13] Farizejs saka: “Kā viss, kas te ir, kopā ar ratiem ir ticis saņemts, tā tas te vēl ir neizskarts un nesagandēts.
Bet kas attiecas uz slaveno alu, tad es kā līdzzinātājs, dabīgi, zinu visu, kas tajā ir, un, izņemot
mūs divpadsmit, neviens cilvēks nevar atrast, kā pie tās piekļūt un tajā ieiet.”
14] Te Faustus uzslavēja farizeju, kas saucās Pilahs, un Kisjonam teica: “Nu, draugs un tagad mans
godājamais sievastēv, ala acīmredzot atrodas tavos kalnos un dos tev to, kas tev pēc pirmā sprieduma
pienākas; bet ķeizara naudu un dārgumus pagaidām ņem sava glabāšanā, jo līdz ārkārtējā procesa beigām
tie pie tevis būs vislabāk uzglabāti.
15] Pilahu aprūpē uz mana rēķina; bet tiem trīsdesmit šai naktij dod labi apsargātas guļasvietas; cik
ilgi ala nav evakuēta, es viņiem nevaru dot brīvību. Bet pēc evakuēšanas viņi tad var iet, kur grib. Es arī
negribu viņus likt pērt, jo viņu gatavība pakalpot mūs noveda pie liela atklājuma.
288