1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ko tad panāk paša persona, kurā dvēsele un gars mājo.
4] Jo Es pēc Manas gribas nevienam nedrīkstu un nevaru uzspiest Manu spēku un varu, ja vien tad
kāds pats nāk un to sev ņem, jo no Manis nevienam nekad netiks liegts sev ņemt ko viņš grib, dzīvību
vai tiesu un kādam labam mērķim arī Manu varu un spēku.
5] Bet kas pats te nenāk, tam nekas netiek dots, — izņemot žēlastības gaismu, caur kuru viņš šeit
vai viņpasaulē lai atrod ceļu pie Manis un ceļā saprot, ka Es Pats esmu ceļš uz dzīvību un Pati Dzīvība.
6] Jānis gan kā neviens kļuva pilnīgs savas miesas meistars. Viņš savā priekšā redzēja pestīšanu un
tomēr nevēlējās to vilkt pie sevis. Kādēļ tad ne? Vai tam varbūt vajadzēja tā būt?
7] Te jūsu priekšā stāv Tas, Kurš tur, kur tam tā vajag būt, izrunā: “Vajag!” Bet Viņš jums arī saka,
ka Jānim Viņš nekādu “Vajag” nav izteicis.
8] Ka viņš cilvēku dēļ bija aicināts pirms manis sataisīt ceļu, tas zināmā mērā bija “Vajag”, bet aiz
kā arī vēl paslēpta atrodas mūžīga brīvība, bet ko jūs jūsu miesā nevarat aptvert; bet, ka viņš, kad viņš
Mani redzēja un pazina, nebūtu drīkstējis Man sekot, te nebija nekāds “Jābūt” un vēl mazāk kāds “Vajag”.
Te viņa gars uzklausīja dvēseles protestu, tādēļ arī šaubījās par Mani un tādēļ jau otro reizi sūtīja
pie Manis sūtņus. Kas te jautā, tas vēl nav skaidrībā; jo katrs jautājums izsaka vai nu tīru nezināšanu,
vai par to, ko zina, kādas šaubas, vai tas, ko iepriekš zina, ir patiesība. Ja Jānis būtu pilnīgā skaidrībā, tad
viņš nesūtītu pie Manis nekādus sūtņus.
9] Pirms viņa gan neviens cilvēks nekad nav vedis tik stingru dzīvi — jo ja viņš miesā juta kādu
dziņu, viņš dienām ilgi neko neēda un nedzēra un bija lielākais grēku nožēlotājs uz Zemes, bez kā jebkad
ir grēkojis-; bet tomēr es jums visiem saku: viens Grēcinieks, ja viņš labojas un savā sirdī pilns mīlestības
nāk pie Manis, stāv augstāk, kā Jānis!
10] Jo kas Man saka: “Kungs, es esmu grēcinieks un neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem manas mājas
jumta!” Man ir mīļāks, nekā deviņdesmit deviņi taisnīgie, kuriem grēku nožēlošana nav vajadzīga un
savās sirdīs tādēļ slavē Dievu, ka viņi nav grēcinieki un tādēļ ir labāki, nekā lai cik niecīgs grēcinieks. Es
jums saku: Manā valstībā viņa alga nebūs nekāda sevišķa!
146. Muitnieka Kisjona atgriešanās. Piemērs par Kunga labvēlīgo un žēlsirdīgo
žēlastību. Farizeju un nocietināto jūdu dusmas. Viņu dialogs.
1] Kad Es šo runu beidzu, no ļaužu pūļa pie Manis pienāca viens muitnieks, kura sirds jau ilgi kvēloja
Man, kaut gan viņš apzinājās dažus labus grēkus. Viņš Manā priekšā nokrita uz sejas un teica:
2] “Ak Kungs! Šeit Tavā priekšā putekļos guļ viens, kas gan ir liels grēcinieks, bet tomēr iedrošinās
Tevi pār mēru mīlēt. Redzi, Kungs, ir jau vēla pēcpusdiena; ja es būtu cienīgs, ka Tu vēlētos nākt zem
manas mājas jumta, es labprāt vēlētos Tevi un Tavus mācekļus lūgt pie galda! Es un mana māja Tev
esam pārāk netīri un grēcīgi, bet manā virtuvē ir pagatavoti tīri ēdieni un dzērieni. Parādi man nabaga
grēciniekam žēlastību, ka es caur tīrām rokām drīkstu Tev te nogādāt ēdienu!”
3] Es saku: “Kisjon, piecelies, Es kopā ar tevi došos tavā mājā un baudīšu pie tevis pusdienas! Tavam
namam atnākusi liela svētība, nevis tavu grēku dēļ, bet gan tavas patiesās mīlestības un pazemības
dēļ. Tādēļ arī visi tavi grēki tev tā ir piedoti, it kā tu nekad nebūtu grēkojis!”
4] Tad muitnieks Kisjons piecēlās un Es kopā ar viņu un daudziem mācekļiem gāju viņa namā.
Skaitā vairāk nekā simts tur atrada labu apkalpošanu un netrūka labāko vīnu.
5] Bet, izņemot Manus mācekļus, no visām Galilejas un arī Jūdejas vietām bija sapulcējušies vēl
daudz ļaužu, kuri Mani pavadīja līdz Kisjona mājai un Kisjons, tādēļ kā Es biju pie viņa un mājā vairs
nebija vietas, lika ārā pasniegt maizi un vīnu.
6] Dabīgi, ka pie tādiem apstākļiem nekad netrūka farizeju, kuri no Kapernaumas Man visur sekoja.
Tā, ka viņi nu vēlreiz redzēja Mani īsti līksmi un priecīgi ēdam un dzeram, un ka Es pie lielā galda
grēkus nožēlojušam muitniekam, — kurš no jūdiem tika uzskatīts kā liels grēcinieks — visā draudzībā
arī sniedzu Manas rokas un pat dēvēju viņu par Manu mīļu draugu, tad jau atkal ar farizejiem un sen
jūdiem bija beigas.
7] Bet it sevišķi farizejus un nocietinātus jūdus sadusmoja tas, ka pēc mielasta Es roku rokā ar
muitnieku gāju kādā skaistā, lielā dārzā, kas atradās pie jūras, pastaigāties, un ļoti sirsnīgi un draudzīgi
izturējos arī pret Kisjona piecām ļoti jaukām meitām, tādēļ, ka viņas patiesi pret Mani juta sirsnīgāko
mīlestību. Es gan viņas arī ļoti draudzīgi mīļi dēvēju par “Manām mīļām līgavām”, kas farizejiem likās
180